Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācbaltiešu pārvietošanas shēma 1939. gadā
Rigasche Rundschau pēdējais numurs, 1939. gada 13. decembrī.
Vācbaltiešu nometne Poznaņas apkaimē 1940. gadā
Pārceļotājiem celtais ciems Vartas reģionā 1940. gadā

Vācbaltiešu izceļošanano Baltijas valstīm bija no 1914. līdz 1920. gadam un no 1939. līdz 1941. gadam notikusī vācbaltiešu izceļošana no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. 1939.-1941. gadā Latviju atstāja aptuveni 50 000 vācbaltiešu cilmes Latvijas iedzīvotāju.[1]

Izceļošana no 1914. līdz 1920. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latviju un Igauniju atstāja ap 40 000 vācbaltiešu, no kuriem dzimtenē atgriezās tikai apmēram 10 000.[2] Vācbaltiešu skaits turpināja samazināties arī 1920-1930. gados. Ja 1914. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvoja 162 tūkstoši, tad 1938. gadā tikai 85 tūkstoši vācbaltiešu.

Izceļošana no Latvijas no 1939. līdz 1941. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 30. oktobrī Latvijas un Vācijas valdības noslēdza līgumu par vācbaltiešu izceļošanu. Vācbaltiešu politiska piesaiste Vācijai kā oficiāli izvirzīts mērķis pirmo reizi publiski izskanēja 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers Reihstāgā, cita starpā, aicināja arī Baltijas vāciešus atgriezties reihā. Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10. oktobrī, taču oktobrī Latviju pameta tikai t. s. valstsvācieši (Reichsdeutsche) — tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas akcijas sākuma. 9. oktobrī Rīgas laikraksts Rigasche Rundschau norādīja: “Starp Latvijas un Vācu reiha valdībām par repatriācijas līguma noslēgšanu panākta principiāla vienošanās, ar kuru tiks noregulēta vācu tautas piederības pilsoņu repatriācija un ar to saistīti jautājumi. Sarunas par šo līgumu sāksies nākamajās dienās.”[3]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās "Vācu tautas apvienība Latvijā". Tā organizēja un koordinēja tādus jautājumus kā — kur, kas, cik un kādas kastes mantu iesaiņošanai var nopirkt vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā var palīdzēt iesaiņot līdzi ņemamās mantas; kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par velti un kur var pasūtīt maksas vedējus — ar zirgu vai automašīnu; kur un cikos ir jāierodas, lai sēstos uz kuģa, u.tt. Tika izveidotas vai iesaistītas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Kultūras dienests (Das Kulturamt), par bagāžas transportēšanas jautājumiem — Transporta dienests (Transportbuero), vēl citos jautājumos − Tautas aprūpes dienests (Volkspflegeamt), mednieku savienība (Jaegerbund), Vācu sieviešu apvienība (Deutsches Frauenbund), kas rūpējās gan par konsultēšanu izceļošanas jautājumos (sevišķi daudzbērnu ģimenēm, bērniem, sievietēm u. tml.), gan par apģērba savākšanu un izdalīšanu izceļošanas akcijas ietvaros, un citas organizācijas, kurām vajadzēja līdzdarboties tautas pārvietošanā.

Izceļotāji drīkstēja ņemt līdzi kustamo īpašumu, bet nekustamā īpašuma pārvaldīšanu uzņēmās tam izveidotā akciju sabiedrība UTAG (Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft), kas to pakāpeniski pārdeva, bet iegūtos līdzekļus caur Kredītbanku pārveda uz Vāciju dažādu preču veidā. Saskaņā ar UTAG datiem, izceļotāji atstāja Latvijā nekustamos īpašumus 137 100 000 latu vērtībā, kustamu mantu un vērtspapīrus 66 100 000 latvu vērtībā. Par atstātajiem īpašumiem aizbraucēji saņēma nelielu kompensāciju no Vispārējās lauksaimniecības bankas (likums par šīs bankas izveidi pieņemts 1938. gada 22. decembrī; 1939. gada 30. aprīlī to apvienoja ar Latvijas Tautas banku — banka nodarbojās ar atstāto lauku nekustamā īpašuma pārņemšanu un likvidēšanu; uz 1940. gada 11. martu tās bilancē bija 1762 īpašumi, kas tika sadalīti valsts vajadzībām un izdalei migrantiem no valsts austrumu apgabaliem). Latvijā palika arī 30 200 000 latu skaidrā naudā, jo katrs izceļotājs drīkstēja ņemt līdzi tikai 50 latus.

Tika slēgtas vācu skolas, Herdera institūts, 151 vācbatiešu biedrība, apturēta vācu draudžu darbība baznīcās.

Nometināšana okupētajā Polijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izceļotājus nometināja Polijai atņemtajā (Reichsgau Wartheland), kas bija 1939. gada rudenī izveidota province starp Silēziju un Austrumprūsiju Vācijas okupētās Polijas teritorijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. vesture.eu
  2. Michael Garleff. Die Deutschbalten als nationale Minderheit in den unabhaengigen Staaten Estland und Lettland. In Gerd von Pistohlkors (Hg.) Deutsche Geschichte im Osten Europas. Bd. 4, Baltische Laender. Siedler Verlag, Berlin, 1994, S. 492
  3. Grundsaetzliche Einigung. Rigasche Rundschau. S. 1 (1939, 9. okt.).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviski
  • LVVA, 2570.f., 3.apr., 368.l., 8.-12.lp. Līguma oriģināls.
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.—25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). — LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Latvijas vāciešu izceļošana. // Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61 lpp.-80. lpp. > 67.-69. lpp.
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 — 1941). — LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk — LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.—1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu — izceļotāju mantām, 16.10.1938.—30.12.1939.)
  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.—1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.—25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. — Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. — Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. — 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. — Vesta LK: Rīga, 2011. — 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra — LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
  • Rasa Pārpuce. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // "Latvijas Arhīvi" 2006. Nr.2. 140.-150. lpp.
Vāciski
  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen — das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. — Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939—1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) — Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]