Latvijas brīvības cīņas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas brīvības cīņas
Kugis Saratov.jpg
Latvijas Pagaidu valdība ar kuģi Saratov atgriežas Rīgā.
Datums 1918. gada 18. novembris1920. gada 11. augusts
Vieta Latvija
Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Latviju un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā.
Iegansts Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Igaunija Igaunija
Valsts karogs: Somija Somijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Dānija Dānijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltic German.svg Baltijas landesvērs
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānijas karaflote
Valsts karogs: Francija Francijas karaflote
Valsts karogs: Polija Polija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltic German.svg Baltijas landesvērs
Romanov Flag.svg Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Padomju Latvija,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918-1920).svg Padomju Krievija
Komandieri
Valsts karogs: Latvija Oskars Kalpaks,
Valsts karogs: Latvija Jānis Balodis,
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns,
Valsts karogs: Igaunija Johans Laidoners,
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Harolds Aleksanders,
Valsts karogs: Polija Edvards Ridzs-Smiglijs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Rīdigers fon der Golcs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Jozefs Bišofs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Alfrēds Flečers,
Romanov Flag.svg Pāvels Bermonts-Avalovs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Valters fon Eberharts
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Jukums Vācietis,
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Pēteris Slavens,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918-1920).svg Augusts Korks
Zaudējumi
Valsts karogs: Latvija Latvija:
3046 miruši
4085 ievainoti[1]
Valsts karogs: Igaunija Igaunija (19.–23. jūlijs 1919.): 115 miruši, 500 ievainoti
400 miruši
1500 ievainoti (5. jūnijs - 2. jūlijs 1919.)[2]
nezināms skaits
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija karš par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas — Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Jaundibinātā Latvijas Republika, ko pakāpeniski atzina Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), brīvības cīņu laikā sakāva gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo (Bermonta) karaspēkus. Vietējie vācbaltieši dažādos kara posmos karoja gan Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības karaspēka sastāvā, gan pret to, kad atbalstīja Niedras valdību.

Latvijas neatkarības pasludināšana un armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Studentu rotas kareivji 1919. gada sākumā

1917. gada Krievijas revolūcijas laikā Latviešu strēlnieki bija sašķēlušies boļševiku atbalstītājos, kas izveidoja autonomu padomju valstisko veidojumu — Iskolatu. Mērenākie kareivji un virsnieki, 1917. gada 5. augustā apvienojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā un kopā ar nacionāli noskaņotajiem politiķiem 1917. gada 16. novembrī nodibināja Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi.

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu politiskās pārstāvniecības organizācijām, Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlaments – Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti. Vienlaikus arī izveidoja Latvijas Pagaidu valdību Kārļa Ulmaņa vadībā.

Ar 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamiera noteikumiem okupētajās Baltijas teritorijās esošais Vācijas impērijas karaspēks palika šeit, lai veiktu aizsardzību pret boļševikiem, taču lielākā daļa vācu armijas šo teritoriju ātri pameta. Vācu karaspēks pakļāvās jaunieceltajam Vācijas ģenerālpilnvarotajam Baltijas zemēs Augustam Vinnigam. 26. novembrī viņš Vācijas vārdā parakstīja Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t. s. „Vinniga notu”), kas noveda pie vācu politiskā projekta — Apvienotās Baltijas hercogistes likvidēšanas 1918. gada 28. novembrī.

Ulmaņa valdībā sākotnēji nebija Apsardzības ministra postenis, topošās pašaizsardzības vienības paredzot veidot Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Taču jau dažas dienas vēlāk par pirmo Apsardzības ministra pienākumu izpildītāju 22. novembrī ieceļot pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. 6. decembrī par Apsardzības ministru ieceļ bijušo Krievijas impērijas Valsts domes deputātu Jāni Zālīti, par viņa vietnieku atstājot Dambīti. Ar Latvju kareivju nacionālās savienības palīdzību viņi saformēja divas Rīgas apsardzības rotas un instruktoru (virsnieku) rotu, liekot pamatus Latvijas Bruņotajiem spēkiem. 10. decembrī Apsardzības ministrs Zālītis apstiprināja Latvijas bruņoto spēku ģenerālštāba štatus, izveidojot ministrijas administratīvo aparātu.

Jaunizveidotās I un II rota izpildīja Rīgas garnizona pienākumus. Lai nebūtu jāpakļaujas vāciešu komandieriem, studentu korporāciju Selonija un Talavija biedri izveidoja Atsevišķo studentu rotu, kas Nikolaja Grundmaņa vadībā pakļāvās tikai Apsardzības ministrijai. Šajās nedēļās Rīgā arī tika saformēta Latgales virsnieku rezerves rota un Latgales apakšvirsnieku rota, kurā līdz gada beigām bija 130 kareivji.

Bez karaspēka esošā Pagaidu valdība izplatīja uzsaukumus iedzīvotājiem, aicinot brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Latviju sadalīja četros apsardzības apgabalos un iecēla apgabalu priekšniekus — Latgalē pulkvežleitnantu Jāni Imaku, Vidzemē pulkvedi Jāni Apini, Kurzemē pulkvedi Mārtiņu Peniķi un Rīgā vācu ģenerāli Freitagu-Loringhovenu (Freytag-Loringhoven) ar kapteini Jorģi Zemitānu kā palīgu. 8. decembrī Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis, līdztekus 50 kareivju lielajai Cēsu rotai, pavēlēja saformēt arī Valkas, Valmieras un Limbažu zemessargu rotas, kas nenotika Sarkanās armijas straujā uzbrukuma dēļ.

Decembrī Liepājā, kurā vācieši neļauj veikt mobilizāciju, sāk veidoties brīvprātīgo rota, kas pieaug līdz 190 kareivjiem un virsniekiem, izveidojot I un II Liepājas apsardzības rotu, kuras uzturēšanu uzņemas Liepājas dome. Kareivjiem bija ne vairāk par 10 šautenēm, un 1919. gada 11. janvārī rotu pastāvēšanu izbeidza vācu militārā policija. 1918. gada 28. decembrī ministrs Zālītis uzdod virsleitnantam Lasim no Rīgas doties uz Ventspili un izveidot brīvprātīgo rotu. Tajā piesakās tikai 50 brīvprātīgo, kas 1919. gada 7. janvārī ar tvaikoni bēg no boļševikiem uz Liepāju.

1918. gada 7. decembrī Vinnigs un Pagaidu valdība Rīgā noslēdza līgumu par „Latvijas zemes sardzes”, Landesvēra (Die Lettländische Landeswehr) dibināšanu. Administratīvi tā bija pakļauta Latvijas Republikas Apsardzības ministram Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā – Vācijas okupācijas spēkiem.[3] Rīgas apriņķī no 17. līdz 20. decembrim izsludināja mobilizāciju virsniekiem līdz 45 gadu un instruktoriem līdz 35 gadu vecumam uz kuru atsaucās ap 300 cilvēku. Asā nepieciešamība pēc karavīriem noveda pie 1918. gada 29. decembra Pagaidu valdības un Vinniga līguma par Latvijas pilsonības piešķiršanu tiem vāciešiem, kas vismaz 4 nedēļas piedalīsies cīņās pret boļševikiem. Līguma mērķis bija papildināt landesvēra rindas ar vācu brīvprātīgajiem.[4]

Vāciešu bruņotie formējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli latviešu rotu veidošanās procesam, arī Rīgas vācbaltieši izveidoja savu bruņoto vienību — Trieciengrupu (Stoßtruppe), kurā iestājās ap 1000 vīru.[5]. Līdzīgas vienības izveidojās Liepājā fon Kleista un Jelgavā fon Rādena vadībā. Liepājā arī izveidojās Baltiešu rota fon Toniges vadībā. Atšķirībā no latviešu vienībām, kurām vācu armija negribīgi sniedza atbalstu, vācbaltieši saņēma ieročus un ekipējumu no Vācijas armijas. No pakāpeniski aizejošajām vācu armijas vienībām, novembrī izveidojās atsevišķa bruņotā vienība Dzelzsbrigāde, kuras karotājiem solīja Latvijas pilsonību un zemi.

1919. janvāra sākumā, Pagaidu valdībai bēgot no Rīgas, vācbaltieši Liepājā izveidoja savu Baltiešu Nacionālo komiteju (Baltischer Nationalausschuss), kas rūpējās par vācu bruņoto vienību apgādi un jaunu brīvprātīgo vervēšanu visā Vācijā.[6]

Padomju Krievijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Krievijas armijas ofensīva un frontes pārvietošanās no 1918. gada marta (zilā līnija) līdz 1919. gada janvāra beigām (sarkanā līnija).
Pirmā latviešu atsevišķā bataljona komandieris Oskars Kalpaks.
1. latviešu atsevišķā bataljona karavīru grupa Kandavas pilsdrupās 1919. gada martā.

Pēc Vācijas impērijas sabrukuma 11. novembra revolūcijas rezultātā, 13. novembrī Padomju Krievija paziņoja par Brestļitovskas miera līguma laušanu. Līdz ar Vācijas armijas atkāpšanos uz dzimteni, tās atstātajās teritorijās bez ievērojamas pretestības iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija. 1918. gada 25. novembrī boļševiki ieņēma Pleskavu. Tas bija iemesls sarunu uzsākšanai starp Vinnigu un Zālīti, kas vainagojās ar 7. decembra vienošanos par brīvprātīgo zemessargu (vācu: Lettländische Landeswehr, vēlāk Baltijas landesvērs) vienību veidošanu. Kopā bija paredzēts izveidot 18 latviešu rotas, 7 vācu rotas un vienu krievu rotā, kopā veidojot 6000 kareivju lielu vienību. Lai arī vācieši apņēmās šīs vienības apbruņot, viņi to nedarīja.

1918. gada novembra beigās sākās Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā divos galvenajos virzienos — no Pleskavas un vēlāk, no Daugavpils. Iebrukumu Latvijā vadīja Jukums Vācietis. Jau 2. decembrī Sarkanā armija ieņēma stratēģiski svarīgo Rēzeknes dzelzceļa līniju līdz Zīlānu stacijai. 7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni, 9. decembrī Daugavpili un 17. decembrī Valku, kur viņu rokās krīt Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, kas bija devies uz Tallinu. No Valkas, virzoties pa dzelzceļa līniju, naktī uz 22. decembri boļševiki ieņēma Valmieru. Virzoties gar dzelzceļa līniju Daugavpils—Rīgas dzelzceļa līniju pie Kokneses viņi sagrābj vācu vilcienu, ar kuru 19. decembrī viņi ieņēma Skrīveru staciju, bet vācbaltiešu zemessargiem un Dzelzsbrigādes vadam izdevās atsist Sarkanās armijas vilciena uzbrukumu pie Ogres tilta. Daļa šo vācu vienību pārceļas Daugavai, un padzen boļševikus no Jaunjelgavas.

Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī izveidoja Latvijas armijas karaspēka grupu (krievu: Армейская группа войск Латвии). No decembra vidus Sarkanās armijas sastāvā iekļāva Krievijā esošās Latviešu strēlnieku vienības, kuras 1919. gada pirmajā pusē veidoja karaspēka lielāko daļu (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu). Pagaidu valdība bez panākumiem izplatīja aicinājumu strēlniekiem pārnākt demokrātiskās Latvijas pusē.

22. decembrī vācieši pameta Cēsis un, lai arī sākotnēji apņēmības pilna pilsētu aizstāvēt, drīz tiem sekoja arī Cēsu rota, kas 27. decembra vakarā caur Ieriķiem un Līgatni ieradās Rīgā. 30. decembrī landesvēra vācbaltiešu daļas un Dzelzsbrigādes cieta sakāvi pie Siguldas, atkāpās uz Inčukalnu, kur 31. decembrī kaujā pie Inčukalna cieta sakāvi pret uzbrūkošajiem 1. un 4. Latviešu sarkano strēlnieku pulkiem. Naktī uz 30. decembri boļševiku aģitācijas rezultātā Rīgā sadumpojās latviešu zemessargu rotas 191 kareivis. Dumpinieku kazarmas aplenca lojālais karaspēks, un apšaudīja Daugavā izvietotie angļu karakuģi, kas te bija ieradušies 18. decembrī. Pēc padošanās dumpiniekus tiesāja vācu karatiesa, 11 dumpiniekiem piespriežot nāvessodu.[7]

Militārās problēmas pasliktināja arī politiskā situācija Rīgā. Boļševiku atbalstītāji gandrīz netraucēti veica savu propagandu ielās, bet sociāldemokrāti savā konferencē no 26. līdz 28. decembrim pieņēma lēmumu aiziet no Tautas padomes, nosodot Pagaidu valdības darbu un paziņojot par savu neitralitāti karā. Arī angļu karakuģi, kas sākotnēji bija gatavi Rīgas aizsardzībā, saņēma pavēli turpmākās cīņās neiesaistīties.[8]

31. decembrī Rīga izsludināja vispārēju mobilizāciju un par zemessardzes latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. 1. janvārī boļševiku artilērija sāka apšaudīt Rīgu. 1919. gada 2. janvārī Pagaidu daļa valdības aizbēga uz Jelgavu, bet valsts ierēdņu ģimenes nosūtīja uz Liepāju. Daļa valdības un Tautas padomes locekļu evakuējās uz ārzemēm ar angļu kuģiem. Rīgu pameta arī angļu karakuģi un ap 2000 bēgļi tvaikoņos „Roma” un „Babilona”. 2. janvāra vakarā Rīgā sākas boļševiku atbalstītāju demonstrācijas, pilsētu pameta pēdējās Vācijas armijas vienības un sākas pamesto armijas noliktavu izlaupīšana. Aizdegās Vācu teātris (tagadējā Nacionālā opera). Kalpaka vienības pulcējās Rīgas Latviešu biedrības namā, un 3. janvāra 6.00 sāk dodas pāri tiltiem uz Pārdaugavu. Kalpaks šeit veic kareivju skaitīšanu. Bija palikuši 130 Instruktoru rezerves virsnieki, 80 Cēsu rotas kareivji un daži desmiti citu rotu pārstāvji. Atsevišķās studentu rotas 190 kareivji uz Jelgavu bija atkāpušies jau agrāk. Šajā brīdī Kalpaks un Pagaidu valdība var rēķināties ar knapi 400 karavīriem.[9] 3. janvārī neaizsargāto Rīgu ieņēma Sarkanās armijas Latvijas karaspēka armijas grupa. Lielākajā Latvijas daļā izveidojas Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika Pētera Stučkas vadībā.

Pretošanās sākums un Kurzemes atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. janvāra vakarā Kalpaka kareivji sasniedz Jelgavu, kuru pamet vēl pēdējās Vācijas armijas vienības, kas pat nedomā veikt pilsētas aizsardzību. Pagaidu valdības ministri nolemj doties uz Liepāju ar Atsevišķās studentu rotas kareivjiem, kas 4. janvārī Jelgavā notur parādi un atstāj pilsētu 5. janvāra vakarā ar vilcienu. Kalpaka vienībām jāturpina cīņas, un jāpaliek landesvēra pakļautībā.

1919. gada 5. janvārī Jelgavā pulkvežleitnants Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli, saskaņā ar kuru no sešu agrāko rotu (virsnieku rezerves rotas, Latgales apakšvirsnieku rotas, Latgales virsnieku rotas, Cēsu rotas, kā arī 2. un 3. zemessargu rotām) pārpalikušajiem kareivjiem tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons ar divām rotām, par pirmās rotas komandieri ieceļot kapteini Jāni Balodi, par otrās kapteini Skujiņu. No vācbaltu kapteiņa Arnolda Artum-Hartmaņa vadītās Jelgavas latviešu brīvprātīgo rotas 100 kareivjiem bija palikuši mazāk par 40 kareivju kurus Kalpaks nosūtīja uz Liepāju.

5. janvāra vakarā bataljons izgāja uz pozīcijām pie Olaines, kur pavadīja 6. janvāri. Tikmēr landesvēra vienības ar kaujām atkāpās uz Bausku, bet ap 100 karavīru lielu Dzelzbrigādes vienību Ķekavā boļševiki saņēma gūstā.

6. janvārī Sarkanā armija no Baldones, Mežotnes un gar Krustpils—Jelgavas dzelzceļu no Garozas stacijas sāka uzbrukumu Jelgavai. 7. janvārī Dzelzsbrigāde paziņoja, ka plāno atkāpties uz Mažeiķiem. Kalpaka vienības atkāpās no pozīcijām pie Iecavas, atgriezās Jelgavā kuru tajā pašā dienā pameta ar pēdējām landesvēra vienībām. Jelgavu boļševiki ieņēma 8. janvārī, bet 9. janvārī ieņēma Dobeli.

10. janvārī Latvijas pagaidu valdība iecēla kapteini Zemitānu par kara lietu pārstāvi Igaunijā. 20. janvārī Igaunijas valdība piekrita ļaut Tallinā, Pērnavā un Tartu izveidot pa divām latviešu rotām katrā pilsētā. Tā kā igauņiem veicās ar savas teritorijas atbrīvošanu no boļševikiem, un 1. viņi jau iegāja Valkā, 3. februārī ministrs Zālītis pilnvaroja Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un Vidzemē, bet par civillietu pārstāvi igauņu atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos iecēla Markusu Gailīti. Artilērijas organizēšanai uz Igauniju nosūtīja pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu.

Pēc vācu okupācijas spēku kontrolētās Liepājas sasniegšanas Pagaidu valdība 8. janvārī pieņēma lēmumu doties pēc palīdzības uz rietumiem. Stāvoklis Liepājā nebija optimisks. Lai arī vācu kareivju padome apspieda kreiso sociāldemokrātu un boļševiku aģitāciju, sociāldemokrātu kontrolētās pilsētas domes ēku rotāja sarkanais karogs. Latviešu karavīriem visu laiku notiek konflikti ar vācu militāro pārvaldi. Atsevišķās Studentu rotas kareivjiem ļāva apmesties Karostā, kur vācieši tos neveiksmīgi mēģināja atbruņot. 12. janvārī Ulmanis kopā ar Finanšu ministru Puriņu un Zemkopības ministru Goldmani dodas uz Stokholmu un Kopenhāgeni. Stokholmā jau atrodas arī Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals. Liepājā no valdības palika tikai Miķelis Valters, Jānis Zālītis un Teodors Hermanovskis. Neatkarīgās Latvijas projekts šķita tuvu pilnīgam sabrukumam. Ģenerālštābu, un dažus palikušos Apsardzības ministrijas darbiniekus vadīja kapteinis Aleksandrs Plensners, kamēr Zālītis gandrīz nedēļu nedarīja neko. Pasu nodaļa bija vienīgā Pagaidu valdības iestāde, kas turpināja darbu, jo karavīriem un citiem Pagaidu valdības atbalstītājiem izsniedza ārzemju pases, gatavojoties pamest Latviju boļševiku pilnīgas uzvaras gadījumā.[10] Tieši šajā laikā tvaikoni Saratov saved kārtībā, lai ar to varētu evakuēt pēdējās karaspēka daļas. Šis drūmākais posms ilgst ap nedēļu. 21. janvārī ar valdības atbalstu Arturs Kroders sāk izdot laikrakstu Latvijas Sargs, kas nodarbojas ar pozitīvu propagandu, un ceļ morāli.

15. janvārī firsts Anatols Līvens Liepājā sāka veidot landesvēram pakļautu krievu brīvprātīgo vienību, kas no dažiem desmitiem brīvprātīgo līdz 18. martam pieauga līdz 250 kareivju. Līvena vienībā iestājās bijušie Krievijas impērijas armijas virsnieki un kareivji, kas gribēja karot pret boļševikiem, taču nevēlējās dienēt vācu landesvērā.

Pēc Dobeles pamešanas 9. janvārī, un Lielauces muižas sasniegšanas 12. janvārī, 16. janvārī 1. latviešu atsevišķais bataljons atsita 11. Padomju Latvijas strēlnieku pulka bataljona un kavalērijas eskadrona uzbrukumu, pēc kura boļševiki atkāpās uz Dobeli, bet Kalpaks no Pampāļiem atkāpās uz Skrundu, pie dabīgās Ventas aizsardzības līnijas, uz kuru atkāpās arī landesvērs. Skrunda gan tiek zaudēta, un atkāpšanās sasniedz savu tālāko punktu pie Valtaiķiem un Kalvenes. Atkāpšanās beidzās 25. janvārī, kad notika pirmais veiksmīgais pretuzbrukums, pēc tam, kad Kalpaks saņem 50 vīru papildinājumu, ko veido no Ventspils aizbēgušie kareivji. Arī landesvērs saņēma papildinājumus no Liepājas. Šajā dienā Cēsu rota padzina boļševikus no Lēnas muižas un nākamajā dienā no Rudbāržiem. 28. janvārī Kalpaka bataljons kopā ar Līvena krievu rotu atguva Skrundas muižu.

30. janvārī Sarkanās armijas 500 kareivji un 300 jātnieki ar 4 lielgabaliem uzbrūk Ventspilij, kuru aizstāv 120 vācu kareivji, kas pilsētu nespēj noturēt, un gandrīz 100 gūstā kritušos vāciešus boļševiki nošauj. Drīz boļševiki ieņēma arī Kuldīgu. Tie bija viņu pēdējie panākumi.

No 20. līdz 30. janvārim Liepājā un Grobiņas apriņķī Pagaidu valdība veica virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju, kam no 9. līdz 11. februāra sekoja vispārējā mobilizācija Liepājas apkārtnē, kas izgāzās, mobilizācijai atsaucās tikai 43 vīrieši. No 21. līdz 23. februārim Rudbāržu, Lēnes un Tāšu-Padures pagastos veica mobilizāciju, kurai atsaucās 175 cilvēki. 26. februārī Liepājā atkal sāk veidot brīvprātīgo zemessargu vienību, kas aprīļa sākumā pārsniedza 200 cilvēkus. 9. februāri angļu karaflotes kuģi latviešu vienībām piešķīra 50 vieglos rokas ložmetējus un 5000 šautenes. 10. aprīlī angļu karaflote viņiem piešķīra vēl 300 šautenes un nedaudz granātas. Taču jau 16. aprīlī, Aprīļa puča laikā vācieši zemessargus atbruņoja.

Sarkanās armijas tuvošanās Latvijas—Vācijas robežai pamudināja Vācijas valdību iecelt par Liepājas militāro gubernatoru ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam bija komandējis vācu Baltijas jūras divīziju Somijas pilsoņu karā. Savos memuāros viņš vēlāk rakstīja:"Man jākaro pret četrām frontēm: pret lielinieku armiju, pret vācu radikāļu iespaidoto Liepājas (vācu) zaldātu padomi un līdz ar to arī pret revolucionāriem faktoriem manā karaspēkā, pret vāciem naidīgo puslieliniecisko Pagaidu valdību un pret Sabiedrotajiem (Antanti)."[11]

1. februārī ģenerālis Golcs ieradās Liepājā un 3. februārī kļuva par Vācijas armijas 6. rezerves korpusa, un faktiski arī par jaunieceltā majora Flečera komandētā Baltijas landesvēra, un majora Bišofa komandētās Dzelzsbrigādes virspavēlnieku. Fon der Golcs aprīļa sākumā likvidēja vācu garnizona kareivju padomi, pastiprināja gandrīz izjukušo Dzelzsbrigādi ar jaunie brīvprātīgajiem no Vācijas, pārveidojot to par Dzelzsdivīziju. Viņa rīcībā bija arī Vācijas armijas vienības, ko papildināja ar 1. gvardu rezerves divīziju. Fon der Golca pakļautībā drīz bija ap 9- 10 000 vīru liels karaspēks. Fon der Golcs centās ierobežot Pagaidu valdības darbību. Dažas no viņa prasībām bija, lai pie Pagaidu valdības ēkas nedežurētu bruņoti latviešu kareivji, ka Liepājā vienlaikus drīkst atrasties tikai 300 latviešu kareivji, kas nedrīkst būt bruņoti, un kareivjiem, kas nosūtīti uz fronti, patronas drīkst izsniegt tikai 15 km attālumā no Liepājas.[12]

Februāra sākumā kaujas Kurzemē apsīka, lai arī Venta aizsala, un to varēja šķērsot. Kopējie latviešu un vācu landesvēra frontes spēki šajā laikā bija ap 2200 kareivjiem. Tos veidoja:

  • Kalpaka latviešu bataljons, 3 kājnieku rotas un 1 jātnieku nodaļa.
  • Manteifeļa-Cēges vadītā Trieciendaļa, 2 kājnieku rotas, jātnieku eskadrons, 1 ložmetēju komanda un 1 baterija.
  • Malmedes nodaļa, 3 kājnieku rotas, 1 ložmetēja rota, 1 baterija.
  • Eulenburga nodaļa, 2 kājnieku rotas, jātnieku nodaļa un 1. baterija.
  • Līvena krievu nodaļa, 2 kājnieku rotas, 1 kavalerijas nodaļa.
  • barona Engelharda-Šēnheidena un Otto Goldfelda jātnieku eskadroni.

13. februārī vācu landesvēra un regulārā vācu karaspēka vienības virzoties no Apiķiem gar Ventu, un Līvena vienība, kas nāca no Labraga, ieņēma Kuldīgu. Šeit landesvēristi nošāva vismaz 136 civiliedzīvotājus, galvenokārt latviešus, aizsākot Baltā terora laiku Kurzemē.[13] Jau 8. februāŗi angļu karakuģi bija apšaudījuši Ventspili, izraisot īslaicīgu boļševiku bēgšanu no pilsētas. 24. februārī Ventspili ieņēma Flečera vadītās landesvēra vienības, kuras papildināja no Liepājas ar kuģiem ieradušies landesvēra un regulārās vācu armijas kareivji. Turpmākajās nedēļās šeit nošāva vismaz 200 cilvēkus. 26. februārī boļševikus padzina no Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pagastiem. No 28. februāra līdz 1. martam boļševiki mēģināja atgūt Kuldīgu, taču tika atsisti. Šajā laikā lielākie Padomju Latvijas armijas spēki bija koncentrēti ziemeļos, frontē pret Igauniju.

17. februārī Kalpaka bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Marta sākumā un aprīlī Pagaidu valdība veica atkārtotas mobilizācijas, kuru rezultātā armiju papildināja ap 1000 kareivju. Turpmākas mobilizācijas nevarēja rīkot fon der Golca negatīvās nostājas dēļ, kurš negribēja pieļaut Latvijas armijas spēka pieaugumu.

Vācu un latviešu spēku pretuzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vāciešu frontes līnija Baltijā, pirms Rīgas ieņemšanas

Fon der Golca armija bija iesaistīta arī Lietuvas brīvības cīņās, ar mērķi sakaut un atgrūst boļševiku spēkus no Austrumprūsijas robežām. Marta pirmajās dienās viņš izvērsa ofensīvu Lietuvā un Latvijā. Dzelzsdivīzija un 1. gvardes rezerves divīzija 2. martā sasniedza Mažeiķus. Pēc tam 3. martā sākās uzbrukums Kurzemē. Kalpaka latviešu bataljonam bija jāuzbrūk Saldus virzienā, fronti no Kuldīgas līdz Ventspilij atstājot vācu landesvēra vienībām. Pretuzbrukuma mērķis bija sasniegt Lielupes līniju.

6. martā, vadot Cēsu rotu un Studentu rotu uzbrukumā pret boļševikiem, nejaušā savstarpējā latviešu un vāciešu Borha bataljona apšaudē gāja bojā Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās vāciešu artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu Dzelzsdivīzijas Borha bataljons apšaudē zaudēja 9 kritušos. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšanu uzticēja kapteinim Jānim Balodim, kuru paaugstināja par pulkvedi. Kalpaku 11. martā apbedīja Liepājā, un 18. septembrī pārapbedīja dzimtajos Meirānu Visgaļu kapos. Grundmaņa pīšļus no Liepājas 1920. gada janvārī pārveda uz Rīgas brāļu kapiem.

10. martā atsevišķais latviešu bataljons ieņēma Saldus, kamēr fon der Golca uzbrukuma labais spārns Lietuvā 10. martā ieņēma Kuršēnus un Šauļus. 12. martā Dzelzsdivīzija ieņēma Vecauci. 13. martā landesvērs ieņēma Sabili un Kabili. Pēc Kandavas ieņemšanas 14. martā, Flečers turpināja strauju uzbrukumu, 15. martā ieņemot Tukumu un Irlavu. 16. martā Studentu rota ieņēma Jaunpili un 17. marta rītā Bikstu muižu.

Landesvēra spēki pēc Tukuma ieņemšanas, nesaskaņoti ar fon der Golcu un latviešu bataljonu, veica strauju pārgājienu uz Jelgavu, ko ieņēma 18. marta vakarā, un no 21. marta sāka atsist boļševiku pretuzbrukumus. Lai atbalstītu Flečeru, fon der Golcs pavēlēja uz turieni doties Dzelzdivīzijai, bet 1. gvardu rezerves divīzijai uz Bausku un Staļģeni. Flečera manevrs atstāja frontes ziemeļu flangu nenosegtu, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. 19. martā tas ieņēma Līvbērzes muižu, kamēr Dzelzdivīzija ieņēma Dobeli.

20. martā latviešu bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1. Latviešu atsevišķo brigādi, rotas pārveidojot par bataljoniem (1. Neatkarības bataljonu, 2. Cēsu bataljonu, 3. Studentu bataljonu) un nosaukts par Latvijas armijas dienvidu grupu. To pastiprināja 2 jātnieku eskadroni, artilērijas baterija, velosipēdisti-izlūki un vezumieki. Brigādes skaitliskais sastāvs pieauga līdz 1000 kareivjiem.

Brigādei deva uzdevumu šķērsot Lielupi, un tā devās uzbrukumā Kalnciema un Slokas virzienā, kur 22. martā notika kauja pie Bataru mājām pret 10. Padomju Latvijas strēlnieku pulku. Abas puses pēc asiņainas apšaudes atkāpās, taču kaujas rezultātā bija izjaukts boļševiku armijas mēģinājums doties uz Jelgavu, kuru landesvēram ar Dzelzdivīzijas atbalstu izdevās noturēt. 23. martā landesvērs no Jelgavas atgriezās Tukumā, tā nostiprinot šo sektoru. 24. martā Dienvidlatvijas brigādes daļas ieņēma Kalnciemu un Ķemerus, 25. martā Studentu bataljons šķērsoja Lielupi un ieņēma Klīves muižu. 26. martā Neatkarības bataljons ar landesvēra Malmedes bataljona atbalstu ieņēma Sloku, sasniedzot plānoto Lielupes līniju, kur vācu un latviešu vienību uzbrukums apstājās. Dienvidlatvijas brigādes frontes līnija stiepās Kauguru - Slokas - Ložmetējkalna - Kalnciema līnijā. Valgundes-Līvbērzes līniju turēja Līvena nodaļa. Lielupes līniju Jelgavas apkārtnē ieņēma Dzelzsdivīzija, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija ieņēma Bauskas apkārtni.[14] 30. martā Baltijas landesvēra pakļautībā Lielupes frontē bija pāri par 2200 vācbaltiešu un 849 latviešu karavīru, nesakaitot vācu Dzelzsdivīzijas daļas.[15] Fon der Golcs turpināja visādi kavēt latviešu mobilizāciju, pamatojoties ar to simpātijām boļševikiem, un uzstāja tikai uz brīvprātīgo vienību veidošanu. Karadarbībā iestājās pauze. Landesvēra vienības atvilka no Lielupes uz Tukumu un Talsiem, bet vēlāk atpakaļ uz Liepāju.

16. aprīļa apvērsums Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Aprīļa pučs

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd atklātu konfliktu izdevās novērst Antantes spiediena rezultātā. Taču 16. aprīlī vāciešu bruņotās vienības Hansa fon Manteifela-Cēges vadībā Liepājā veica Aprīļa puču un gāza Ulmaņa Pagaidu valdību. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz tirdzniecības tvaikoņa Saratov, ko apsargāja Lielbritānijas karakuģi. Pučisti sākumā izveidoja Oskara Borkovska vadītu Pagaidu valdību, kurai 10. maijā sekoja Niedras valdība. Apvērsums deva vāciešiem iemeslu atbruņot daudzas no latviešu bruņotajām vienībām frontes aizmugurē. Radās risks, ka Baloža vadītā Dienvidu grupa, kurā 22. maijā bija 1580 kareivji, varētu beigt pastāvēt. Lai noturētu savas pretenzijas uz vienīgās Pagaidu valdības godu, Niedras valdība aizstāvēja plānus par ātrāku Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem, kas savas varas laikā Rīgā paspēja nogalināt vismaz 3483 cilvēkus.

Rīgas uzbrukuma operācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukums Rīgai

Marta ofensīva bija izraisījusi paniku Rīgā, padomju Latvijas iestādēm jau gatavojoties pilsētu pamest. Šķiet, tūlītēju uzbrukumu Rīgai fon der Golcs atlika, lai vispirms gāztu Ulmaņa valdību, un neļautu apvienoties latviešu Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigādēm. Vienlaikus, viņa rīcības brīvību ierobežoja aizvien jūtamākā Antantes pārstāvju politiskā un militārā iesaistīšanās Baltijas notikumos, kas beidzot bija panākuši to, lai no Vācijas vairs nepienāktu armijas papildspēki. Arī 1. gvardes rezerves divīzijai bija dota pavēla atgriezties Vācijā. 1919. gada 16. maijā Dienvidlatvijas brigādē skaitījās 2065 kareivji, no kuriem savās vienībās atradās 1890. Bauskas bataljonā bija 300 kareivji. Landesvēra vācu vienībās skaitījās 3500 kareivji, daudzi no kuriem bija Vācijas pilsoņi. Līvena krievu vienībā bija 400 kareivji. Tādējādi visā landesvērā bija ap 6000 kareivju ar 17 lielgabaliem, 84 ložmetējiem, 72 rokas ložmetējiem un 11 mīnmetēji.

1919. gada 18. maijā divi Padomju Latvijas armijas pulki ar Lielupes kuģu artilērijas atbalstu uzbruka Zolta komandētajai Studentu bataljona 2. rotai Kaugurciemā, kā arī Cēsu bataljona 2 rotām pie Slokas un Neatkarības bataljona 3. rotai, Slokā un Pavasaru muižā. Zolta vāji apmācītā un bruņotā rota, paliekot bez patronām devās durkļu uzbrukumā, kurā krita pats Zolts, taču piespieda boļševikus bēgt, kaujā nogalinot kādus 50 boļševikus.[16]

Izmantojot vēl pēdējo iespēju, lai izmantotu savu militāro spēku, un celtu Niedras valdības prestižu, fon der Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai, kuru vadīja landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Uzbrukuma plāns paredzēja Dzelzdivīzijai pa šoseju doties no Jelgavas uz Rīgu. Dienvidlatvijas brigādei un landesvēra vienībām uzbrukt no pozīcijām Kalnciemā un Slokā. Bauskā izvietotajai Jorka nodaļai un Bauskas bataljonam bija jānodrošina labais spārns, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija palika rezervē Lietuvas pierobežā.

Naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, kur landesvēra daļas atbalstīja vācu Dzelzsdivīzija. Baltijas landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem, 2062 zirgiem. Padomju Latvijas pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņu auto, kopējos boļševiku spēkus vērtējot no 10-14 000 lielus.

Flečers savu karaspēku sadalīja trīs grupās. Pirmo grupu komandēja viņš pats. Tajā ietilpa Triecienbataljons ar artilērijas pusbateriju, Mēdema vienība, sapieru nodaļa, Engelharda nodaļa, viena latviešu rota, viens latviešu kavalērijas eskadrons un Malmedes bataljons. Šī grupa 22. maija 1.30 naktī sāka uzbrukums no Kalnciema gar Grabes mājām, Skangaļiem, Komandieru ceļu Dzilnuciema virzienā.

Otrajā grupā, ko komandēja Balodis bija Eulenberga bataljons, artilērijas pusbaterija, Drahenfelda kavalērijas daļa, Līvena vienība un Dienvidlatvijas brigādes 1. bataljons un viena rota no 3. bataljona. Šī grupa 4.30 no rīta sāka uzbrukumu pie Ogļu mājām un virzoties gar Babītes ezera dienvidu krastu, caur Pietiņiem, Bļodniekiem, Dzilnām gar Ložmetējkalnu un Krievu kalnu devās Piņķu un Pūpes (Babītes) virzienā.

Trešo grupu vadīja kapteinis Jānis Puriņš. Tajā ietilpa Dienvidlatvijas brigādes divas rotas un viens kavalērijas eskadrons, kā arī rezervē atstātais 2. Cēsu bataljons. To atbalstīja vairāki Lielupes kuģīši un prāmji, ko aprīkoja ar ložmetējiem un lielgabaliem.Šī grupa virzījās no Kauguriem cauri Jūrmalai un gar Babītes ezera ziemeļu krastu, sasniedzot Priedaines staciju. [17]

Uzbrukums pārsteidza boļševikus. Viņi izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt ap pulksten 11. Ap šo pašu laiku Flečera un Baloža kolonnas savienojās pie Dzilnuciema. Šeit arī pienāca pavēle latviešu un vācu vienībām turpināt uzbrukumu atsevišķi. Vācu vienības bez kavēšanās devās uz Rīgu, kamēr latviešu daļām vispirms pavēlēja ieņemt Piņķus, Pūpi un Bulduru tiltu, bloķējot atkāpšanās ceļu no Jūrmalas bēgošajām boļševiku vienībām. Šī pārkārtošanās noveda pie tā, ka boļševiki bija paspējuši nostiprināties Piņķu muižā, kapsētā un baznīcā. Pēc apšaudes, viņi atkāpās uz Pūpi un no turienes uz Daugavgrīvu, kur pārcēlās uz Daugavas otru krastu. Baloža kolonna 23. maiju sagaidīja pie Piņķiem. Puriņa vadītā kolonna ielu cīņās atbrīvoja Jūrmalu, ap 22. maija 18.00 ieņemot Priedaines staciju.[18]

Tikmēr Flečera kolonnas fon Mēdema korpuss un Trieciengrupa leitnanta fon Manteifela-Cēges vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau priekšpusdienā ieņēma Pārdaugavu, ap 11.00 pārgāja Daugavas tiltiem un iebruka Vecrīgā, kur sākās ielu cīņas. Trieciengrupai mēģinot ieņemt Citadeli, ar mērķi atbrīvot tur ieslodzītos gūstekņus, krita fon Manteifels-Cēge. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes ielu un Miera ielu, kur cīņas beidzās ap 19.00. Atkāpjoties boļševiki paspēja Centrālcietumā nošaut ap 60 ieslodzītos muižniekus, mācītājus un vāciešus. Kopējais Rīgā kritušo skaits nav precīzi zināms. Kaujās krita arī LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieks Kārlis Ziediņš, kas bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā Oktobra revolūcijas laikā.

23. maijā landesvēra vācu vienības sāka pilsētas tīrīšanu, bez tiesas nogalinot vairākus simtus aizdomās turamo. Trešajā dienā pēc Rīgas ieņemšanas Matīsa kapos apglabāja ap 200 nošauto. Terors un nošaušanas beidzās tikai pēc Antantes protestiem.

Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes vienības ienāca Rīgā 23. maija rītā ap 9.00, kur tos Daugavas krastmalā sveica iedzīvotāji. Baloža kareivji devās uz kazarmām Pērnavas ielā, un tūlīt sākas jaunu kareivju vervēšana latviešu vienībām. Pēc īsas atpūtas, Rīgā palika tikai Dienvidlatvijas brigādes 3. bataljons. 1. un 2. bataljons 24. maijā kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli vajāt boļševikus, un doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Šajā laikā no Padomju Latvijas armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, ko iekļāva Baloža komandētās brigādes sastāvā. Vecpiebalgā izveidoja 4. Rīgas bataljonu un Vējavā 8. Piebalgas bataljonu. Jūnija sākumā latviešu brigāde tika pārcelta uz Vecpiebalgas – Cesvaines – Lubānas frontes līniju, kur drīz savienojās ar 1. Valmieras kājnieku pulka spēkiem. Tikmēr landesvēra vācbaltiešu daļas un Dzelzsdivīzija maijā turpināja uzbrukumu Cēsu virzienā, kur sadūrās ar Ziemeļlatvijas brigādes vienībām.

Vidzemes atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienlaikus ar militārajām un politiskajām kaujām, kas notika Kurzemē, Ulmaņa Pagaidu valdība izveidoja militāru aliansi ar Igauniju, kas deva iespēju veidot jaunas latviešu bruņotās vienības, un atklāt otro fronti pret boļševikiem.

Ziemeļlatvijas armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Krievijas iebrukumu Igaunijā igauņiem ar Somijas brīvprātīgo atbalstu izdevās ātri atsist. Jau 1919. gada 1. februārī igauņu karaspēks boļševikus padzina no Valkas, Rūjienas un vairākiem Ziemeļlatvijas pagastiem. 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība ieceļ Markusu Gailīti par savu civillietu pārstāvi Igaunijā un igauņu atbrīvotajā Ziemeļlatvijā.

Paralēli Kalpaka, un vēlāk Baloža komandētajam Dienvidlatvijas brigādes karaspēkam, jau 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns Latvijas valdības uzdevumā, un ar Igaunijas atbalstu, sāka organizēt latviešu brīvprātīgo rotas no Igaunijā esošajiem latviešu bēgļiem, liekot pamatus Ziemeļlatvijas brigādei. Jau no 26. līdz 28. janvārim Zemitāns ar Gailīti bija veikuši latviešu mobilizāciju Tallinā, Pērnavā un Tartu, uz kuru atsaucās 657 vīrieši, kuru apbruņošanai igauņi izsniedza ap 400 šautenēm.

15. februārī tiek panākta vienošanās ar Igauniju par latviešu bruņoto vienību darbību tās kontrolētajās teritorijās. Ziemeļlatvijas latviešu karaspēka vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai, kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols. Kā pirmais, Tartu 18. februārī izveidojās 1. Valmieras kājnieku pulks, ko nodeva igauņu 2. kājnieku divīzijas pakļautībā. 25. un 26. februārī Zemitāns veic mobilizāciju Valkas un Rūjienas apgabalos, iegūstot 60 virsniekus un 1451 kareivi.

Marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākamajās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 20. martā Rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis). Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija pulkvežleitnants Šmits.

1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Kareivju apgāde ar formām un apaviem sagādāja lielas problēmas, daudziem kareivjiem paliekot plikām pēdām. Problēmu daļēji atviegloja iedzīvotāju dāvinājumi un vienreizējs nodoklis 700 000 rubļu apmērā.

Sekmīgās mobilizācijas dēļ no Valmieras pulka rezerves bataljona 18. maijā izveidoja 2. Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Tajā bija bija 31 virsnieks, 3 ārsti, 12 kara ierēdņu un 1274 instruktori un kareivji. 18. aprīlī Zemitāns pavēl Valkā izveidot 1. Ziemeļlatvijas eskadronu.

Dalība kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. martā 1. Valmieras kājnieku pulkam pavēlēja doties uz fronti. No Tartu cauri Valkai karā devās 80 virsnieki un 1300 karavīri. 28. martā pulks sasniedza Melnupes tiltu un kopā ar igauņu karaspēku devās uzbrukumā Alūksnei, kas sākās 31. martā, bet pāris nedēļu ilgās sadursmēs pulks atkāpās uz izejas pozīcijām pie Melnupes. Gandrīz mēnesi pulks tupina kaujas Apes-Mencenes-Jaunrozes-Vecrozes rajonā. 2. aprīlī pulkam pievienojas Valmieras artilērijas baterija ar 3 lielgabaliem un 110 kareivjiem, no kura vēlāk izveidojas Vidzemes artilērijas pulks. Aprīlī boļševiki sāk pretuzbrukumu, 25. aprīlī atkal ieņemot Rūjienu, ,kuru igauņi atgūst 1. maijā un 3. maijā ieņem Mazsalacu.

31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā. Par štāba priekšnieku ieceļ Voldemāru Ozolu.

Tikai pēc Rīgas krišanas ziemeļu frontē mainījās situācija. 24. maijā igauņi ieņem Izborsku, 26. maijā Pleskavu. Latvieši un igauņi pāriet uzbrukumā. 25, maijā igauņi ieņem Ainažus, 26. maijā Salacgrīvu un Strenčus, bet kopā ar latviešu daļām - Valmieru. 28. maijā ieņem Api, 29. maijā Alūksni, no kurienes dodas uz Vecgulbeni. Šajās kaujās piedalās arī igauņu armijā dienošie dāņu brīvprātīgie. Vecgulbenē izdodas iegūt 15 lokomotīves, 80 vagonus, 3 lielgabalus, 60 zirgus un daudz munīcijas. Straujā uzbrukumā 1. jūnijā rītā 34 vīru lielai grupai Lubānas muižā izdodas pārsteigt 4. sarkano strēlnieku pulka saimniecības daļu, sagūstot 300 sarkanarmiešus, 100 zirgus un ratus, lielus naudas krājumus un 4. pulka karogu. Tajā pašā dienā pulka 1. un 5 rotai citās sadursmēs sagūsta vēl 650 un 750 kareivjus, 15 ložmetējus un 2000 šautenes. Iegūtās trofejas gan nācās nodot igauņu 2. divīzijai, kuras pakļautībā pulks joprojām atradās. Turpmākajās dienās pulks ieņem Jaungulbeni, Cesvaini, Madonu un Ļaudonu un 5. jūnijā sasniedz Krustpili, kur no boļševiku pamestiem vagoniem izveido ar lielgabalu un ložmetējiem bruņotu vilcienu. Daudzi no šeit sagrābtajiem karagūstekņiem ir nesen mobilizēti vietējie iedzīvotāji, kurus uzņem pulka rindās. 10 dienās pulks bija nogājis gandrīz 200 kilometrus. Sakarā ar Cēsu kauju sākšanos, tālāku uzbrukumu nācās apturēt.

Līdz ar Valmieras pulka došanos uzbrukumā, kaujas darbību 27. maijā kopā ar igauņu 3. divīziju sāka arī 2. Cēsu kājnieku pulks, kas 29. maijā pamet Rūjienu un 30. maijā sasniedz Valmieru, kuru pirmie ieņem igauņi. No pulka izdalīja 120 kareivju lielu partizānu vienību, kas atrodas igauņu 3. divīzijas labajā spārnā, un 31. maija agrā rītā ieņem Cēsis. Zemitāns partizānu vienību pārdēvēja par Ziemeļlatvijas partizānu pulku, kapteiņa Aparnieka vadībā, kuru nosūtīja Latgales virzienā. 5. jūnija rītā partizāni Ļaudonā nodibināja kontaktu ar 1. Valmieras pulku. Tāpat Valmierā no Cēsu pulka nodalīja vienu rotu, kuru nosūta padzīt pēdējos boļševiku spēkus no Mūrmuižas, Raunas, Drustiem, Cesvaines un Lubānas, sasniedzot pozīcijas pie Borkovas, kur tā pārgāja Valmieras pulka padotībā.

1. jūnijā Cēsīs ienāk pārējās Cēsu pulka daļas un 2. jūnijā šeit ierodas arī Valmieras pulka daļas un Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvežleitnantu Ozolu. Pilsētā sāk veidoties Cēsu pulka skolnieku rota. 3. jūnijā viss Cēsu pulks ir gatavs pamest pilsētu, lai dotos Latgales virzienā, bet tad aizsākas konflikts ar landesvēru.

Cēsu kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Cēsu kaujas
Ziemeļlatvijas brigādes ienākšana Rīgā

Pēc Rīgas zaudēšanas, un zaudējumiem Vidzemē, Stučkas vadītās Padomju Latvijas teritorija samazinājās līdz Latgalei. Tikmēr vācu spēki no Kurzemes pirmo reizi tieši saskārās ar Vidzemi kontrolējošajām igauņu un latviešu vienībām, kas bija lojālas Ulmaņa valdībai. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas spēku pilnīgu iznīcināšanu, vācieši sāka konfliktu pie Cēsīm, kura mērķis bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidošanas stratēģiju.[19]

2. jūnija vakarā landesvēra vilciena pārstāvji no Ipiķu dzelzceļa stacija telefoniski lūdza atļauju ierasties Cēsīs, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadība neskaidro abpusējo attiecību dēļ nedeva, taču tika panākta vienošanās par sarunu sākšanu. 2. jūnija vakarā Cēsīs ieradās ap 40 landesvēristu, lai nodibinātu kontaktu ar Ziemeļlatvijas brigādi. Tajā vakarā Cēsīs arī ieradās igauņu bruņotais vilciens. 3. jūnijā ap 14.00 Cēsis ieradās jau 200 Manteifeļa landesvēra jātnieku rotmistra fon Jena vadībā. Sarunu laikā landesvēristi izplatīja Niedras valdības skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietošanas uz apkārtējo māju jumtiem, landesvērs pakļāvās pavēlei pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu.

Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri noturēja apspriedi, kurā pieņēma ziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (Jenam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā ieteica starp abiem karaspēkiem, kas politiski pakļāvās dažādām valdībām, noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei. Vācieši vilcinājās ar konkrētu atbildi. Tikmēr landesvērs Limbažos iznīcināja latviešu komandatūru, izpostīja Ieriķu staciju un sodīja vietējos iedzīvotājus.

5. jūnija vakarā igauņu un latviešu komandieri kopā ar ASV misijas pārstāvi pulkvedi Davleju bruņotā vilcienā devās uz Ieriķu staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz tiem pie Amatas tilta atklāja uguni, vilciens atgriezās Cēsīs. Tajā pašā vakarā igauņus un latviešus uz sarunām uzaicināja Niedras valdība, taču šis piedāvājums tika ignorēts. Niedras valdība bija pārliecināta par vāciešu spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jūnijā Niedra piešķīra Latvijas pilsonību.

Cēsu aizstāvēšanu igauņu virspavēlnieks Laidoners uzticēja pulkvežleitnantam Berķim. Šajā brīdī Cēsu pulkā bija tikai ap 200 kareivju. No brīvprātīgajiem iedzīvotājiem un skolēniem saformēja 2 rotas un Skolnieku rotu, kurām bija tikai dažas šautenes un neviena ložmetēja vai lielgabala.

Naktī uz 6. jūniju, ap 3.20 landesvērs artilērijas atbalstā sāk uzbrukumu Cēsīm no Līvu apkārtnes, kas turpinās līdz 13.00. Kaujās iesaistās igauņu bruņuvilcienu artilērija. Cēsu aizstāvji zaudē kritušos, 40 pazudušos un 100 ievainotos. Tiem pavēl atstāt Cēsis un atkāpties uz Raunu, kur 7. jūnijā fronti pārņem pienākušais 6. igauņu kājnieku pulka 2. bataljons. Cēsu pulks nobāzējas pie Lodes stacijas, kur to ātri papildina tuvākajos apriņķos mobilizētie vīrieši un tas pieaug līdz 2300 kareivjiem. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veic neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis. 9. jūnijā landesvērs uzbruka igauņiem pie Raunas tilta, taču uzbrukumu izdodas atsist, frontei nostabilizējoties pie tilta.

Pēc Cēsu ieņemšanas vācieši uzbrukumu neturpināja. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas noturēja sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. Flečers, kuru pavadīja Niedras valdības Aizsardzības ministrs, apgalvoja, ka ir Latvijas armijas virspavēlnieks. Pēc strīdiem par abu pušu pilnvarām un politiskajām lojalitātēm, Antantes pārstāvji paziņoja, ka viņu vēlas novērst pilsoņu karu, un galvenais uzdevums ir cīnīties pret boļševikiem katram savā zemē, tāpēc igauņiem būtu jāatkāpjas uz Igauniju, un jāļauj landesvēram ieiet Ziemeļlatvijā. Antantes spiediena rezultātā latvieši un igauņi piekrita īstenot šo plānu un parakstīja pamieru līdz 20. jūnijam. Tas izsauca tūlītēju neapmierinātību Ziemeļlatvijas politiķu vidū, kas sagatavoja notu, pieprasot vācu vienību tālākas virzīšanās apturēšanu un evakuēšanu no Latvijas. Šo notu viņi iesniedza igauņu virspavēlniekam Laidoneram, kurš to tālāk nodeva Antantes pārstāvjiem.

14. jūnijā fon der Golcs Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņo, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševiku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri. 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņem Dzelzdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu-igauņu konfliktu. Taču to joprojām slepeni vada fon der Golcs. Niedras valdība 20. jūnijā sūdzējās Antentei, ka igauņu uzvedība neatstāj citu izvēli, kā tos militāri padzīt no Latvijas.

Pirms kaujas Dzelzdivīzijā bija ne vairāk par 2500 kājniekiem, 300 jātniekiem, 50 smago un 90 vieglo ložmetēju, 20 vieglo lielgabalu. Divīziju arī atbalstīja mīnmetēji, bruņoti vilcieni un lidmašīnas. Baltijas landesvērā bija 3500 kājnieki, 240 jātnieki, 70 smagie un 140 vieglie ložmetēji, 24 vieglie lielgabali. Landesvēru vēl papildināja Pētersdorfa grupa un Bādenes trieciena bataljons, kuros bija līdz 1500 kājnieki, 120 jātnieki, 30 smagie un 58 vieglie ložmetēji, 12 vieglie lielgabali. Kopā vācu karaspēku veidoja līdz 8500 kareivju, 660 jātnieku, 180 smago un 342 vieglo ložmetēju ar 70 lielgabaliem.[20]

Arī igauņu un latviešu spēki gatavojās kaujai. Limbažu apkārtnē bija 9. igauņu kājnieku pulks ar 926 kareivjiem, 19 vieglajiem un 2 smagajiem ložmetējiem, 2 lielgabaliem. Cēsu apkārtnē bija 6. igauņu kājnieku pulks ar 1987 kareivjiem, 19 vieglajiem un 11 smagajiem ložmetējiem. 3. igauņu kājnieku pulks ar 1241 kareivi, 14 vieglajiem un 17 smagajiem ložmetējiem. Te atradās arī 2. Cēsu kājnieku pulks ar 2300 kareivjiem, 32 vieglajiem un 12 smagajiem ložmetējiem, 6 lielgabaliem. Šos spēkus papildināja divi bruņuvilcieni ar vairākiem simtiem kareivju, ložmetējiem un pāris lielgabaliem. Atbalstu sniedza arī šaursliežu dzelzceļa bruņu vilciens ar 40 kareivjiem un 4 ložmetējiem. Kauju laikā igauņi saņēma papildspēkus vairāku bataljonu apmērā, kas tos pastiprināja ar gandrīz 1000 kareivjiem un pāris desmitiem ložmetēju. Kopā igauņu-latviešu karaspēku Cēsu kaujās veidoja 8054 karavīri, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 lielgabali, 3 bruņuvilcieni un 3 bruņu auto.[21]

Noslēgtais pamiers beidzās 19. jūnijā. Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas viena daļa kapteiņa Blankenburga vadībā sāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Cita daļa majora Kleista vadībā devās Straupes virzienā. Blankenburga spēkus pie Lādes muižas atsita 9. igauņu kājnieku pulks, kamēr Kleista spēki ieņēma Straupi.

21. jūnija 3.30 landesvēra artilērija sāka 2. Cēsu pulka pozīciju apšaudi pie Raunas upes. Posmā starp Cēsu pulka un 3. igauņu pulka pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot Skangaļu muižu.

22. jūnijā sākās igauņu-latviešu spēku pretuzbrukums, kas vainagojās ar Cēsu pulka un igauņu bruņuvilciena iebrukumu Cēsīs 23. jūnija 9.00 no rīta. Tikmēr 9. igauņu kājnieku pulks 22. jūnijā ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņu muižu, apdraudot vienīgo tiltu pāri Gaujai. Vācu spēki sāka atkāpšanos uz Rīgu, kur izveidoja aizsardzības līniju pie Juglas. 1. jūlijā sākās pamiera sarunas, kas beidzās 3. jūlijā Strazdumuižas pamiera noslēgšanu, ko Antantes pārstāvju klātbūtnē parakstīja igauņu armijas, Dzelzdivīzijas un landesvēra pārstāvji. Tas paredzēja vācu vienību aiziešanu no Rīgas līdz 5. jūlija vakaram, atkāpšanos uz Olaini un pēc iespējas drīzāku aiziešanu no Latvijas. Igauņi apņēmās nevirzīties tālāk par 3. jūlija līniju, bet Rīgas pārvaldi uzticēja Antantes pārstāvim. Visiem Vācijas pilsoņiem, kas karoja Latvijā, vajadzēja pamest Latviju, bet baltvāciešu landesvērs, kurā palika tikai vietējie vācbaltieši tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā, un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders. Niedras valdība no Rīgas pazuda līdz ar vāciešiem un beidza pastāvēt.

Šajās dienās parādījās Latvijai nelabvēlīgās ASV intereses, jo ASV pilnvarotais, pulkvedis Grīns, atklāti simpatizēja vāciešiem un tos atbalstīja.[nepieciešama atsauce] Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvu apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi, bez turpmākas ainsizliešanas. Pamieru vēlāk kritizēja par to, ka vāciešu tūlītēja nepadzīšana no Latvijas noveda pie Bermontiādes, taču šeit jāņem vērā tas, ka pamieru nenoslēdza Latvijas valdība, bet igauņi, kam nebija iemesla karu turpināt, un bija svarīgs Antantes viedoklis.

1. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādē skaitījās 202 virsnieki, 335 instruktori, 10 019 kareivji un 580 zirgi. Jau 20. jūnijā Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Oskaram Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā (pulku vēlāk pārsauca par 7. Siguldas kājnieku pulku).

Vienotas armijas izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naktī uz 1. jūliju 3 angļu karakuģi apmēram 1200 Dankera kareivjus izsēdināja Liepājā, kur tie pārņēma pilsētas kontroli, kuru 23. jūnijā pēc Antantes spiediena bija pametusi Vācijas armija. Ulmaņa Pagaidu valdība lojāla karaspēka aizsardzībā tagad varēja atjaunot savu darbību uz sauszemes, kur to gaidīja jaunas problēmas. Uzreiz pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas, Antantes pārstāvis, angļu pulkvedis Talents, paziņoja Rīgas iedzīvotājiem, ka Antante atzīst Ulmaņa valdību, bet tā arī noliek savas pilnvaras, lai veidotu jaunu valdību. Tikmēr Rīgu pārvaldīs Antantes pārstāvji. 8. jūlijā Ulmaņa valdība ar Saratov triumfējot atgriezās Rīgā. Ulmanis veica dažu ministru nomaiņu, un viņa vadīto otro Pagaidu valdību Tautas padome apstiprināja 13. jūlijā.

6. jūlijā Rīgā beidzot satikās abas Latvijas armijas daļas — Dienvidlatvijas brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde. Starp to virsniekiem vēlāk izvērsās konkurence par amatiem un ietekmi, ziemeļniekiem pakāpeniski zaudējot Kalpaka-Baloža atbalstītājiem, lai arī ziemeļnieki Balodi apvainoja sadarbībā ar vāciešiem. 10. jūlijā par jauno Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieku iecēla ģenerāli Dāvidu Simonsonu, kurš par štāba priekšnieku iecēla pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu.

Ziemeļlatvijas brigādē bija 3 pulki pa 3 bataljoniem katrā, kamēr Dienvidlatvijas brigādi veidoja astoņi līdz galam neizveidoti bataljoni. Ar 15. jūlija virspavēlnieka pavēli no tām izveidoja trīs kājnieku divīzijas - 1. Kurzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jāni Balodi, 2. Vidzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jorģi Zemitānu, 3. Latgales kājnieku divīzija ar komandieri Krišjāni Berķi. Katrā divīzijā bija trīs kājnieku pulki, viens artilērijas pulks, viens jātnieku eskadrons un viena inženieru rota. No Dankera Liepājā izvietotajiem kareivjiem 1920. gada sākumā izveidoja 4. Zemgales kājnieku divīziju. Latgalē izveidoja Latgales partizānu pulku. Armijai joprojām asi trūka apģērba un ieroču.

6. jūlijā no Vācijas pilsoņiem attīrīto Baltijas landesvēru, kurā joprojām skaitījās 6000 cilvēki, iekļāva Latvijas Bruņoto spēku sastāvā. To vispirms pārvietoja uz Tukumu, un tad uz Krustpili, kur tas ieņēma pozīcijas pret boļševikiem. 25. jūlijā par tā komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Aleksanderu. Tā kā viņš nemācēja vācu valodu, par faktisko landesvēra komandieri kļuva vācbaltietis barons Taube. Bermontiādes laikā viņam bija slepena vienošanās par sadarbību ar Berontu, taču tai neizdodoties, Taube bēga uz Vāciju. Viņa vietā nāca viens no landesvēra pirmajiem veidotājiem, barons Radens, kurš palika lojāls Latvijai.

1919. gada vasaras beigās Kurzemes divīzija atradās Latgalē, pie Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa. Landesvērs atradās pie Līvāniem. Vidzemes un Latgales divīziju lielākā daļa atradās Rīgā, bet pārējās daļas izveidoja aizsardzību Jelgavas virzienā, kur jau darbojās Bermonts.[22]

Vācu-krievu uzbrukums un „Bermontiāde”[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bermontiāde
Bermonta drukātā nauda
Rietumkrievijas armijas artilērijas sašautie nami Daugavmalā
Latviešu kareivji atbrīvotajā Pārdaugavā, 1919. gada 11 novembris
Britu karakuģi Karostā
Sadalītā Latvija pirms Bermontiādes kaujām un Latgales atbrīvošanas sākuma 1919. gada novembrī:
  Bermonta armija (Kurzemē un Zemgalē) un Baltijas landesvērs (pie Latgales robežas)
[nepieciešama atsauce]
  Padomju Latvijas armija (Latgalē)
  Latvijas Republikas armija (Vidzemē, Sēlijā, Liepājā un Ventspilī)
  Polijas armija (Sēlijā)
  Lietuvas armija (Sēlijā)

Lai samazinātu fon der Golca komandētā vācu karaspēka iespējamos konfliktus ar Latvijas armiju, Antante 25. jūlijā izveidoja neitrālās joslas starp Rīgu un Jelgavu un Liepāju un Jelgavu, sagaidot, ka fon der Golca spēki ātri atgriezīsies Vācijā. Taču fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Iespēju viņam deva krievu emigrantu Baltās kustības pārstāvis Pāvels Bermonts, kurš 12. jūnijā ar 350 kareivjiem ieradās Jelgavā no Vācijas, un 6. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Šajā laikā Vācijā joprojām aktīvi vervē vācu brīvprātīgos un krievu karagūstekņus dienestam Latvijā. Bermonts sākumā paziņoja ka ar savu armiju no Daugavpils došoties uz Krieviju.

21. septembrī fon der Golcs noslēdz slepenu vienošanos ar Bermontu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas kodolu, juridiski pakļaujoties Bermontam, kā krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadītās armijas pārstāvim. Judeniča spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā un Bermonts minimāli pakļāvās Judeniča pavēlēm. Bermonta pakļautībā pārgāja Dzelzsdivīzija un citas vācu vienības. Bermonta spēkos aktīvi darbojās vietējie vācbaltu baroni un muižnieki.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība sākotnēji neparedzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem. Attiecības starp vācu un krievu kareivjiem nebija draudzīgas, taču vēl sliktāk tie izturējās pret latviešiem, aplaupot zemniekus, daudzus nošaujot par simpatizēšanu boļševikiem. Naktī uz 25. augustu vācu karavīri ieņēma un izdemolēja latviešu karaspēka komandantūru Jelgavā. Arī Aizputē, Džūkstē, Jaunpilī, Ezerē u.c likvidēja latviešu komandantūras. Bermonts iespieda pats savu naudu un divus laikrakstus — vāciski un krieviski.

23. septembrī Bermonts paziņo, ka latvieši un igauņi pēc miera noslēgšanas ar boļševikiem uzbruks viņa spēkiem, tāpēc pavēl savai armijai ieņemt aizsardzību OlainesIecavas upesValgundesLīvbērzes līnijā. 1. oktobrī viņš Jelgavā sasauc apspriedi, kurā piedalās arī Niedra ar dažiem ministriem. Tajā pieņem vairākus lēmumus:

  • Ieņemt Rīgu, gāzt Pagaidu valdību un atjaunot krievu pārvaldi.
  • Gāzt Igaunijas valdību un atjaunot krievu pārvaldi.
  • Iecelt Niedru par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru.
  • Latvijai un Igaunijai piešķirt daļēju autonomiju Krievijas valsts sastāvā.
  • Latvijai un Igaunijai nebūs tiesību uz savu karaspēku.
  • Baltijas muižniecība saglabās visas savas privilēģijas.

4. oktobrī Bermonts informē vienu no Balto vadoņiem Antonu Deņikinu par saviem plāniem vispirms ieņemt Rīgu, un tad ar nodrošinātu aizmuguri cauri Daugavpilij doties uz Novosokoļņikiem. Deņikins reaģē ar „Pie velna Bermontu ar visiem viņa vāciešiem”.[23]

6. oktobrī Bermonts nosūta telegrammu Ulmanim, pieprasot informāciju par to, kā Latvijas valdība varētu nodrošināt viņa netraucētu virzību pret boļševikiem. Vienlaikus viņš izdod pavēli sākt uzbrukumu Rīgas virzienā. 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijas kopskaits bija tuvu 51 000 kareivju, no kuriem 40 000 bija vācieši. Tiem bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji un 120 lidmašīnas.

Latvijas Bruņotajos spēkos 6. oktobrī dienēja 38 200 cilvēki, no kuriem 31 690 bija karavīri. Armijai bija 21 624 šautenes, 173 ložmetēji, 121 patšautenes, 27 lielgabali. Liela daļa šo spēku atradās Latgales frontē pret boļševikiem, un nevarēja aizstāvēt Rīgu. Pret labi apbruņotajiem bermontiešiem Latvijas Pagaidu valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Pirmo nācās pamest Ķekavu, kam sekoja Asaru un Dubultu zaudējums. 9. oktobra rītā dienvidu frontes komandieris Zemitāns deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, kas ātri izgāzās, vāciešiem līdz vakaram sasniedzot Torņakalnu Rīgā. Šajā brīdī Zemitāns ar štābu pameta Rīgu, dodot pavēli armijai atkāpties uz Juglu. Pēc tam, kad virspavēlnieks Simonsons ar štāba priekšnieku Kalniņu personīgi apmeklēja fronti, viņi pavēlēja armijai līdz 10. oktobra agram rītam atkāpties tikai no Pārdaugavas, ieņemot aizsardzību gar Daugavu līdz Stopiņiem. Šajā dienā Rīgā ieradās arī divi igauņu bruņuvilcieni Daugavas tiltu aizsardzībai. Jau 9. oktobrī uz Tallinu devās valdības delegācija ar mērķi iegūt Igaunijas militāro palīdzību. Igauņi izvirzīja virkni pretprasību — armija būtu padota igauņu komandierim, Latvijai segtu visus armijas izdevumus un jau pirms kauju sākuma samaksātu 10 miljonus rubļu avansā. Pēc kara beigām Latvijai būtu jāatjauno igauņu artilērijas lielgabali, katru gadu jāizmaksā pensijas kaujās kritušo ģimenēm. Igauņi arī pieprasīja sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā (Valkas, Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Veclaicenes, Omuļu, Kārķu, Turnavas pagastus un daļu no Naukšēnu un Ipiķu pagasta), vienlaikus, atstājot Roņu salu Latvijai. Tautas padomē izvērsās asas diskusijas par šīm prasībām. Oktobra beigās izšķirošo lēmumu Tautas padome prasīja veikt 16. oktobrī ieceltajam armijas virspavēlniekam Jānim Balodim, kurš atbildēja, ka šādu vienošanos nevar noslēgt un sarunas ar igauņiem izbeidza.

Jau dažas dienas pēc bermontiešu iebrukuma Pārdaugavā, Latvijas karaspēks sāka pretuzbrukumu. Ar angļu un franču karaflotes artilērijas palīdzību, kas apšaudīja Bolderāju un Daugavgrīvu, 15. oktobrī Ludviga Bolšteina vadītais 9. Rēzeknes kājnieku pulks šķērsoja Daugavu, ieņemot Bolderāju un Daugavgrīvu. 16. oktobrī Daugavu šeit šķērsoja visa Latgales divīzija. 16. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Jaunjelgavai, kas beidzās bez panākumiem. Latvijas armijas vadībā veica plašas izmaiņas. Simonsona vietā 16. oktobrī iecēla Balodi. Štāba priekšnieku Kalniņu nomainīja pulkvežleitnants Laimiņš, kuru 28. oktobrī nomainīja pulkvedis Pēteris Radziņš. Vidzemes divīzijas komandieri Zemitānu un 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri Šmitu nomainīja attiecīgi Mārtiņš Peniķis un Jānis Apinis. Rīgas apriņķi veiktā mobilizācija deva 2000 jaunus kareivjus.

Antantes valstis sāka pastiprināti atbalstīt Latviju ar bruņojumu, oktobrī piegādājot 22 lielgabalus, 18 600 šautenes, 124 ložmetējus, 30 000 artilērijas lādiņu, 7400 granātas un 10 miljonus patronu.[24] Latvijas armija lielo pretuzbrukumu sāka 3. novembrī, pret Bermontu raidot 554 virsniekus, 10 662 kareivju ar 47 lielgabaliem, 11 352 šautenēm, 114 ložmetējiem. Ar sabiedroto karaflotes artilērijas atbalstu latviešu spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem, ieņemot Bulduru tiltu, Piņķu muižu, Babītes staciju. 4. novembrī 6. Rīgas kājnieku pulks ieņēma Tāmes muižu, Zolitūdi un Annas muižu. Šajā dienā Bermonts pavēlēja saviem spēkiem uzbrukt Liepājas Karostas garnizonam, bet uzbrukumu ar angļu karaflotes artilērijas palīdzību izdevās atsist. 10. novembra rītā 9. Rēzeknes pulks un Aparnieka partizānu pulks iegāja Torņakalna aizmugurē, 6. Rīgas pulks ieņēma Zasulauku, 7. Siguldas pulks ieņēma Torņakalnu un Cementa fabriku. 11. novembra rītā Pārdaugava bija atbrīvota. Vakarā bermontieši bija atspiesti līdz Olainei un Ķekavai.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja nepārtrauktu pretinieka vajāšanu Zemgalē un Kurzemē. 15. novembrī Latgales divīzija ieņēma Sloku un Kalnciemu. Tikmēr Liepājā bermontieši veica pēdējo mēģinājumu ieņemt Karostu, taču Dankera vadītā pretuzbrukumā tos sakāva un atsvieda Durbes virzienā. Jelgavas sektorā bermontieši mēģināja veikt pretuzbrukumu, taču tika sakauti. 16. novembrī Rēzeknes pulks ieņēma Ķemerus, 17. novembrī 4. Valmieras pulks ieņēma Bausku. Bermoniešu jaunais komandieris, ģenerālis Valters fon Eberharts 18. novembra vakarā piedāvāja noslēgt pamieru, taču tika ignorēts. 21. novembrī Jelgavā iegāja Daugavpils, Siguldas un Rīgas pulki. 22. novembrī atbrīvoja Tukumu un līdz 28. novembrim bermontieši bija padzīti no Kurzemes.

Atkāpšanās laikā bermonieši ne tikai aplaupīja vietējos iedzīvotājus un zemniekus, bet speciāli aizdedzināja daudzas ēkas, tai skaitā Jelgavas pili. Ņemot vērā lielo vāciešu skatu Bermonta armijā, Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Bermonta armiju savā aizsardzībā, un ka Latvijai ir jāpārtrauc kaujas operācijas. Atbildot, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē. 1. decembrī Latvija bija pilnībā atbrīvota no vācu karaspēka. Žemaitijā Bermonta armijas paliekas sakāva arī Lietuvas karaspēks un tas paglābās Austrumprūsijā.

Latgales atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frontes līnija kauju beigās un galīgā Latvijas—Krievijas robeža 1920. gadā Latgalē

LSPR valdība pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā bēga uz Krievijas pilsētu Veļikije Luki. Pēc frontes stabilizēšanās, jūlijā tā atgriezās Latvijā, kur līdz 1920. gada janvārim bāzējās Rēzeknē.

Latgales atbrīvošanas operāciju bija iecerēts sākt 1919. gada oktobra sākumā, bet šos plānus izjauca Bermonta uzbrukums. Bermontiādes laikā Latgales frontē atradās 1. Kurzemes divīzijas Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulki, kā arī Latgales partizānu pulks un Latvijas pakļautībā pārnākušais Baltijas landesvērs.

Uzreiz pēc Bermonta sakāves armijas galvenos spēkus atkal pievērsa pēc iespējas ātrākai Latgales atbrīvošanai. Tam bija vairāki iekšēji un ārēji iemesli:

  • Igaunija sāka miera sarunas ar Padomju Krieviju, kas nozīmēja, ka boļševikiem drīz rastos iespēja uz Latgales fronti nosūtīt papildspēkus.
  • Ar Lietuvu un Poliju vēl nebija panāktas vienošanās par robežām, un nevarēja pieļaut, lai šo valstu armijas pirmās ieņemtu Daugavpili un tās apkārtni.
  • Polija piedāvāja 20 000 karavīrus Latgales atbrīvošanai, sākotnēji pretī prasot tikai viņu apgādāšanu ar pārtiku.
  • Drīza Latgales atbrīvošana ļautu visā Latvijas teritorijā veikt Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • Latgales ceļu sliktais stāvoklis nozīmēja, ka karaspēka kustībai labāka ir ziema, nekā pavasara šķīdonis.

Pēc jaunas mobilizācijas, Latvijas Bruņoto spēku kopskait 1919. gada 31. decembrī sasniedza 69 232 cilvēkus, kurus papildināja 2179 brīvā līguma darbinieki, tādējādi armijas kopskaits pārsniedza 71 000. Boļševiki Latgalē bija izvērsuši Padomju Krievijas 15. armiju ar vairākām strēlnieku divīzijām, kuru kopskaitu 1920. gada 1. janvārī lēsa uz 6620 kājniekiem, 370 kavalēristiem ar 239 ložmetējiem un tuvu 60 lielgabaliem.

Pēc uzvaras pār Bermontu uz Latgales fronti pārsvieda 3. Latgales kājnieku divīziju. Tā pret boļševikiem sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizānu pulku un Landesvēru, kas kopumā veidoja 22 000 kareivju ar 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās ar Poliju, kas uzbrukumam atvēlēja 20 000 kareivjus.

Poļu armija apņēmās veikt uzbrukumu no Daugavpils līdz Polockai izvietotajiem padomju spēkiem, forsējot Daugavu pie Daugavpils. Latvijas armijai bija jāšķērso Daugava pie Buivīšiem, sasniedzot Osvejas ezeru un Zilupi. Latviešu kreisajam spārnam vajadzēja ieņemt Pitalovu, Kārsavu, Rēzekni un Ludzu. Kopējā uzbrukuma sākumu noteica uz 1920. gada 3. janvāri, un to vadīja Polijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs.

3. janvārī Poļi ieņēma Daugavpili, un līdz 5. janvārim tiek sasniegta Dubnas upe. Latviešu kreisā spārna uzbrukums, kam bija jāsākas 5. janvārī ar uzbrukumu Pitalovas stacijai, slikto laika apstākļu dēļ sāka tikai 9. janvārī. 8. Daugavpils kājnieku pulks 9. janvārī ieņēma Viļaku. Boļševiku aizsardzībai palīdzēja tas, ka 3. janvārī bija sācies pamiers ar Igauniju, tādējādi tas pārmeta papildspēkus Pitalovas aizsardzībai, kuru 13. janvārī aizsargāja 5400 kareivji ar 107 ložmetējiem. 14. janvārī Pitalovu beidzot ieņēma Latgales partizānu pulks, un nākamajās dienās to izdodas noturēt, par spīti atkārtotiem boļševiku pretuzbrukumiem.

Padomju Latvijas valdība bēga uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savas pastāvēšanas beigām.

Rēzekni izdevās ieņemt vēlāk, nekā plānots. 21. janvārī ap 8.00 tajā iebrūk landesvēra vienības, kurām ap 12.00 seko 2. Ventspils kājnieku pulks. Šajās dienās kaujas darbību ietekmē sals, temperatūrai nokrītot līdz -20, -25 grādiem. 26. janvārī Ventspils pulks ieņem Ludzu. Pēc nospraustā mērķa — Zilupes līnijas sasniegšanas, uzbrukumi 1. februārī apstājās, jo tika noslēgts slepens pamiers.

Apvienotie Latvijas un Polijas spēki kaujās pie Daugavpils, Ziemeļlatgales operācijā un Rēzeknes atbrīvošanas kauju laikā ieguva kontroli pār Latgali. 1. februārī noslēgtais pamiers bija slepens, un nelielas sadursmes turpinājās vēl vairākas dienas. Miera sarunas oficiāli sākās 1920. gada 16. aprīlī un Latvijas—Krievijas miera līgums tiek noslēgts 11. augustā.

Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sākotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa pēc ieņemšanas tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Polijas Braslavas apriņķī, ar Grīvu kā centru. Sakarā ar militārajām neveiksmēm Poļu-padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju, un 1920. gada jūnijā to ieņēma Latvijas armija. Polija no pretenzijām uz šo teritoriju atteicās tikai 1938. gadā. Līdzīgi tika atrisinātas Lietuvas teritoriālās pretenzijas.

Kara beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 13. augusta pavēlē bruņotajiem spēkiem virspavēlnieks Jānis Balodis raksta: „Sakarā ar parakstītā miera līguma noteikumiem šodien pulksten 24 starp Latviju un Krieviju iestājas miera stāvoklis. Es apsveicu armiju ar varonīgi izcīnīto mieru un nosūtu vissirsnīgākos novēlējumus ikvienam karavīram, kā turpmākā dzimtenes aizsardzības darbā mūsu slavenās armijas rindās, tā atgriežoties pie citiem mūsu valsts nostiprināšanas un izbūves veidiem.”[25] Sākas demobilizācijas un dažādo armijas iestāžu likvidācija. 1921. gada 1. aprīlī Ministru kabinets pieņem lēmumu likvidēt armijas štābu un virspavēlnieka amatu. 31. martā Balodis izdod savu pēdējo atvadu pavēli armijai.

Sibīrijas latviešu pulki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Troickas bataljona kareivji, 1919. gada oktobris

Pilnīgi nošķirti no karadarbības Latvijā izvērtās Krievijas plašumos izmētāto latviešu bēgļu un zemnieku koloniju vīriešu bruņoto vienību liktenis. Atšķirībā no latviešu sarkanajiem strēlniekiem, tie minimāli iesaisījās Krievijas pilsoņu karā, un palika uzticīgi Antantes sabiedrotajiem.

Troickas bataljons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad civiliedzīvotājiem 1915. gadā pavēlēja pamest Kurzemi un Zemgali, tie sāka klīst pa Krieviju. Daudzviet viņus uzskatīja par vāciešiem, tāpēc sūtīja tālāk, uz Sibīriju. Pēc tam, kad Ļeņinam uzticīgie sarkanie strēlnieki nospēlēja svarīgu lomu boļševiku varas pirmajos mēnešos, 1918. gada 27. jūlijā pret boļševikiem vērsto spēku kontrolētajā Samarā sanāca latviešu sabiedrisko un bēgļu organizāciju pārstāvji, kas noraidīja apvainojumus par to, ka visi latvieši ir boļševiki, un norādīja uz savu gatavību cīnīties. 16. augustā Baltās kustības pārstāvju sapulcē aicināja piedalīties arī latviešus un čehoslovāku leģiona pārstāvjus. 24. augustā notiek latviešu pārstāvju sapulce, kurā piedalās arī čehoslovāku un boļševiku pādzītās Krievijas Satversmes sapulces pārstāvji. Tiek pieņemts veidot karaspēka vienības, kas pakļautos Krievijas Satversmes sapulcei un dotos cīņā pret Vāciju. 1. oktobrī krievi atļauj Troickas bataljona formēšanai. 5. oktobrī Samaru ieņem boļševiki, latvieši bēg uz Troicku, kur izveido bataljonu. Tā politiskajā vadībā aktīvi iesaistās Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome, kas 16. oktobrī ar čehoslovākiem noslēdz vienošanos, ar kuru čehoslovāki uzņēmās savā kontrolē pārņemt latviešu karaspēka veidošanu un vadību. Čehoslovāku nacionāla padome arī apņēmās segt latviešu uzturēšanas izdevumus un transportēšanu uz Eiropu.

No 1919. gada 23. līdz 28. martam Irkutskā notiek Sibīrijas un Austrumsibīrijas latviešu pārstāvju kongress, kas pieņēma lēmumu, ka Sibīrijas latviešu vienības neiesaistīsies Krievijas pilsoņu karā, bet ir jānosūta uz Latviju.

Sabrūkot Kolčaka vadītajai Sibīrijas armijai, latvieši pakāpeniski atkāpjas aizvien dziļāk Sibīrijā, ar kājām un dzelzceļu dodoties 6000 kilometrus pa Transsibīrijas dzelzceļu Tālo Austrumu virzienā, 1920. gada aprīlī sasniedzot Harbinu Mandžūrijā. 13. jūnijā Troickas bataljons sasniedz Vladivostoku, no kurienes gatavojas doties uz Latviju. Vispirms viņi sasniedz Japānu, no kurienes angļu kuģī cauri Singapūrai, Kolombo, Adenai, Suecas kanālam, Gibraltāram, Četemai 3. oktobrī sasniedz Liepāju.

Imantas pulks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tālo Austrumu latvieši ir aktīvi Latvijas neatkarības aizstāvji. No 1918. gada 3. līdz 5. novembrim Vladivostokā notiek reģiona latviešu koloniju kongress, kurā nolemj veidot latviešu bruņoto vienību franču pakļautībā. 1918. gada 1. decembrī sāk veidot Imantas pulku, kura pirmais komandieris ir Jānis Kurelis. Līdz 1919. gada 1. aprīlim pulks pieaug līdz 41 virsniekam un 196 kareivjiem. Pulks franču pakļautībā veica ostas teritorijas un kravu apsargāšanu. 1919. gada 31. decembrī pulkā ir 74 virsnieki un 1114 kareivji. 1920. gada 28. februāri daļa pulka angļu kuģī pamet Vladivostoku, Latviju sasniedzot 1. maijā. Otra daļa Vladivostoku atstāja 23. martā un Rīgu sasniedza 21. jūnijā.

Karā kritušie un izmaksas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņas ilga 628 dienas. To laikā notika vismaz 75 lielākas kaujas, taču salīdzinot ar Pirmā pasaules kara kauju upuru skaitu Latvijā, brīvības cīņas prasīja salīdzinoši niecīgus upurus (neskaitot upurus civiliedzīvotāju vidū).

  • Kurzemes atbrīvošanā krita 17 virsnieki un 42 kareivji.
  • Vidzemes atbrīvošanā krita 6 virsnieki un 70 kareivji.
  • Bermontiādē krita 57 virsnieki un 686 kareivji.
  • Latgales atbrīvošanā latviešu vienībās krita 16 virsnieki un 391 kareivis, kamēr landesvērs zaudēja 17 virsniekus un 206 kareivjus.
  • No ievainojumiem mira 12 virsnieki un 228 kareivji.
  • Bez vēsts pazuduši 29 virsnieki un 1252 kareivji.
  • Ievainoti 3844 kareivji.
  • Kontuzēts 241 kareivis.

Neņemot vērā Latvijas valdības tēriņus, kas pārsniedza 811 miljonus rubļu, Latvija bija parādā ASV un Lielbritānijai. Parāds ASV pārsniedz 5,1 miljonu dolāru, kas bija jāatmaksā līdz 1985. gada 15. decembrim. Parāds Lielbritānijai sasniedz 1,3 miljonus mārciņu, kas bija jāatmaksā līdz 1956. gada 1. janvārim.[26]

Vardarbība brīvības cīņu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņām bija arī pilsoņu kara iezīmes, kas atspoguļoja tā laika naidīgās „balto” – „sarkano” un latviešu — vācu attiecības.

Sarkanais un baltais terors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Sarkanais terors” sākās 1919. gada sākumā ar koncentrācijas nometņu izveidi Gulbenē, Pļaviņās (toreiz Stukmaņos) un mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva vismaz 1000 cilvēku.[27] Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

„Baltais terors” sākās 1919. gada ziemā Kuldīgā, ko landesvērs atbrīvoja naktī no 12. uz 13. februāri — dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus, par kuriem radās aizdomas, ka tie atbalsta vai simpatizē LSPR režīmam. 24. februārī tika no lieliniekiem atbrīvota Ventspils, kur bez tiesas apšāva visus, kuriem vien varēja pārmest kreisumu vai simpatizēšanu tam (līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija pat vairāki Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi). Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā „visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina.”[28]

1919. gada 22. maijā Niedras valdībai pakļautais landesvērs un Dzelzsdivīzija bez lielām kaujām ieņēma Rīgu. Jau nākamajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku — uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2 — 3 blakus. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēma sava karaspēka daļa, veicot kvartālu kratīšanas: uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja karavīri pie kāda atraduši dokumentus, pēc kuriem varētu domāt, ka to īpašnieks ir komunists vai sociāldemokrāts, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Rīgas cietumi bija pārpildīti, un apcietinātos vajadzējis turēt pat privātos namos. Tika izveidota t. s. Standrecht (burt. „kakla tiesa”, jeb kara tiesa), kura atradās Suvorova ielā 12 (tag. K.Barona iela), pretī Vērmanes dārzam, kur pagalmā bez jebkādas tiesas divas dienas (4. un 5. dienā pēc pilsētas atbrīvošanas) šāva cilvēkus. Bez tiesas un bez izmeklēšanas Rīgā tika nogalināti ap 2000 cilvēku. Ziņas par kopējo upuru daudzumu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas un precīzs skaits nav zināms.

1919. gada decembrī Valmierā notika kreisi noskaņoto jauniešu aresti un 21. decembrī ar lauku kara tiesas lēmumu tika izpildīts nāvessods 11 no arestētajiem, kuru lielākā daļa bija nepilngadīgi pusaudži vai pat bērni.[nepieciešama atsauce]

Vardarbība latviešu – vācu attiecībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās britu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: „Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus.”[28]

Savukārt 20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, kas daudz mums pāri darījuši. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot. Nabaga vācietis ne par ko nav gribējis griezt muguru, jo sapratis, kas būs.[29]

Brīvības cīņu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar baltām bultām attēlots Latvijas Republikas pretuzbrukums ar Vācijas un Igaunijas karaspēku palīdzību.

1920[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
  • 10. janvārī: kauja pie Kārsavas.
  • 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
  • 14. janvāris: Pitālovas ieņemšana.
  • 26. janvāris: kauja pie Ludzas.
  • 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
  • 2. februāris: sadursme pie Zilupes.
  • 17.18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • 28. aprīlis: Francija atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
  • 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
  • 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju, kurā Vācijas valdība piekrita atzīt Latviju pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes valstīm.
  • 11. augusts: Noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums, kura 2. pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Brīvības cīņas
  2. Kaevats, Ülo: Eesti Entsüklopeedia 5, page 396. Valgus, 1990, ISBN 5-89900-009-0
  3. Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A. Vinnigu par landesvēra dibināšanu. 1918.gada 7.decembrī, Rīgā
  4. Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā A. Vinniga un Latvijas Pagaidu valdības līgums par Latvijas pavalstniecību piešķiršanu ārzemniekiem, kuri piedalījušies cīņās pret lieliniekiem. 1918. gada 29. decembrī, Rīgā
  5. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 2942.—2943. slejas
  6. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  7. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  8. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  9. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  10. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  11. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  12. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  13. Baltais terors
  14. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  15. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 2951 sleja
  16. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  17. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  18. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  19. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  20. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920
  21. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920
  22. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  23. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  24. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  25. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  26. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  27. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 121. lpp.
  28. 28,0 28,1 Rihards Treijs. Baltais terors. // Latvijas avīze. 21.05.2004.
  29. Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Armijas štāba apmācības dal̦a „Latvijas brīvības karš”. — Pilskalns, Lincoln 1959.
  • Jānis Seskis „Latvijas Valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, atmin̦as un apcerējumi (1914—1921)”. — Pilskalns, Lincoln 1961.
  • Aleksandrs Plensners „Latvijas atbrīvošanās”. — A. Gulbis, Rīga 1928.
  • H. J. „Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918 gadā”. — Gauja, Michigan 1979.
  • Pēteris Bērziņš „Latvijas brīvības cīņas 1918—1920”. — Rīga 1928.
  • „Latvijas brīvības cīn̦as un sasniegumi 1918.—1928.”. — Izglītības Ministrija, Rīga 1928.
  • Ādolfs Erss „Vidzeme brīvības cīn̦ās”. — Pagalms, Rīga 1935.
  • Harijs Valnovskis „Mūsu skolas jaunatne brīvības cīņās, Rīgas skolnieku rota”. — Grāmatu Zieds, Rīga 1938. (dalībnieka vēsturisks apcerējums)
  • Velta Strazdiņa „Ķekavas novads, Pirmais Pasaules karš un Brīvības cīņas”. — Jumava, Vilnius 2015. ISBN 9934117398
  • Edmunds Freivalds, Andrejs Iksens „Daugavas Sargi, brīvības cīņas 1919. gadā”. — Leta, Rīga 1923. (38 autori)
  • Kārlis Dzirkalis „Cēsu Pulka Skolnieku Rota un skolu jaunatnes varoņgars Brīvības cīņās 1919.” — 1969.
  • Pēteris Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmin̦as, pārdomas, atzin̦as”. — Rīga 1985.
  • „Proletariata diktatura Latwijâ”. — Latwees̳chu nazionalo leetu komis̳ariata, Kulturas-is̳ glihtibas nodałas is̳dewums, Maskawa 1919.
  • Tomasz Paluszyński "Walka o niepodległość Łotwy 1914—1921". — Dom Wydawniczy Bellona, Warszawa 1999. ISBN 8311089590
  • Hans von Rimscha, Hellmuth Weiss "Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten : Beitr. z. Entstehungsgeschichte d. Republiken Estland u. Lettland". — J.-G.-Herder-Inst., Marburg (Lahn) 1977.
  • Herbert A. Grant Watson "The Latvian Republic – the struggle for freedom". — G. Allen & Unwin, London 1965.
  • Pēteris Stučka «Пять месяцев Социалистической Советской Латвии» Центральный комитет Коммунистической партии Латвии, Псков 1921. (сборник статей и заметок)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audiovizuālās norādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]