Šahu iemācījies spēlēt sešpadsmit gadu vecumā. Nodibinājis un vadījis Grācas šaha klubu. No 1880. gada līdz 1908. gadam piedalījies dažādos šaha turnīros, ieņemot vietas galvenokārt turnīra tabulas vidusdaļā. Labākais sasniegums bija 4. vieta Nirnbergas turnīrā.[1] Bijis pirmais austriešu šahists, kas uzvarējis starptautiskajā korespondencšaha turnīrā, kuru rīkoja Francijas avīze Monde Illustré (1889-1892). No 1898. gada līdz 1907. gadam bijis redaktors vācu šaha laikrakstā Deutsche Schachzeitung, bet no 1907. gadam līdz 1911. gadam - šī izdevuma galvenais redaktors. Bijis pazīstams arī šaha etīžu sastādītājs. Publicējis vairāk nekā 100 etīdes, kurām bieži bijusi teorētiska vērtība. Devis nozīmīgu ieguldījumu šaha galotņu teorijā ar savu klasisko darbu Theorie und Praxis der Endspiele ("Galotņu teorija un prakse"), kurš pirmo reizi publicēts 1891. gadā, autora pārskatīts 1922. gadā un papildināts 1933. gadā. 1882. gadā Liverpūles šaha turnīrā pirmo reizi pielietojis savu metodi vietas noteikšanai tiem turnīra dalībniekiem, kas ieguvuši vienādu punktu skaitu. Vēlāk tā ieguvusi nosaukumu Bergera koeficients (Zoneborna-Bergera koeficients, Sonneborn-Berger coefficient). Sistēmas būtība ir papildus rādītāja aprēķinā, kas summē visus dalībnieka uzvarēto pretinieku punktus un pusi no to pretinieku punktiem, ar kuriem dalībnieks nospēlējis neizšķirti. To pretinieku punkti, kuriem dalībnieks ir zaudējis, netiek pieskaitīti. Bergera koeficients tiek izmantots, lai noteiktu precīzu vietu kārtību riņķa turnīros.
No 1899. gada bijis Grācas tirdzniecības akadēmijas direktors un profesors vietējā tehniskajā universitātē. Mācījis komerclikumu un grāmatvedību. 1933. gadā, neilgi pirms savas nāves, saņēmis slepenpadomnieka titulu.
