Kamermūzika (no latīņu: camera — 'istaba') ir klasiskās mūzikas žanrs, kam raksturīga skaņas kompozīcija, ko veido neliels daudzums mūzikas instrumentu — parasti tāds, ko var satilpināt vienā pils zālē vai istabā.
Sākotnēji 16. gadsimtā ar terminu "kamermūzika" apzīmēja vokāli laicīgo mūziku, kas tika atskaņota nelielam klausītāju lokam, vēlāk 17. gadsimtā šo terminu sāka attiecināt uz instrumentālo mūziku. Mūsdienās pazīstamā kamermūzika attīstījās Vīnes klasiskās skolas pārstāvju, piemēram, Haidna, Mocarta un Bēthovena, darbības laikā 18. gadsimtā, kad aizsākās stils instrumentālos skaņdarbus vai neliela apjoma vokālos skaņdarbus atskaņot nevis koncertzālē, bet mājās pie klausītāja, parasti, aristokrātu mājokļos un amatnieku salonos. Nelielai telpai bija savi ierobežojumi un tajā nevarēja atskaņot liela izmēra skaņdarbus, piemēram, operas vai simfonijas, tādēļ radās jauni atsevišķi žanri, kas iekļāva dažādu mūzikas instrumentu duetus, trio, kvartetus vai kvintetus, ar vai bez vokālā pavadījuma. No tiem ļoti populāri žanri ir sonāte un stīgu kvartets.
Kamermūzikas veidiem ir savi speciāli nosaukumi, atkarībā no izpildītāju skaita:
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kamermūzika.
