Kapetingu dinastija

Kapetingu dinastija (franču: Capétiens) bija franku karaļu dinastija, kas valdīja mūsdienu Francijas teritorijā laikā no 987. līdz 1328. gadam. Plašākā nozīmē Kapetingu dinastija turpinājās Francijā arī pēc 1328. gada, jo sekojošās Valuā, Burbonu un Orleānu dinastijas bija Kapetingu atzari. Mūsdienās dinastijas pēcnācēji ir Spānijas karalis Huans Karloss I un Luksemburgas lielhercogs Anrī.

Tiešā Kapetingu līnija

Kapetingu dinastijas valdīšanas sākumā Francijas karaļu vara bija visai vāja. Tās pirmais aizsācējs — Hugo Kapets bija tikai "pirmais starp vienlīdzīgajiem". Tikai Luijam VI (v.1108.-1137.) izdevās soli pa solim varu valstī konsolidēt karaļa rokās. Par pilnīgu karaļa varas centru sākotnēji kļuva tikai Ildefransa — reģions ap Parīzi apmēram 160 km ziemeļu dienvidu virzienā un ap 80 km austrumu rietumu virzienā, kur Luijam VI izdevās apspiest vietējo augstmaņu nepaklausības izpausmes.

Francijas karaļnama vara būtiski paplašinājās pēc Luija VI dēla precībām ar ietekmīgās Akvitānijas hercogistes mantinieci Eleonoru. Šī province arī teritorijas ziņā bija daudz lielāka par Ĭle-de-France. Tās abas apvienojot, Luijs VII nodrošināja kontroli plašā reģionā starp Luāras upi un līdz pat Pireneju kalniem. Tomēr šis Francijas karaļa uzvaras gājiens neturpinājās ilgi. Viņš šķīrās no Eleonoras, bet tikusi vaļā no Luija Eleonora drīz vien apprecējās ar Normandijas hercogu Henriju. Tas 1154. gadā kļuva par Anglijas karali Henriju II, un rezultātā Akvitānija, saskaņā ar feodālisma likumiem un praksi, kļuva par Anglijas provinci.

Kapetingu dinastiju pēc Luija VII nāves turpināja Filips II Augusts (Augustus) (1180-1223). Viņam savas valdīšanas laikā gan ar izdevīgām precībām, gan diplomātiskiem līdzekļiem, gan ar iekarojumiem izdevās būtiski paplašināt karaļnama kontrolējamo Francijas teritoriju. Tomēr nozīmīgāko ieguldījumu Francijas karaļa varas nostiprināšanā veica Filips IV Skaistais (1268-1314). Viņš dažādiem līdzekļiem turpināja savu priekšteču aizsākto karaļnama kontrolējamo teritoriju paplašināšanu. XIII gadsimts, Francijā pagāja samērā mierīgi, bez lieliem kariem, bada, aukstām ziemām vai mēra. Vairums Francijas iedzīvotāju šajā laikā baudīja nosacītu labklājību. Tika nodibināta La Sorbonne (Parīzes universitāte).

Tomēr vēsturē Filips IV valdīšanas laiks biežāk tiek pieminēts sakarā ar viņa aso konfliktu ar baznīcu. Filips IV mēģināja piespiest baznīcu maksāt nodokļus valsts kasē, kā arī ieviest dažādus citus garīgās varas ierobežojumus. Sākot ar 1309. g. Aviņonā ar Filipa IV rīkojumu tika nodibināta pāvesta piespiedu rezidence (t.s. Aviņonas gūsts), kurā nācās pavadīt septiņiem Romas pāvestiem.

Konflikta gaitā vai, pareizāk, kā mēģinājums panākt kompromisu starp laicīgo un garīgo varu, radās cits tālejošs jauninājums: lai atrisinātu samilzušo nodokļu jautājumu, Filips IV 1302. gadā sasauca Ģenerālštatus (Estates-General) — nacionālu pārstāvniecības institūciju (skat. Kārtu pārstāvniecība), kas iekļāva trīs šķiras vai štatus: garīdzniecību, aristokrātiju un pilsoņus. Ģenerālštati atbalstīja Filipa IV nostāju nodokļu jautājumos.

1328. gadā izbeidzās Kapetingu dinastijas tiešā līnija, jo Filipa IV trīs dēli mira jauni, neatstājot pēcnācējus. Pēc Šarla IV nāves troni mantoja Šarls Valuā, Filipa IV jaunākais brālis un Valuā dinastijas aizsācējs.

Ārpolitika

Kapetingu dinastijas valdīšanas laikā Francija piedalījās gandrīz visos Krusta karos, izņemot 1. Krusta karu, kuru pāvests izsludināja 1095. gadā. Toreizējais Francijas karalis Filips I pats tajā nepiedalījās, jo Baznīca viņu bija ekskomunicējusi sakarā ar viņa laulības šķiršanu. Šo krustnešu kampaņu vadīja Buloņas grāfa Eistāha II (fr. Eustache II) dēls Godfrīds Bujons (fr. Godefroy de Bouillon). Francija piedalījās pavisam septiņos no deviņiem krusta kariem, kas risinājās no 1095. gada līdz 1272. gadam.