Kārtu pārstāvniecība

Kārtu pārstāvniecība — etaps sabiedrības attīstībā ceļā uz parlamentārismu lielākajā daļā valstu vēlajos viduslaikos, kad valsts pārvaldē ar [monarha] padomdevēja tiesībām vai likumdevēja funkcijām darbojās visu sabiedrības brīvo sociālo kārtu pārstāvju delegātu kopsapulce (protoparlaments).

Kārtu pārstāvniecības sistēma dažādās Centrālās un Austrumeiropas zemēs veidojās ,un funkcionēja stipri atšķirīgi. Tāpēc lietot trafareto salīdzināšanas paņēmienu, Eiropas mērogā uzskaitot tikai augstākos valsts pārstāvniecības institūtus (Parlaments, Ģenerālštati, Seims, Zemes sapulce), nozīmē to stipri vienkāršot, negūstot pareizu priekšstatu. Vistuvākās liekas Žečpospolitas, Francijas un Ungārijas daudzpakāpju teritoriālās pārstāvniecības sistēmas. Tomēr arī te vērojamas spēcīgas atšķirības - Žečpospolitā visas pārstāvniecību pakāpes bija vienlīdz spēcīgas un pastāvīgi darbojās, nomācot jebkādas absolūtisma tendences, panākot savu tiesību nostiprināšanu likumdošanas ceļā un šo likumu ievērošanu no augstākās varas puses (kas ne tuvu tik spēcīgi neizpaudās, piemēram, Francijā). Savukārt Krievijā kārtām bija ļauts izrādīt aktivitāti tikai augstākajā - valsts mēroga līmenī.

Kārtu pārstāvniecība Krievijā

16. gadsimta sākumā vara Maskavijā piederēja lielkņazam un Bajāru domei. Bajāru dome bija augstākais likumdevējs likumdošanas jautājumos un augstākais rīcības orgāns, un ievērojami iegrožoja lielkņaza varu. Lielkņazs bez tās akcepta nevarēja pieņemt svarīgākos valsts tiesu likumdošanas, tiesvedības un ārpolitikas jautājumus. Iekļūšanu domes sastāvā (kā arī vispār augstāko valsts administratīvo un militāro amatu iegūšanu) noteica pretendenta vieta sociālajā hierarhijā. Pirmkārt jau to noteica piederība kādai īpaši dižciltīgai dzimtai, daļēji viņa paša vai tā senču nopelni valsts labā. Lielkņazs iecēla Bajāru domes locekļus uz mūžu. Domes locekļu skaits bija visai ierobežots, taču ar laiku tās sastāvs paplašinājās. Tā, piemēram, 1533. gadā tajā bija 12 bajāri un 3 apkārtnieki (окольничие). 1550. gadu sākumā Bajāru domē bija 41 dalībnieks, 1550. gadu beigās — 55 dalībnieki. Opričņinas laikā domes dalībnieku skaits tehnisku iemeslu dēļ strauji saruka (1570. gadā — 18, bet 1571. gadā — vairs tikai 11). Pēc opričņinas likvidēšanas to skaits atkal atjaunojās un aptuveni 40 dalībnieki Bajāru domē saglabājās līdz pat 17. gadsimta vidum.

Lai ierobežotu vecās aristokrātijas varu, lielkņazi iesaistīja Bajāru domē djakus (domes kancelejas darbiniekus), kuri jau kā Domes djaki kļuva pilntiesīgi domes locekļi. Šajā (zemākajā) pakāpē iekļuva arī lielkņazam uzticamākie galma dienesta muižnieki, kurus tā arī sauca — Domes muižnieki. Tas ļāva lielkņazam (vēlāk caram) palielināt savu ietekmi domē. 17. gadsimtā, neilgi pirms domes likvidēšanas, Domē iekļāva arī pāris tirgotāju pārstāvjus.

16. gadsimta vidū (Joana IV laikā) kā augstākais pārstāvniecības institūts ar padomdevēja funkcijām likumdošanas sfērā parādās Zemes sapulce. Tā rodas nevis apstākļu spiesta, bet gan pēc valdnieka iniciatīvas.

Par pirmo Zemes sapulci uzskata 1549. gadā sasaukto t.s. izlīguma sapulci. Tai it kā vajadzēja samierināt Joanu IV un bajārus (kuri lielkņaza nepilngadības laikā bija savstarpēji izrēķinājušies un cīnījušies par varu — t.i. par ietekmi uz mazgadīgo lielkņazu, kā arī bija daudz nelikumību pastrādājuši, būdami valsts pārvaldē — vietējai iedzīvotāju masai uzturamas amatpersonas). Sapulcē piedalījās Bajāru dome, baznīcas hierarhi, bajāri/dzimtmuižnieki un dienesta muižnieki. Šajā Zemes sapulcē sākās jaunais valsts pārstrukturēšanas vilnis — izdeva t.s. Cara Tiesas likumkrājumu, Nolikumu par dienestu, reformēja tiesu, vietējo pārvaldi, nodokļu sistēmu, baznīcu, lika pamatus specializēto pārvaldes iestāžu (prikazu) sistēmai. Faktiski visas šīs reformas jau pirms sapulces iecerēja un pēc sapulces realizēja t.s. "izraudzīto padome" (kā to nosauca kņazs Kurbskis) un valdnieks. 30. gados prikazu (valsts departamentu) djaku grupa gan izvirzīja projektu par Zemes sapulci kā pastāvīgu valsts institūtu, taču tas netika realizēts.

Drīz vien tika paplašināti kārtu pārstāvniecībā pielaistie sociālie slāņi — 1566. gadā piedalīties sapulcē uzaicināja pilsētniekus (tirgotājus un rūpniekus). Procentuāli pilsētu pārstāvji sapulcē bija apmēram 20%, dienesta muižnieki — 55%, bajāri — 8%, prikazu djaki — 9%, garīdzniecība — 8%. Krievijas īpatnība bija tā, ka vismaz divos gadījumos bez klasiskajiem kārtu pārstāvjiem Zemes sapulcēs piedalījās arī valsts zemnieku pārstāvji:

• 1613. gadā, kad ievēlēja caru (jaunas dinastijas nākšana pie varas),
• 1653. gadā, kad lēma par lielas Ukrainas daļas pievienošanu (tā bija pēdējā Zemes sapulce, kurā piedalījās pilnīgi visu kārtu pārstāvji).

Nekādi oficiāli dokumenti, kas reglamentētu augstāko pārstāvniecības orgānu darbību Krievijā, nav saglabājušies (šķiet, ka tādu nemaz nebija). Sīkāka kārtu pārstāvniecības sistēmas regulācija bija paredzēta tikai 17. gadsimta sākumā, kad radās projekts par caru ievēlēt poļu princi Vladislavu, kā arī Pirmās zemessardzes 1611. gada 30. jūnija lēmumā par valsts pārvaldi pēc kārtības nodibināšanas. Šajā laikā (17. gadsimts) bija kārtu pārstāvniecības uzplaukums Krievijā (Borisa Godunova, Vasilija Šuiska, abu viltus Dmitriju, Septiņbajāru kliķes valdīšana, zemnieku dumpji, pirmā Romanova nestabilitāte tronī utt.), kad ļoti aktīvi valsts pārvaldē piedalījās gan Bajāru dome, gan Zemes sapulces. Taču jau 1649. gada t.s. Zemes sapulces likumkrājumā izceltā cara vara liecina par kārtu pārstāvniecības politiskās sistēmas norietu.

Cars Aleksejs Romanovs (1645—1676) pārtrauca Zemes sapulces sasaukšanu (pēdējā notika 1653. gadā). Viņa laikā patvaldība ieguva absolūtas monarhijas pazīmes (Bajāru dome vēl formāli pastāvēja līdz 1710. gadam, taču tai vairs bija tikai padomdevējas funkcijas).

Kārtu pārstāvniecība Polijā un Lietuvā

Polijā, Lietuvā un Žečpospolitā kārtu pārstāvniecība sāka veidoties XIV-XVI gs. no apakšas - no apgabalu zemes īpašnieku sapulcēm, pēc viņu iniciatīvas, nevis pēc monarha iniciatīvas.

1374. gadā karalis Ludviķis (1370.-1382.), lai saglabātu troni kādai no savām meitām, izdeva t.s. "Košices privilēģiju". Tas bija pirmais dokuments, kas aptvēra visu zemes īpašnieku, arī vidējo un sīko muižnieku, tiesības un privilēģijas (tos atbrīvoja no jebkādiem pienākumiem valsts labā, atskaitot militāro dienestu un nelielo zemes nodokli, kurš nebija precīzi definēts, karaļa kasē). "Košices privilēģija" bija valsts mēroga jeb ģenerālā privilēģija, kas dota nevis atsevišķam cilvēkam vai cilvēku grupai, bet visai laicīgo zemes īpašnieku kārtai kopumā.

Šļahtas aristokrātijas kā kārtas definēšana un atbrīvošana no visiem citiem nodokļiem radīja karaļa finansiālo atkarību no tās (bez šļahtas piekrišanas valsts kase nevarēja iegūt nepieciešamos līdzekļus).

Sākumā šļahtas piedalīšanās gan vietējās, gan valsts mēroga laicīgās un garīgās aristokrātijas sapulcēs nebija sistemātiska un reglamentēta (atsevišķas uzaicinātas personas vai pēc savas iniciatīvas ieradušies šļahtiči). Sākot ar 1382. gada "Rodomas seimu" tajā sāka regulāri piedalīties arī šļahta. 1453. gadā Seims pirmo reizi sadalījās divās daļās: savas apspriedes bija Karaļa padomei, savas - šļahtai un pilsētu pārstāvjiem (pilsētu pārstāvniecība bija ļoti vāja). 1454. gada "Nešavas statūti" piešķīra Seimam augstākās tiesības finansu jautājumos; apstiprināja likumdošanas varu visas Polijas Seimam un provinču seimiem, taču ar obligātu noteikumu - vispirms likumprojektus izskatīt vojevodistu seimikos.

1506. gadā Radomas seims pasludināja, ka "no šī brīža un uz visiem turpmākiem laikiem neko jaunu, kas mainītu vispārīgos likumus un publiskās brīvības ... ne mēs [karalis], ne mūsu pēcnācēji nevaram noteikt bez senatoru un zemju sūtņu [Pārstāvju palātas deputātu] kopīgas piekrišanas". Šim nihil novi (neko jaunu) lēmumam jau bija konstitucionāls raksturs. Līdz t.s. Radomas konstitūcijai visa likumdošana bija saistīta ar Seima senātu (augšpalātu), pēc tās būtiskas tiesības ieguva no šļahtas pārstāvjiem sastāvošā apakšpalāta (sūtņu nams). Zemnieki un pilsētnieki tika izslēgti no līdzdalības valsts politiskajās struktūrās.

Seima kompetenci noteica valsts iekšējā un ārējā stāvokļa konkrētā stāvokļa nepieciešamība. Dažkārt tā bija līdzekļu vākšana karam vai citiem pasākumiem, kam bija nepieciešami papildus nodokļi vai citu līdzekļu iegūšanas avotu meklēšana; dažkārt tās bija karaļa un viņa Padomes attiecības (konflikti), vai citi valstiski svarīgi jautājumi. Senāts (augšpalāta) izveidojās no Karaļa padomes, kas darbojās pastāvīgi un kurā bija karaļa uz mūžu iecelti magnāti un baznīcas augstākie hierarhi. Senāta darbības sākumā tajā bija 87, bet pēc Polijas un Lietuvas apvienošanās Žečpospolitas valstī (1569.g.) - 140 dalībnieki. Seima pārstāvju palātā ievēlēto delegātu skaits pastāvīgi pieauga (it sevišķi pēc XVI gs. vidus). Pēc 1569. gada tur bija 122 poļu un 48 lietuviešu zemju delegāti.

Pēc 1506. gada būtiskas tiesības ieguva šļahtas veidotā apakšpalāta - sūtņu nams -, kurā ietilpa vietējo seimiku (novada vai zemes šļahtas sapulce) izvirzītie delegāti. Radomas konstitūcija nostiprināja abu palātu līdztiesību likumdošanā, taču no līdzdalības tika izslēgti zemnieki un pilsētas. Karalis Seimā bija atsevišķa kārta (bez viņa Seims nebija tiesisks). karalis bija augstākās likumdevējas un izpildvaras nesējs. Karaļa kompetencē bija izvirzīt Seima apspriešanai likumu un lēmumu projektus, kuri juridisko spēku ieguva pēc karaļa akcepta (ar piebildi - izdots ar Seima piekrišanu). Seimu darbības starplaikos karalis risināja ārpolitikas jautājumus.

1550. gadā Seims panāca t.s. "Petrkovas privilēģiju": "Neviens nevar tikt kronēts par Polijas karali bez tā, ka vispirms viņu brīvprātīgi ievēlētu visas kārtas..." (Seima kārtas jeb palātas). No Anrī (Henrika) Valuā (1573.-1574.) tika panākti t.s. "Henrika artikuli" (1573. gadā), kas liedza karalim turpmāk noteikt sev pēcnācēju tronī - Seims ieguva tiesības "uz visiem laikiem brīvi ievēlēt karali". Šis dokuments vairāk nekā 20 pantos reglamentēja karaļa un Seima tiesības un galīgi noformēja kārtu pārstāvniecības politisko sistēmu ķā šļahtas republiku vai provinču federāciju (ņemot vērā vojevodistu seimiku un provinču seimu lielo lomu šajā sistēmā). Karaļa brīvas vēlēšanas radīja jukas ne vien tajos brīžos, kad karaļa vairs nebija, bet jauns vēl nebija ievēlēts, bet arī pēc karaļa ievēlēšanas, ja karalis nevēlējās pildīt vēlētāju vai to ārvalstu, kuras viņu kā kandidātu bija izvirzījušas, gribu.

Līdzās kārtējām seimiku sapulcēm, kas apsprieda un lēma vietējas nozīmes jautājumus, parādījās īpašas sapulces - t.s. pirmsseima jeb vēlēšanu seimiki un atskaites seimiki. Pirmsseima seimiku sasauca stārasts pēc karaļa universāla pasludināšanas; sēdēs piedalījās karaļa pārstāvis, kurš informēja par Seima sasaukšanas iemeslu. Vēlēšanu seimikā tika ievēlēti delegāti uz Seimu un tika izstrādāta un apstiprināta šo delegātu rīcības instrukcija, ko tie saņēma rakstiskā veidā. Tas bija visa seimika viedoklis, kuru delegātam vajadzēja bez ierunām ievērot. Tātad viena vai divu delegātu protests Seimā pret kādu priekšlikumu bija nevis konkrētās personas viedoklis, bet gan vesela novada šļahtas viedoklis. Atskaites seimiki sanāca pēc Seima darba beigām, kad delegāti ziņoja par seimika instrukciju izpildi un Seima lēmumiem. XVI gs. Žečpospolitā darbojās aptuveni 70 seimiku.

Savus ziedu laikus Žečpospolitas šļahtas republika piedzīvoja XVI gs beigās un XVII gs. Kopš XVII gs. vidus pietika ar viena delegāta protestu, lai Seims lēmumu nevarētu pieņemt (t.s. liberum veto tiesības). Aizvien biežāk Seims beidzās bez rezultātiem tieši šādu protestu dēļ. Laikā no 1652. līdz 1736. gadam šādi beidzās 26 Seimi (no tiem apmēram puse liberum veto tiesību dēļ, bet otra puse gadījumu - kad Seims tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja). Tā kā valstij līdzekļi tomēr bija vajadzīgi, tad šos un arī citus svarīgus jautājumus izlēma apgabalu seimiki. Līdz ar to var teikt, ka Polijā kārtu pārstāvniecība ne tikai ierobežoja karaļa varu, bet nopietni kavēja valsts attīstību.

Pastāvīgi darbojošās pārstāvniecības institucijas vairākos līmeņos ir visai unikāla parādība viduslaiku Eiropā. No malas tā var izskatīties pēc anarhijas, taču šī sistēma nodrošināja ideālu dzīvi provincēs un to uzplaukumu - t.i. ideālu iekšpolitisko dzīvi. Taču šīs sistēmas nenoliedzams trūkums bija valsts ārpolitikas un centralizācijas paralizēšana, kas noveda pie valstiskās patstāvības zaudēšanas XVIII gs. beigās.

1791. gadā Seims pieņēma jaunu konstitūciju. Tika likvidētas karaļu vēlēšanas (tās paredzētas tikai dinastijas izzušanas gadījumā); tika likvidētas liberum veto tiesības; magnāti zaudēja savas īpašās privilēģijas; tika nostiprināta centrālā izpildvara, pilsētas ieguva tiesības tikt pārstāvētas Seimā, pilsētnieki ieguva tiesības ieņemt augstākos garīdznieku amatus un iegūt virsnieku dienesta pakāpes (dzimtbūšana netika atcelta). Taču kaimiņvalstis neļāva Žečpospolitai atgūties, un tā tika likvidēta kā valsts.

Kārtu pārstāvniecība Ungārijā

Zemes īpašnieku sapulces Ungārijas provincēs sāka sanākt jau XIII gs. otrajā pusē un pildīja daļu valsts pārvaldes funkciju, ieguva tiesības vietējos amatos izvirzīt savus pārstāvjus. XV gs. beigās XVI gs. sākumā noformējās augstākā līmeņa pārstāvniecības institūcija: Valsts sapulce. Tai delegātus vēlēja vietējās zemes īpašnieku sapulces. Pastāvīga pilsētu pārstāvniecība neizveidojās - pārstāvjus uz Valsts sapulci uzaicināja visai epizodiski (vienīgi sākot ar XVI gs. otro pusi te piedalījās vācu kolonistu pilsētu pārstāvji).

1505. gadā muižniekiem izdevās panākt likumu, ka gadījumā, ja Vaslo II (Vladislavam) Jagailim nebūs mantinieka, Valsts sapulce ievēlēs par karali ungāru. Tā kā līdz 1526. gadam Ungārija un Čehija ar ūniju bija apvienotas vienā valstī, arī kārtu pārstāvniecības attīstība abās valstīs bija līdzīga. Provincēs (komitātos) pastāvēja muižnieku sapulces - komitatu sapulces - (adekvātas poļu un lietuviešu seimikiem) kuru tiesības bija apstiprinātas juridiski. 1521. gadā muižniecība panāca atbrīvojumu no obligātas piedalīšanās karā.

Ungārijā cīņa par ietekmi pamatā risinājās starp divām magnātu (galminieku) partijām, un muižniecība tajā piedalījās tikai atbalstot vienu vai otru partiju, nevis kā patstāvīgs spēks. Savukārt, lai nodrošinātu muižniecības atbalstu, magnāti atbalstīja to privilēģijas un piedalīšanos Valsts sapulcē. Karalim pat nācās apsolīt aicināt uz sapulci visus valsts muižniekus (pie tam katra muižnieka tiesības ierasties Valsts sapulcē tika četras reizes apstiprinātas karaļa izdotajos likumos). Rezultātā Valsts sapulcēs ieradās milzīgi bruņotu muižnieku pūļi, kas bija gatavi ne tikai vārdos, bet arī darbos atbalstīt to vai citu magnātu partiju. Gan 1505., gan 1518., gan 1519., gan 1525. gadā tieši šis faktors ļāva magnātiem izspiest no karaļa sev labvēlīgus lēmumus. Klasisks šādas situācijas piemērs bija 1524. gadā, kad bruņotie muižnieki, draudot ar varas pielietošanu, panāca savu pārstāvju uzņemšanu karaliskajā Padomē (kur tie varēja iesaistīties galma baronu partiju aizkulišu cīņās) un vācu izcelsmes ierēdņu padzīšanu no valsts administratīvā aparāta. XVI gs. vidū karaļa vara bija visai minimāla (tāpat kā Žečpospolitā).

1670. gadā Vīnes valdība atlaida Ungārijas Seimu. Augstākā vara tagad pārgāja imperatora vietvalža rokās. Masveidā iebrauca austriešu ierēdņi, kas sāka kontrolēt un vadīt vietējās pašpārvaldes. Ar imperatora pavēli tika izformēts ungāru robežapsardzes karaspēks. 1674. gadā imperators atjaunoja Seima darbību. Pēc asiņainām un veltīgām cīņām Seims 1687. gadā pasludināja Hābsburgus par Ungārijas karaļu dinastiju. 1741. gadā imperators uz mūžīgiem laikiem atbrīvoja feodāļu zemes no nodokļiem. Tika atjaunota muižnieku vara komitātu sapulcēs. Komitātu sapulces, kuru rokās bija administratīvā un tiesu vara, bija sava veida autonomas republikas, kuras centrālajai varai pakļāvās visai nosacīti - tikai valsts mēroga jautājumos. Šī kārtība tika likvidēta tikai imperatores Marijas Terēzes laikā (1740.-1780.).

Unikāli Ungārijā bija tas, ka tur bija vesels iedzīvotāju slānis pārstāvēts Valsts sapulcē, kurš neiekļaujās nevienā no mums pierastajām Eiropas sociālajām shēmām. Tie bija sekeji (etniskie ungāri), kuriem tradicionāli un juridiski bija īpašs statuss, īpašas tiesības un atbrīvojums no visiem nodokļiem. Tiem bija sava sociālā struktūra (vecākais, jātnieki un kājnieki; karaļa vārdā to pārvaldīja sekeju išpans); tie visi bez izņēmuma bija lieliski apmācīti profesionāli karavīri, kuriem ko līdzīgu varbūt var saskatīt osmaņu janičāros. XVI gs. pie Transilvānijas austrumu robežas dzīvoja aptuveni 15 5000 sekeju.

Kārtu pārstāvniecība Čehijā

Čehijā kārtu pārstāvniecība sāka veidoties līdz ar apvienotās valsts izveidošanos. XIII gs. beigās izveidojās augstākā pārstāvniecības institūcija - Čehijas Seims, kam sākumā bija ārkārtas sapulces raksturs. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu juridiski un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu.

Seimā bija pārstāvēti pani, prelāti, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsoņu pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska - tos karalis parasti saaicināja atsevišķi, lai dabūtu subsīdijas). XV gs. vidū Čehijā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. Pēc husītu kariem, kad lielākā daļa Baznīcas zemju pārgāja karaļa pilsētu īpašumā (šīs pilsētas šo karu laikā bija ieguvušas pilnīgu pašpārvaldi un nodokļu atbrīvojumus), pilsētu pārstāvji Seimā ieguva diezgan lielu ietekmi. Arī bruņinieki bija juridiski noformēti kā īpaša kārta ar savu pārstāvniecību Seimā.

No 1526. gada, kad Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu, tā kļuva par vienu no Hābsburgu dzimtīpašumu zemēm. Čehiem tika apsolīts saglabāt to autonomiju, seimu, čehu valodu kā valsts valodu un čehu reformēto baznīcu. Tomēr visi šie solījumi tika ignorēti. Vīnes valdība tieši iejaucās Čehijas pārvaldē, seims sanāca tikai ar karaļa atļauju, un praktiski bija zaudējis savas likumdevēja funkcijas. Pēc Seima opozicionārās darbības 1547. gadā tā tiesības tika ievērojami samazinātas (piemēram, pilnībā likvidēta pilsētu pārstāvniecība). 1609. gadā Seims sadumpojās un paziņoja, ka neatzīs Rūdolfu II Habsburgu par Čehijas karali, ja tas juridiski neapstiprinās un neievēros čehu politiskās un reliģiskās tiesības. Rūdolfam II nācās izdot īpašu likumu (Majestat), kurā apstiprināja čehu panu, bruņinieku, pilsētnieku un zemnieku tiesības uz pašpārvaldi un reliģijas brīvību. Kārtas ieguva tiesības ievēlēt trīsdesmit defensorus (aizstāvjus), kuri kontrolēja Majestat izpildi.

XVIII gs., izveidojoties absolūtismam, kārtu pārstāvniecība izzuda pati no sevis.