Karagājiens uz Zemgali (1250)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par 1250. gada krustnešu karagājienu uz Zemgali. Par citām jēdziena Karagājieni uz Zemgali nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Zobenbrāļu karagājiens bija vērsts pret zemgaļu zemēm uz dienvidiem no Rīgas.

1250. gada karagājiens uz Zemgali notika 1250. gada nogalē pēc Livonijas ordeņa mestra Andreasa no Felves iniciatīvas, lai zemgaļiem atņemtu viņu suverēnās tiesības uz zemi ("lai pagāniem mēs tēvu tiesu atmantotu").

Šajā laikā Lietuvā norisinājās kari starp dižkunigaiti Mindaugu un viņa sāncenšiem Žemaitijas kunigaiti Vikintu un Tautvilu, kas bija Rīgā pieņēmis katoļu ticību un kļuvis par Livonijas ordeņa sabiedroto. Iespējams, ka pēc šīs savienības noslēgšanas Vikints bija atteicies atbalstīt zemgaļus karā pret ordeni, bet ordenis uz laiku atteicās no pretenzijām uz Vikinta pārvaldīto Žemaitiju, kas bija iekļauta Zemgales bīskapijas plānotajā teritorijā.

Karagājienam savāca karaspēku, kurā bez ordeņa brāļiem piedalījās arī bīskapu vasaļi, krustneši, "zemes ļaudis" (leti, līvi un citi). Iebrucēji izlaupīja zemgaļu zemi, nogalināja daudz iedzīvotāju, nodedzināja pilis, līdz tiem nebija kur patverties. Zemgaļu vadoņi nolēma sūtīt pie mestra sūtņus miera sarunām, solot maksāt meslus.

Miera līguma teksts un tā noteikumi nav saglabājušies. Taču ir lēmums par Zemgales bīskapijas pievienošanu Rīgas diecēzei, ko pieņēmuši pāvesta Inocenta IV kūrijas augstākie garīdznieki 1251.gada 3.martā, piešķirot Rīgas bīskapam Nikolajam tiesas varu ar laicīgām un garīgām tiesībām divās trešdaļās zemju, bet vienu trešdaļu atstājot Livonijas ordenim. Pāvests Inocents IV uzdeva Sāmsalas bīskapam Indriķim uzraudzīt šāda lēmuma izpildīšanu:

  1. ievērojot Rīgas bīskapijas nopelnus kristietības izplatīšanā un šaurās robežas, kas kavē atvairīt pagānu uzbrukumus, Zemgale tiek pievienota Rīgas diecēzei un viņas bīskapam šai zemē tiek piešķirta pilnīga tiesas vara ar visām laicīgām un garīgām tiesībām, izņemot Zemgales trešo daļu, kas kā līdz tam arī turpmāk pieder Vācu ordenim ar desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām;
  2. tā kā Zemgale ir par mazu, lai uzturētu savu bīskapu, tad tiek nolemts, ka turpmāk tai vairs tāda nebūs, bet Maincas arhibīskapa nezināšanas dēļ par Zemgales bīskapu ieceltais Liecelburgas Indriķis tiek pārvietots uz vakanto Kursas bīskapiju, bet ar nosacījumu, ka viņam Kursā piederēs tikai viena trešdaļa ar laicīgo un garīgo tiesas varu un visām tiesībām, kamēr divas trešdaļas ar desmito tiesu un laicīgo tiesas varu paturēs Vācu ordenis.


Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]