Livonijas Konfederācija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Livonijas konfederācija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Terra Mariana
Livonijas Konfederācija
1243 – 1561 Flag of Courland (state).svg
 
Alex K Grundwald flags 1410-03.svg
 
Sweden-Flag-1562.svg
 
Flag of Denmark (state).svg
Location of Livonijas Konfederācija
Livonijas Konfederācija 1260. gadā.
Pārvaldes centrs Rīga/Cēsis
Valoda(s) Latīņu valoda
Reliģija Katolicisms
Valdība Konfederācija
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Tika apvienotas krustnešu iekarotās līvu, letu, sēļu, igauņu, sāmsaliešu, kuršu un zemgaļu zemes
 - Dibināta 1243
 - Livonijas karš 1561
 - Sadalīta Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas hercogistes daļās, papildus Piltenes apgabals
Nauda Dālderis, marka, vērdiņš, šiliņš, feniņš
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Livonijas Konfederācija jeb Terra Mariana[1] ("Māras zeme") bija valstu grupa Livonijā, tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1243. līdz 1561. gadam. Pirmais Livonijas koncils tika sasaukts jau 1226. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Eiropa karaliene" - alegorisks Eiropas galveno valstu attēlojums 16. gs., kas liecina, ka šajā laikā Livonija (apakšā pa labi) tika uzskatīta par svarīgu Eiropas valsti (Sebastjans Minsters, 1570.)

Veidošanās (13. — 14. gadsimts)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas konfederācijas pamatā ir jaundibināto Baltijas kristiešu valstu feodālo senioru vienošanās[2] par cīņu pret Baltijas pagāniem un "šķeltniekiem" (t.i. ortodoksajiem kristiešiem) 13. gadsimta sākumā. 1226. gada martā Romas pāvesta legāts (šķīrējtiesnesis) Modenas Vilhelms Rīgas Doma baznīcā sasauca pirmo Livonijas koncilu.

Livonijas konfederācijas līgums noslēgts Rīgā 1243. gada 1. oktobrī starp ordeņa mestra vietas izpildītāju Andreju no Velves un Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Bez tam Livonijā ietilpa klosteri un pilsētvalstis ar savu lauku teritoriju, no kurām nozīmīgākās bija Rīga, Tērbata, Tallina un Daugavgrīvas klosteris. Dāņiem pakļautajā Ziemeļigaunijā pastāvēja Tallinas un Virijas (pastāvēja līdz 1274) bīskapijas, kas formāli bija pakļautas Lundas arhibīskapam, un neveidoja teritoriālu veselumu. Arī četras Prūsijas bīskapijas — Kulmas, Pomezānijas, Varmijas un Sembas bija formāli pakļautas Rīgas arhibīskapam. Bez tam šeit Livonijas izveides periodā (11861255) īslaicīgi pastāvēja virkne bīskapiju — Sēlijas, Zemgales, Leales, Krievijas, Karēlijas, Lietuvas un Veršovijas bīskapija, ko parasti uzskata par Karšuvas sagrozītu nosaukumu.[3] [4] Neilgu laiku Livonijas ordenim bija pakļauta arī Gotlandes sala.

Integrācija (15. gadsimts)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo zināmo Livonijas landtāgu — Livonijas valstu pārstāvju kopsapulci, kurā risināja visām valstīm kopīgos jautājumus ārpolitikā vai savstarpējās attiecībās. Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Pabaiskas kaujā 1435. gada 4. decembrī tas Valkā parakstīja "vienu draudzīgu vienošanos" (eiine fruntliche eyntracht) ar visiem Livonijas Konfederācijas partneriem (Rīgas, Kurzemes, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Tallinas bīskapiem un to vasaļiem, Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm) par kopīgu militāru sadarbību.

Livonijas landtāgā bija četras kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un dekāni), otrā bija ordeņa kurija, ko pārstāvēja Livonijas ordeņa mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja Livonijas bruņniecība jeb vasaļi, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un 2—3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas. Landtāgi galvenokārt pulcējās Valkā vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādām Livonijas valstīm bija jāmēro aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vīlandē.

Katrā valstī vai pilsētā bija savas atsevišķas kārtu sapulces vai pārvaldes struktūras — ordenim un arhibīskapijai domkapituli, pilsētām pilsētu sapulces, vasaļiem mantāgi — kas, protams, bija suverēnas, un kopējā landtāga lēmumiem bija tikai rekomendējošs raksturs.

Politiskā krīze un bojāeja (16. gadsimts)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi — laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, ignorēja bīskapu varu, un lielākā daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo varu pār saviem pavalstniekiem. Pēdējais katoliskais Rīgas arhibīskaps Vilhelms fon Brandenburgs nesekmīgi mēģināja kļūt par pirmo visas Livonijas hercogu Polijas-Lietuvas protektorātā, tāpat kā viņa brālis Albrehts I bija kļuvis par pirmo Prūsijas hercogu.

Livonijas valstu savienība un neatkarīga ārpolitika beidza pastāvēt Livonijas kara sākumposmā. Saskaņā ar Viļņas līgumu, 1561. gada 28. novembrī ordeņa mestrs, arhibīskaps un kārtu pārstāvji zvērēja uzticību Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Rezultātā Livonijas vietā izveidojās no Polijas atkarīgās Kurzemes un Pārdaugavas hercogistes, Ziemeļigauniju pārņēma Zviedrija, bet Piltenes apgabalu (bijušo Kurzemes bīskapiju) un Sāmsalu pārņēma Dānijas princis Magnuss. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes hercogu. Neilgi pastāvēja Rīgas brīvpilsēta.

Konfederācijas subjekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimta Livonijas karte.

Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis (ar ordeņa mestra rezidenci Cēsīs) un Rīgas arhibīskapija.

Lielāko laika periodu te pastāvēja piecas valstis (pēc Pāvesta legāta Vilhelma no Modenas sadalījuma, kā kompromisu starp baznīcu un Ordeni):

Dažreiz pieskaita arī sesto valsti, kas pastāvēja līdz 1346. gadam — Dāņu Igauniju, pazīstama arī kā Igaunijas hercogiste (Ducatus Estonie), bet tā tieši (latīņu: Dominum directum) pakļāvās Dānijas karalim[5][6].

13. gadsimta pirmajā pusē īslaicīgi pastāvēja arī Sēlijas bīskapija (līdz 1226) un Zemgales bīskapija (līdz 1251). Kristīgās Kokneses (līdz 1215), Tālavas (līdz 1224) un Jersikas (līdz 1239) valstis īslaicīgi pastāvēja kā Rīgas bīskapa vasaļvalstis.

Teritoriālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas konfederācijas teritoriālais iedalījums bija pārmantots no pakļauto senlatviešu un igauņu valstu sadalījuma pilsnovados (skandināvu: borchsokinge, latīņu: castellatura). Pakāpeniski tos aizstāja draudzes novadi (senvācu: kerszpel), kura centrā bija sava katoļu baznīca. Draudžu novadi sīkāk sadalījās lēņa novados un pagastos.

Rīgas arhibīskapijas Latvju galā jeb "Latviešu daļā" (senvācu: Lettischen side) bija šādi draudžu novadi: Bērzaune, Cesvaine, Dzērbene, Gulbene, Ikšķile, Koknese, Krustpils, Lielvārde, Ļaudona, Madliena, Piebalga, Rauna, Smiltene, Suntaži, bet Līvu galā (Liwischen side) bija Ķizbeles, Lēdurgas, Liepupes, Limbažu, Rubenes, Salacas, Straupes, Turaidas un Umurgas draudžu novadi.

Livonijas ordeņa valsts bija sadalīta komturejās un fogtejās, kuru sastāvā arī bija pilsnovadi vai draudžu novadi. Ordeņa valsts Latvijas daļā zināmi šādi pilsnovadi un draudžu novadi: Aizkraukles, Aizputes, Alsungas, Altenes, Alūksnes, Āraišu, Bauskas, Burtnieku, Cēsu, Daugavgrīvas, Daugavpils, Dobeles, Durbes, Ērģemes, Gaujienas, Grobiņas, Jaunpils, Jelgavas, Kandavas, Kuldīgas, Landzes, Ludzas, Lugažu, Malpils, Nītaures, Rēzeknes, Rūjienas, Sabiles, Saldus, Sesavas, Sēlpils, Siguldas, Skujenes, Talsu, Trikātas, Tukuma, Valmieras, Ventspils un Zaubes. Pilsnovadi tālāk dalījās ciemos un lauku sētās.

Kurzemes bīskapija bija iedalīta Aizputes, Ārlavas, Cīravas, Dundagas, Embūtes, Ēdoles, Piltenes, Sakas un Valtaiķu draudžu novados.[7]

Livonijas pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas pilsētas bija būvētas uz 14. gadsimtā izveidoto tirgotāju un amatnieku ģilžu korporatīvās sistēmas pamatiem. Lielākajās pilsētās Rīgā un Rēvelē pastāvēja Lielā ģilde tirgotājiem, Melngalvju ģilde (kas nosaukumu bija ieguvusi no tās patrona - Sv. Maurīcija) bija neprecēto ceļojošo tirgotaju pārstāve, bet dažādiem amatniekiem bija dučiem citu gilžu. Atbilstošajās profesijās legali nodarboties drīkstēja vienīgi ģilžu locekļi. Ceļš no mācekļa līdz zellim un tālāk līdz amata meistaram bija garš un grūts. Pilsētnieki (birģeri) galvenokārt bija vācu kolonisti, bet vietējie iedzīvotaji, kurus nevērīgi dēvēja par nevāciešiem (Undeutsche), veidoja ievērojamu daļu pilsētas iedzīvotāju, kas strādāja apkalpošanas jomā un veica smagākos darbus. Vācu kolonisti nepieļāva vietējo iedzīvotāju iesaisti tirdzniecībā (tie nedrīkstēja kļūt par tirgoņiem) un liedza tiem līdzdalību lielākajā daļā ģilžu. Pilsētas pārvaldīja oligarhiska pilsētas padome (rāte), kuras locekļi tika kooptēti amatā uz mūžu no pilsētas bagātāko un ietekmīgāko tirgotāju ģimeņu vidus. Livonijas pilsētām augot un kļūstot bagātākām, tās arvien vairāk centās panākt un arī ieguva lielāku neatkarību no saviem feodālajiem kungiem. Tās bija daļa no plašākas Ziemeļeiropas un Baltijas jūras piekrastes pilsētu kopienas, kam bija vienādas statūtos noteiktas vērtības un juridiskā sistēma un kurās izmantoja vienu un to pašu valodu - lejasvācu dialektu.[8]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskapa Heninga attēls uz Rīgā kaltā šiliņa (1424-1448).
Arhibīskapa Tomasa Šēninga valdīšanas laikā Rīgā kaltā marka (1528-1539).
Arhibīskapa Johana IV ģerbonis un amata zīme uz Rīgā kaltā vērdiņa (1418-1424).
Arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma attēls un lielais ģerbonis uz 1559. gadā Rīgā kalta dāldera.

Livonijas lauksaimniecības pamats bija zemnieku saimniecības. Tajās parasti nodarbināja dažus puišus un meitas, sējumus apstrādāja ar zirgiem vai vēršiem. Saimniecības lielums bija atkarīgs no zemes kvalitātes un novietojuma. Daļu lauksaimniecības ražojumu zemniekiem nodevu veidā bija jāatdod zemes īpašniekiem - bīskapiem un ordenim vai viņu vasaļiem, kas apsaimniekoja saņemtos lēņus. Vēl 15. gs. beigās viņiem kungu saimniecībā bija jānostrādā tikai pārdesmit dienas gadā. Audzēja galvenokārt labību - rudzus, miežus, auzas, 16. gadsimtā vairāk sāka audzēt arī linus un kaņepājus. Papildu ienākumus zemnieki guva no dravniecības, pelnu un darvas ieguves.

Kad Eiropā 15.-16. gadsimtā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības produktiem un strauji cēlās to cenas, Livonijai kļuva izdevīgi vairāk eksportēt labību, linus, kaņepājus un citus lauksaimniecības ražojumus. Taču līdzšinējā saimniekošanas sistēma neļāva panākt krasu eksporta pieaugumu, tādēļ tika paplašināti muižas tīrumi un sākas pāreja uz muižu saimniecībām. Vienlaikus vasaļi centās nostiprināt savas valdījuma tiesības uz muižu. Tā viņi pamazām kļuva par muižniekiem. Livonijas landtāgs pieņēma lēmumu par izbēgušo zemnieku izdošanu, kas iezīmēja dzimtbūšanas ieviešanas sākumu. 16. gadsimtā vidēji lielā muižā bija 20 līdz 40 zemnieku saimniecību. Muižnieku ekonomisko aktivitāti sekmēja iespēja ātri gūt lielu peļņu. Muižu tīrumi tika paplašināti uz zemnieku zemju rēķina. To apstrādāšanai tika izmantots zemnieku klaušu darbs. Lai neko nezaudētu no peļņas, muižnieki mēģināja aizliegt zemniekiem viņu labības pārpalikumus pārdot pilsētā. Tos viņi paši uzpirka, lai realizētu tālāk.

Pēc aptuveniem aprēķiniem, pirms Livonijas kara Latvijas teritorijā bija ap 400 000 iedzīvotāju, galvenokārt latviešu un līvu zemnieku. Tikai aptuveni 5% no iedzīvotāju kopskaita bija vācieši - muižnieki, garīdznieki, pilsētu augšslānis un vidusslānis - tirgotāji un amatnieki.

Konfederācijas monetārā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Livonijas bīskapijas nauda kalta jau bīskapa Alberta laikā 1211. gadā, kad tās svars un raudze pielīdzināta Gotlandes naudai. Kā pamata naudas vienība kalpoja Rīgas marka (marca Rigensis).

Arhibīskapa Johana VI Ambundi valdīšanas laikā (1418-1424) atkal sāka kalt Rīgas naudu - ārtigus (ārtavus). Mazākās monētas sauca par zēstlingiem (seestling) un feniņiem (pfennig). Pēc 1422. gada monetārās reformas visās Livonijas naudas kaltuvēs tika ieviests vienots standarts un ieviesta vienota Livonijas monetārā sistēma. 1 ārtigs tika pielīdzināts 12 Lībekas vecajiem šiliņiem un kopš 1426. gada 18. janvāra Livonijas landtāga lēmuma tika dēvēts šiliņu (schilling), bet mazākās monētas tika sauktas par šerfiem (scherf). Vienā šiliņā bija 8 šerfi.

Pieaugot turībai, no 1515. gadā Rīgā sāka kalt lielākas sudraba monētas - vērdiņus (ferdings), markas un dālderus (thaler). Starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 markas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi[9].

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Terra Mariana». The Encyclopedia Americana. Americana Corp. 1967.
  2. Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments Nr. 258.
  3. latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
  4. citāts no DIE PÄPSTLICHEN KANZLEIORDNUNGEN VON 1200-1500. GESAMMELT UND HERAUSGEGEBEN VON DR MICHAEL TANGL. Innsbruck, 1894. - 13.lpp.
  5. Eric Christiansen. The Northern Crusades. Penguin, 1997. ISBN 0140266534.
  6. Helle Knut. The Cambridge History of Scandinavia: Prehistory to 1520. Cambridge University Press, 2003. 269. lpp. ISBN 0521472997.
  7. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290-1500. Daugava, 1997.
  8. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. - JUMAVA, 2011 - 48. lpp
  9. The coinage of Baltic countries

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Livonijas bīskapija
Livonijas ordenis
Kurzemes bīskapija
Livonijas Konfederācija
12431561
Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Pārdaugavas hercogiste
Piltenes apgabals