Kauja pie Klaipēdas (1256)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Livonijas ordeņa karaspēks cauri Kursai nonāca Klaipēdā (kartē - Memel).

1256. gada kauja pie Klaipēdas notika 1256. gada beigās, drīz pēc jaunā Livonijas mestra Burharda fon Hornhūzena ierašanās Rīgā un dāvanu apmaiņas ar Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu.

Pēc vēstules saņemšanas no Mindauga mestrs Burhards izlēma gar Baltijas jūru doties uz 1252. gadā uzcelto Mēmelburgas (Klaipēdas) cietoksni dienvidu Kursā, kas bija "skādējis" žemaišiem. Ieradies Klaipēdā, mestrs uzzināja, ka žemaiši pils tuvumā uzcēluši kara nometni un gatavojas uzbrukumam. Viņš nolēma pirmais uzbrukt žemaišu karaspēkam kopā ar 40 ordeņa brāļiem un 500 izraudzītiem kuršu karavīriem Klaipēdas komtura Bernharda no Hārenes vadībā.

Pārspēks bija žemaišu pusē, kaujā krita 12 ordeņa brāļi un daudz kuršu karavīru, mestrs Burhards un Klaipēdas komturs Bernhards tika ievainoti un atkāpās uz Mēmelburgas pili.

Pēc atlabšanas mestrs Burhards devās uz Rīgu, kur gatavojās jaunam karagājienam, līdz pie viņa ieradās žemaišu sūtņi un ierosināja sākt miera sarunas. Uz apspriedi ieradās Rīgas arhibīskaps Alberts II Zauerbērs, Rīgas pilsoņu pārstāvji un Livonijas ordeņa komturi, kas nolēma atbalstīt divu gadu miera līgumu. Žemaišu sūtņi beidza miera sarunas ar rokasspiedienu un līgumu apstiprināja žemaišu ķēniņu (lejasvācu: kunigen, lietuviešu: kunigaikščiai) apspriedē.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]