Alberts II (Rīga)

Vikipēdijas lapa
Alberts II Zauerbērs no Ķelnes
Albert Suerbeer
Arhibīskapa Alberta attēls uz viņa zīmoga (pēc 1247). Redzams, ka viņam pakļautas četras baznīcas provinces un trīs tautas - prūši, līvi (livo) un igauņi (estoni).
Arhibīskapa Alberta attēls uz viņa zīmoga (pēc 1247). Redzams, ka viņam pakļautas četras baznīcas provinces un trīs tautas - prūši, līvi (livo) un igauņi (estoni).
Personīgā informācija
Dzimis Ķelne
Miris 1273. gadā
Rīga, Livonija

Alberts II Zauerbērs no Ķelnes (vācu: Albert Suerbeer, latīņu: Adalbertus Westphalus (Saurbier), miris 1273. gadā), pazīstams arī kā Alberts Suerbērs, bija pirmais Rīgas arhibīskaps (1253—1273). Viņš bija pārliecināts pāvesta varas piekritējs un centās panākt visa Baltijas jūras austrumkrasta nonākšanu Svētā Krēsla pakļautībā. Taču viņa mēģinājumi cieta neveiksmi un par galveno noteicēju Baltijas jūras austrumu krastā kļuva Vācu ordenis, kas uzsāka cīņu ar Rīgas arhibīskapiem vairāku gadsimtu garumā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas bīskaps Alberts II un Kulmas bīskaps Indriķis krista Mindaugu un Martu (nezināms autors, 17. gs.).

Dzimis Ķelnē vai tās apkārtnē 12. gadsimta beigās. Studējis Parīzē, kur ieguvis maģistra grādu. 1229. gadā, pēc Alberta I nāves, Brēmenes arhibīskaps Oldenburgas Gerhards iecēla viņu par Rīgas bīskapu, bet pāvests Gregors IX amatā neapstiprināja, jo Rīgas domkapituls izvēlējās Nikolaju.

1240. gadā Alberts II kļuva par Armagi bīskapu Īrijā. 1245. gadā, pēc Pirmā Lionas koncila, pāvests Inocents IV viņu iecēla par Prūsijas arhibīskapu un visu Prūsijas, Livonijas un Igaunijas bīskapu metropolītu. 1246. gadā viņam piešķīra arī vakanto Lībekas diecēzi. 1248. gada 15. septembrī pāvests Albertu nozīmēja par savu pārstāvi sarunās ar Aleksandru Ņevski par viņa iespējamo pāriešanu katoļu ticībā, kļūstot par Novgorodas karali. Tas gan nenotika sakarā ar kņaza Aleksandra vienošanos ar mongoļu hanu un kļūšanu par viņa vietvaldi visā Krievzemē 1252. gadā.

1252. gadā Alberts II sasauca Rīgā 4 provinču baznīcu koncilu.

Pēc Livonijas bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā viņš beidzot kļuva par Rīgas arhibīskapu. 1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV ņēma savā aizsardzībā jaundibināto Rīgas arhibīskapiju "Livonijas salā" kopā ar tai pakļautajām šādām sufraganbīskapijām: Sāmsalas, Tērbatas, Kurzemes, Vironijas, Kulmass, Varmijas, Pomezānijas, Sambijas, Rutēnijas, Versomijas.[1][2]

1257. gadā viņš kopā ar Rīgas pilsoņu pārstāvjiem piedalījās Livonijas ordeņa mestra Burharda no Hornhūzenas rīkotajās miera sarunās ar žemaišu sūtņiem. 1259. gadā viņš uzturējās savā rezidencē Turaidas pilī. Sākumā viņam bija nesaskaņas ar Livonijas ordeni, bet 1259. gadā tie izlīga kopīgai cīņai ar zemgaļu sacelšanos. Pateicībā par Rīgas pilsoņu palīdzību zemgaļu sacelšanās apspiešanā arhibīskaps Alberts II 1272. gada 21. septembrī nodeva Rīgas pilsētai daļu no bijušās Upmales zemes Lielupes labajā krastā, sākot no vietas, kur Iecavas upe ietek Lielupē līdz Pūteļu ciemam tagadējā Codes pagastā.[3][4]

Alberta II laikā pabeidza būvēt Doma baznīcu, kurā viņš apbedīts galvenā altāra priekšā.

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova Livonijas hronika:

"Tajā laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas biskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa [Mintauta], kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.

Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās. Tas notika 1255. gadā.

Šī mestŗa laikā Rīgas bīskapija tapa par virsbiskapiju un Alberts II. par Rīgas virsbiskapu. Viņa rokās bija augstākā vara par visiem biskapiem Prūsijā un Livonijā, tāpat kā virsmestris bija augstākā vara par visu ordeni Livonijā un Prūsijā".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
  2. citāts no DIE PÄPSTLICHEN KANZLEIORDNUNGEN VON 1200-1500. GESAMMELT UND HERAUSGEGEBEN VON DR MICHAEL TANGL. Innsbruck, 1894. — 13.lpp.
  3. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture: 1180-1290 Krustakari, Rīga, 2002, 459 lpp.
  4. Vienošanās teksts latīniski no Herdera institūta dokumentu datubāzes Datenbank Kurländische Güterurkunden

Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Reliģiskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Roberts Arčers
Armagi bīskaps
12401246
Pēctecis:
Reginalds
Priekštecis:
Johaness I fon Lībeks
Lībekas bīskaps
12471253
Pēctecis:
Johaness II fon Dīsts
Priekštecis:
Nikolajs fon Nauens
(kā Livonijas bīskaps)
Rīgas arhibīskaps
12531273
Pēctecis:
Johans I fon Lūne

Nominālie un faktiskie valdnieki Latvijas teritorijā (1253—1273)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Nikolajs fon Nauens (1229—1253)
Rīgas arhibīskaps
Alberts Zauerbērs

12531273
Pēctecis:
Johans I fon Lūne (1273—12)
Priekštecis:
Bračislavs Vasiļkovičs (1223— pēc 1239)
Polockas kņazi
Tautvils (1248, 1253—1263)
Gerdenis (1263—1267)

Dažu kņazu valdīšanas gadi nav precīzi zināmi
Pēctecis:
Izjaslavs (1267—1281)
Priekštecis:
Andreass no Felves (1240—41)
Livonijas ordeņa mestri

Anno fon Zangerhauzens (1253—1256)
Burhards fon Hornhūzens (1256—1260)
Georgs fon Eihštets (1261)
Verners fon Breithauzens (1261—1263)
Konrāds fon Manderns (1263—1266)
Oto fon Luterbergs (1266—1270)
Andreass no Vestfālenes (1270)
Valters fon Nortekens (1270—1273)

Pēctecis:
Ernsts fon Rasburgs (1274—1279)