Keinsisms

Keinsisms (angļu: Keynesianism) ir ekonomikas teorija, kas paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā. Keinsisma teorijas ir balstītas uz 20. gadsimta pirmās puses britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejām.

Raksturojums

Šī makroekonomikas teorijas pamatatziņa ir, ka brīvā tirgus ekonomika nespēj automātiski pati par sevi nodrošināt tautsaimniecības stabilitāti, un pilnīgu nodarbinātību, tāpēc valstij aktīvi jāiesaistās ekonomikas vadīšanā. Paļaušanos uz brīvā tirgus pašregulēšanās spējām un valsts neiejaukšanos ekonomikā, ko sludināja valdošā neoklasiskā teorija DŽ. M. Keinss uzskatīja par visbīstamāko kļūdu un novecojošu politiku.

Šī Keinsa atziņa radās 1929.—1933. gada Lielās ekonomikas depresijas iespaidā. Šīs teorijas pamatā ir atziņa, ka izšķiroša nozīme ekonomikā ir pieprasījumam: tieši pieprasījums nosaka ražošanas pieaugumu un nodarbinātības pakāpi. Tāpēc valsts uzdevums ir saglabāt un dažādi veicināt pieprasījumu. Īpaša nozīme ir valsts budžeta izdevumiem, kuriem savukārt jāveicina arī privātie kapitālieguldījumi. Šī teorija neaicina valstiskot ekonomiku un ieviest sociālistisko plānsaimniecību, bet gluži otrādi — Dž. M. Keinsa mērķis bija glābt privāto tirgus ekonomiku no satricinājumiem.

Keinsisms tic, ka uzņēmēju saimnieciskos lēmumus ietekmē pieprasījums, taču kā valsts, tā privātie var uzvesties neprognozējami. Saskaņā ar Keinsa teoriju, kopējām pieprasījuma pārmaiņām, vienalga vai tās ir paredzamas, vai neparedzamas, piemīt vislielākā īstermiņa ietekme uz reālo produkciju un nodarbinātību, ne cenām. Keinsisms uzskata, ka cenām un īpaši algām ir lēna atbildes reakcija uz pieprasījuma un piedāvājuma pārmaiņām, tā rezultātā rodas periodiski iztrūkumi un pārpalikumi, īpaši darbaspēka ziņā.

Keinsa ekonomika vēršas pret pārāk lielu taupību un nepatērēšanu, jo vairāk taupa, jo mazāk iespēju un ekonomika kļūst mazāka, un tās iespējas sašaurinās. Tā atbalsta bagātību pārdali nepieciešamības gadījumā.

Keinsa ekonomikas teorija ir izklāstīta Keinsa fundamentālajā darbā Vispārīgās nodarbinātības, procentu un naudas teorija (1936). Šī teorija pēc Otrā pasaules kara kļuva par dominējošo makro ekonomikas teoriju Rietumos. Līdz 20.gs. 70. gadiem Rietumvalstu ekonomikas politika balstījās uz šo teoriju.

Kritika

Viens no galvenajiem keinsisma principiem "multiplier efekts" (ideja, ka naudas iepludināšana liks ekonomikai "iekustēties" un piesaistīs jaunu naudu) šķita piepildāmies, vērojot kā ASV valdība iepludināja naudu militārajā rūpniecībā, jo ASV esot Lielās depresijas vidū, Eiropā sākās Otrais pasaules karš. Keinsisma atbalstītāji norāda, ka atkopšanās no Lielās depresijas ir bijusi šīs "stimulācijas" (un citu keinsisma nostādņu) nopelns.

Keinsisma kritiķi, savukārt, norāda, ka ASV valdībai (uz parāda) iepludinot lielu naudu ekonomikā (piemēram, caur militārās rūpniecības subsidēšanu) kopējais IKP varbūt arī pieauga, taču ar valdības subsīdijām nesaistītā IKP apjoms pat samazinājās zemākā līmenī nekā tas krīzes apstākļos bija pirms militārās rūpniecības subsīdijām.

Runājot par ASV ekonomikas augšupeju pēc Otrā pasaules kara, kritiķi norāda, ka ASV bija milzīgas priekšrocības pār atlikušo pasauli, citiem vārdiem, tai laikā, kad gan Eiropas, gan Austrumāzijas valstu infrastruktūras bija cietušas dramatiski, ASV palika praktiski neskarta, kas sniedza tai milzīgas konkurētspējas priekšrocības pār citām industrializētajām valstīm tajā laikā.^{[nepieciešama atsauce]}