Keivorīts

1901. gada ilustrācija, kurā attēlots, kā romāna varoņi lido pa gaisu, izmēģinot keivorītu

Keivorīts ir fantastisks materiāls, kas aprakstīts Herberta Velsa zinātniski fantastiskajā romānā "Pirmie cilvēki uz Mēness" (publicēts 1901. gadā). Materiāls nosaukts tā izgudrotāja doktora Keivora vārdā. Svarīgākā keivorīta īpašība ir spēja ekranēt gravitāciju. Šo gravitācijas necaurlaidīgo vielu Keivors iegūst, pievienojot hēliju kādam komplicētam metālu sakausējumam. Romānā aprakstīts, kā no keivorīta tiek izgatavots lodveidīgs kosmosa kuģis, ar ko romāna varoņi aizlido uz Mēnesi.

Pjotra Makovecka grāmatā "Izlobi kodolu!" kritizēts Velsa romānā aprakstīto parādību un notikumu zinātniskais pamatojums. Romānā aprakstīts, kā, izgatavojot pirmo keivorīta paraugu, gandrīz notiek planetāra mēroga katastrofa — gaiss, kas virs keivorīta plāksnes zaudējis svaru, sāk aizplūst kosmosā. Makoveckis pierāda, ka īstenībā virs šāda materiāla radusies vilkme būtu salīdzināma ar ugunskura radīto vilkmi. Tāpat arī kosmosa kuģis no keivorīta nebūtu īpaši efektīvs — dobas keivorīta sfēras cēlējspēks būtu tikai nedaudz lielāks, nekā ūdeņraža aerostatam. Toties būtu iespējami citi neparasti fiziski efekti, piemēram, grūti pārvarama potenciāla barjera starp keivorīta ekranēto un neekranēto zonu.

Lai arī elektromagnētiskas dabas starojumus ekranēt ir pavisam vienkārši (piemēram, radioviļņus aiztur Faradeja būris, gaismu nelaiž cauri jebkura necaurspīdīga viela, rentgenstarus — svins), materiāls, kas ir "necaurspīdīgs" gravitācijai, visticamāk, nav iespējams. Tāda materiāla pastāvēšana būtu līdzvērtīga mūžīgā dzinēja pastāvēšanai. Ja zem riteņa vienas puses novietotu gravitācijas ekrānu, ritenis sāktu griezties pats no sevis, jo viena tā puse zaudētu svaru.

Skatīt arī

• Antigravitācija
• Gravitācijas ekranēšana