Mūžīgais dzinējs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
17. gadsimta zīmējums, kas attēlo mūžīgo dzinēju — dzirnavas, kas darbina pašas sevi

Mūžīgais dzinējs (latīņu: perpetuum mobile) ir hipotētiska ierīce, kas pēc iedarbināšanas visu laiku ražotu enerģiju.[1] Šādas ierīces ideja radās pirms vairākiem simtiem gadu, tomēr pētījumi un eksperimenti pierādīja šādas ierīces neiespējamību. Šādas ierīces esamība ir pretrunā ar enerģijas nezūdamības likumu, pirmo un otro termodinamikas likumu. [2]

Pat debesu ķermeņu relatīvi ilgā kustība nav mūžīga, jo to kinētiskā enerģija pamazām izkliedējas.

2017. gadā atklātie laika kristāli, jauns matērijas stāvoklis, atrodas mūžīgā kustībā, taču tie nav mūžīgie dzinēji, jo no to kustības kvantu pamatstāvoklī nav iegūstama enerģija.

Mūžīgo dzinēju iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūžīgos dzinējus iedala šādi:[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīmējums mūžīgajam dzinējam ar mazām, slīpi nostiprinātām, daļēji ar šķidru vai birstošu vielu piepildītām tilpnēm

Nav zināms, kurš ir pirmais mūžīgā dzinēja idejas autors. Agrīnie perpetuum mobile pieminējumi atrodami 12. gadsimta indiešu matemātiķa un astronoma Bhāskaras un 16. gadsimta arābu rokrakstos. Eiropā mēģinājumi radīt šādu iekārtu sākās 13. gadsimtā. Jau 1687. gadā Īzaks Ņūtons savā darbā "Dabas filozofijas matemātiskie principi" rakstīja par mūžīgā dzinēja neiespējamību, un 1775. gadā Parīzes Zinātņu akadēmija atteicās izskatīt šādus projektus, taču patentu iesniegumu plūsma nebeidzās pat līdz 20. gadsimtam, arī mūsdienās patentu biroji pastāvīgi saņem šāda veida iesniegumus. [3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Mūžīgais dzinējs». AkadTerm. Skatīts: 2012-07-29.
  2. V. Fļorovs, I. Kolangs, P. Puķītis, E. Šilters, E. Vainovskis. Fizikas rokasgrāmata. Zvaigzne, 1985. 101. lpp.
  3. «Изобретатели вечных двигателей». 29.05.2002. Skatīts: 20.03.2021.