Volcs pievērsās anarhijai starptautiskajā sistēmā, kur augstākās varas vai centrālās pārvaldības trūkuma dēļ valstīm pašām jāaizstāv savas intereses un jānodrošina sava drošība. Šī pašaizsardzība un izdzīvošanas vēlme ir galvenie motīvi valstu rīcībai. Volcs noraidīja ideju, ka starptautiskās attiecības var balstīties tikai uz morāles vai ētikas principiem. Viņš apgalvo, ka valstis rīkojas racionāli un īsteno savas intereses, pamatojoties uz starptautiskās sistēmas draudu un iespēju uztveri.
No 1979. gada līdz pat Aukstā kara beigām neoreālisms bija dominējošā starptautisko attiecību teorija. Tā nespēja izskaidrot pēkšņo un miermīlīgo Padomju Savienības sabrukumu, kas apšaubīja Volca apgalvojumu, ka bipolārām sistēmām vajadzētu būt stabilākām nekā daudzpolārām sistēmām. Volcs apgalvoja, ka stabilitāte tiek sajaukta ar ilgumu, kas nenozīmē mieru, un ka bipolārā sistēma patiešām ir stabilāka pēdējā nozīmē.
Vēl viens nozīmīgs neoreālisma (un klasiskā reālisma vispār) kritikas temats ir tā nespēja izskaidrot kopš Otrā pasaules kara ieilgušo lielvaru mieru un pieaugošo valstu sadarbību. Alternatīvi skaidrojumi, kas koncentrējas uz institūciju, normu un iekšzemes režīmu lomu, joprojām piedāvā alternatīvu reālistiskajai pieejai, lai gan reālisma teorijām joprojām ir liela ietekme uz pašreizējo darbu un teoriju.
