Kendzo Tange

Kendzo Tange

Kendzo Tange (japāņu: 丹下健三 (Tange Kenzō); 1913. gada 4. septembris — 2005. gada 2. marts) bija japāņu arhitekts, kurš pazīstams ar sava mūža darbu, būvējot Tokiju.

Izglītība

Kendzo Tange dzimis 1913. gadā Sakai, Osakas prefektūrā, un līdz vidusskolas sākumam dzīvojis Imabari, Ehime prefektūrā. Pēc Tokijas augstskolas arhitektūras fakultātes beigšanas viņš četrus gadus strādāja Kunio Maekavas birojā kā centīgs Lekorbizjē māceklis. 1942. gadā viņš iestājās Tokijas Universitātes aspirantūrā, kuru pabeidzis 1946. gadā, kļūstot par docentu.

Karjeras sākums

Nolēmis uzsākt patstāvīgu darbu, viņš dibināja „Tange Laboratory”, kur kopā ar saviem jaunajiem domubiedriem — Sačio Otani, Takaši Asada, Taneo Oki, Fumihiko Maki, Koji Kamija, Arata Isozaki un Kišo Kurokava realizēja savas piesātinātās idejas. Mācot citus un aktīvi apmainoties idejām ar kolēģiem viscaur pasaulē, Tange ir izveidojis nozīmīgu darbspējīgu organizāciju gan Japānā, gan ārpus tās. Viņa labās attiecības ar saviem skolniekiem un māksliniekiem ir ietekmējušas viņa radošo darbu visā dzīves periodā, kas ilgusi gandrīz gadsimtu.

Pirmie sasniegumi

1949. gadā Tange tika izraudzīts par uzvarētāju konkursā „Peace Park” un „Peace Center” dizainu Hirosimā. 1951. gadā Modernās Arhitektūras kongresā (CIAM) Londonā Tange prezentēja savu priekšstatu par Hirosimas centru. Viņam bija tas gods satikt tādus vēsturiski slavenus cilvēkus kā Lekorbizjē, Valteru Gropiusu, Hosepu Sertu un citus pasaulslavenus arhitektus. Piecdesmitajos gados Tange stipri iespaidojās no Lekorbizjē un renesanses izcilnieka Mikelandželo. Tajā pat laikā viņš rada iedvesmu saviem darbiem tradicionālajā japāņu arhitektūrā, kas izpaužas betonā celtajā Kagavas prefektūras biroja ēkā. Sākot no 1958. gada, turpinoties visos sešdesmitajos gados, Tanges darbos dominē urbānais stils. Ēkas, kuras Tange turpināja projektēt, bija daļa no telpiskā viņa konteksta, kas mijās ar metropolītiskām zonām. Šādas idejas par dabas dzīvi urbānā vidē kalpoja par pamatu Tokijas plānam (1960. gads), radot redzamas pārmaiņas no tīra funkcionālisma uz strukturālismu.

Atzītākais Tokijas būvētājs

Tokijas katedrāle

Strukturālisma idejas attīstīšana izraisīja padziļinātu interesi par vietu kā tādu un tās ietekmi uz cilvēkiem, to garīgo pasauli. Krustceļu meklējumos starp tehnoloģijām un cilvēku, tika pieņemti Tanges priekšlikumi un viņa dizains tika akceptēti Svētās Marijas katedrālei Tokijā, kā arī tika izveidoti vairāk kā 20 maketi Nacionālajam Ģimnāziju sporta kompleksam, kurš tika paredzēts izmantošanai Olimpiskajās spēlēs 1964. gadā. Septiņdesmito gadu sākumā Tange pārņēma EXPO`70 celtnes dizainu ar tēmu „Human Progress and Harmony”, kura tika pabeigta 1966. gadā.

Tanges projekts jaunajam Tokijas Rātsnama kompleksam tika akceptēts 1986. gadā, jo arī iepriekšējo rātsnamu Marunouchi bija izveidojis tieši viņš. Tanges „Plāns Tokijai” parādīja autora izpratni par urbāno ēku dabu, to iespējām augt un attīstīties pilsētā. Šis plāns izpelnījās lielu piekrišanu visā pasaulē ar tā moderno pieeju, izmantotajām tehnoloģijām, kas iekļāva sevī tiltu kompleksus, cilvēka radītas salas un „peldošas” ēkas, kas deva iespēju pilsētai attīstīties gar jūras krastu. Šī perioda simbols ir Fuji Televīzijas ēka Odaibā, kas tika pabeigta 1996. gadā.

Sākot ar septiņdesmitajiem, beidzot ar astoņdesmito gadu sākumu, Tanges darbi izdaiļoja pilsētas 20 pasaules valstīs. Šo ēru aizsāka OUB Centra (1985) dizains un projekts UOB Laukumam (1995), kas bija vairāk kā 280m augsts, nosakot jauno augstceltņu standartu Singapūrā. Aptuveni 1985. gadā pēc Parīzes mēra Žaka Širaka aicinājuma (šobrīd Francijas prezidents) Tange tika aicināts izveidot plānu Place d`Italie (laukums aptuveni 200m diametrā) reorganizācijai, veidojot to savstarpējā saskaņā ar Parīzi no tās austrumiem līdz rietumiem. Šis plāns atjaunoja kārtību starp veco un jauno laukumu un atdzīvināja pilsētas austrumu daļu.

2005. gadā viņš nomira. Bēres tika rīkotas vienā no viņa mākslas darbiem — Tokijas katedrālē.