Strukturālisms

Vikipēdijas lapa

Strukturālisms bija virziens sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas izveidojās 20.gs. pirmajā pusē Eiropā un dominēja 50. un 60. gados, īpaši spilgti attīstoties Francijā. Strukturālisms galvenokārt izpaudās lingvistikā, antropoloģijā un literatūrzinātnē. Strukturālisma pamatā ir pieņēmums, ka novērojamie objekti (fenomeni) pastāv nevis izolēti, bet gan saistībā ar citiem objektiem - struktūrām, kas kā nozīmes ģenerētājas kultūrā un sabiedrībā tad arī uzskatāmas par pētniecības pamatobjektiem.

Par strukturālisma pamatlicējiem tiek uzskatīti šveiciešu valodnieks Ferdināns de Sosīrs, krievu valodnieks Romans Jakobsons, arī franču antropologs Klods Levī-Stross; strukturālisti spēcīgi ietekmējušies no krievu formālistiem un Prāgas lingvistiskā pulciņa darbības (abās šajās kustībās darbojies arī Romans Jakobsons), kā arī semiotikas (Čārlzs Senderss Pīrss u.c.).

Saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]