Ketrīna Greiema
| ||||||||||||||||||||||
.jpg)
Ketrīna Greiema (angļu: Katharine Graham; dzimusi 1917. gada 16. jūnijā, mirusi 2001. gada 17. jūlijā) bija amerikāņu izdevēja, pirmā sieviete, kas kļuva par vadoša ASV laikraksta izdevēju. Greiema vadīja ģimenei piederošo laikrakstu The Washington Post vairāk nekā 20 gadus. Viņa vadīja laikrakstu Votergeitas skandāla laikā, kad laikrakstam bija nozīmīga loma notikumu atspoguļošanā. Viņas sarakstītā autobiogrāfija Personal History 1998. gadā ieguva Pulicera balvu. Greiema tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām sievietēm Amerikas Savienotajās Valstīs 20. gadsimtā.[1]
Bērnība un studiju gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ketrīna piedzima 1917. gadā Ņujorkā, turīgā ģimenē. Viņas tēvs Jūdžīns Maiers bija finansists, māte Agnese Ernsta bija bohēmiķe, intelektuāle, mākslas mīļotāja un Republikāņu partijas aktīviste. Agnese Ernsta bija pazīstama ar Ogistu Rodēnu, Mariju Sklodovsku-Kirī, Tomasu Mannu, Albertu Einšteinu un Eleanoru Rūzveltu. Ketrīnas māte strādāja par reportieri avīzē laikā, kad sievietes žurnālitu profesijā strādāja ļoti reti. Ketrīnas tēvs Jūdžīns Maiers 1933. gadā nopirka laikrakstu The Washington Post, vēl tad, kad Ketrīna bija studente. Laikraksts tika pārdots par ļoti zemu cenu, jo uzņēmums bija uz bankrota robežas. Jūdžīns Maiers to saveda kārtībā, un lai gan jau bija pensijā, sāka strādāt avīzē, kas viņam kļuva par tādu kā hobiju.
Ketrīnai vecākiem piederēja vairākas mājas dažādās vietās. Viņa reti redzēja savus vecākus, jo viņi daudz ceļoja un bija ļoti aizņemti. Tādēļ viņu un viņas četrus brāļus un māsas uzaudzināja auklītes, guvernantes un mājskolotājas.
Ketrīna mācījās Medeiras skolā (The Madeira School) un jau no skolas laikiem interesējās par žurnālistiku. Medeiras skolā viņa bija skolas avīzes redaktore. Pēc tās beigšanas viņa devās mācīties uz Vesaras koledžu (Vassar College), bet pēc gada pārgāja uz Čikāgas Universitāti, jo viņa uzskatīja, ka tur ir aktīvāka skolas dzīve. Čikāgā Maiere sadraudzējās ar cilvēkiem no citiem sociālajiem slāņiem, bet ar līdzīgām interesēm. Pa vasarām viņa strādāja laikrakstā The Washington Post.
Pēc studiju beigšanas viņa aizbrauca uz Sanfrancisko, kur viņai bija sarunāts darbs vietējā laikrakstā. Viņa rakstīja īsus rakstiņus par jaunākajām ziņām. Pēc gada (1938. gadā) viņa atgriezās Vašingtonā, kur viņa sāka strādāt The Washington Post par redartoru. Tajā pašā laikā viņa uzsāka attiecības ar savu bijušo skolasbiedru Vilu Lengu junioru. Attiecības izjuka dažādu interešu dēļ.
Laulība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1940. gada 5. jūnijā, pēc īsām romantiskām attiecībām, Ketrīna apprecēja Filipu Greiemu, Harvardas Juridiskās skolas (Harvard Law School) beidzēju, kurš tobrīd bija valsts ierēdnis. Ketrīna pieņēma vīra uzvārdu un kļuva par Katrīnu Maieri Greiemu. Viņi nevēlējās dzīvot uz Ketrīnas vecāku rēķina, bet gan paši nopelnīt savu iztiku, lai būtu finansiāli patstāvīgi. Vīrs turpināja strādāt par valsts ierēdni, bet Ketrīna par redaktori. Viņi draudzējās ar cilvēkiem no Vašingtonas politiskās un žurnālistiskās elites.
Otrā pasaules kara laikā Filipu iesauca armijā. Viņš dienēja gaisa spēkos, no ierindnieka viņu paaugstināja līdz majoram. Ketrīna sekoja savam vīram uz armijas dienesta vietām — uz Dienviddakotu, Harisburgu, Pensilvāniju, līdz pat 1945 gadam. Tad Filipu nosūtīja uz Klusā okeāna kara darbības zonu, bet Ketrīna atgriezās pie sava darba laikrakstā The Washington Post.
Kara laikā Ketrīnas pirmais bērns mira dzemdību laikā, un vēlāk viņa piedzīvoja vairākus bērnu zaudējumus grūtniecības laikā. Vēlāk tomēr Ketrīnai un Filipam piedzima četri bērni. 1943. gada 3. jūlijā piedzima Elizabete Morisa Greiema (pieņēmusi vīra uzvārdu Veijmuta). Viņu otrais bērns piedzima 1945. gada 22. aprīlī — Donalds Edvards Greiems.
Tajā pašā gadā Filipu demobilizēja no armijas un viņš atgriezās Vašingtonā. Ketrīna pameta savu darbu The Washington Post, lai varētu pievērsties bērnu audzināšanai. Jūdžīnam Maieram viņa znots patika, tādēļ viņš tam piedāvāja kļūt par partneri un kopā izdot The Washington Post. Pēc ilgām diskusijām Filips piekrita. Pēc gada Maiers atstāja savu darbu avīzē un devās strādāt uz Pasaules Banku, pārdodot visas akcijas Greiemiem par 1 ASV dolāru.
1948. gadā Ketrīnai un Filipam piedzima otrais dēls Viljams Velšs Greiems. Pēc sešiem mēnešiem Maiers pameta darbu Pasaules Bankā un atgriezās avīzē. Tur viņš strādāja par padomes priekšsēdētāju līdz savai nāvei 1959. gadā. Filips Greiems avīzi attīstīja, nopērkot Newsweek žurnālu un vairākas televīzijas un radio stacijas. Greiemiem bija nozīmīga loma Vašingtonas sabiedrībā, viņi bija labos draugos ar Džonu F. Kenediju, Žaklīnu Kenediju, Robertu Kenediju, Lindonu Džonsonu, Robertu Maknamaru, Henriju Kisindžeru, Ronaldu Reiganu, Nensiju Reiganu un daudziem citiem. Filips bija ļoti tuvs draugs daudziem ietekmīgiem politiķiem, un pēc Ketrīnas domām, šī tuvā draudzība vēlāk traucēja viņam būt par objektīvu žurnālistu. 1952. gadā viņiem piedzima ceturtais bērns — Stīvens Maiers Greiems.
Filipam sāka parādīties ļoti straujas garstāvokļa maiņas, viņam bija vai nu ļoti izteikti depresīvs noskaņojums vai arī pacilāts garstāvoklis, vēlāk konstatēja, ka viņam piemita bipolāri afektīvi traucējumi. Ap to laiku Ketrīna atklāja, ka vīram ir mīļākā, Robina Vebba, kas strādāja žurnālā Newsweek. Filips paziņoja, ka viņš grib pamest Katrīnu Robinas dēļ, viņš jau uzsāka īpašumu dalīšanu. Bet tad Filips piedzīvoja nervu sabrukumu.
Kādā avīzes konferencē Fīniksā, Arizonā, viņš publikai atklāja, ka prezidentam Džonam F. Kenedijam ir romāns ar gleznotāju Mēriju Pinčotu Maieri. Viņa bija pazīstama ar to, ka atklāja, ka kopā ar prezidentu Džonu F. Kenediju pīpējusi marihuānu. Viņa arī tika uzskatīta par Kenedija favorīti starp mīļākajām. Ketrīna uzreiz aizlidoja uz Arizonu, lai vestu Filipu atpakaļ. Filipu aizveda uz Čestnata Lodžu (The Chestnut Loudge), psihiatrisko slimnīcu, kur viņš pavadīja sešas nedēļas.
1963. gada 3. augustā, dažas dienas pēc iznākšanas no slimnīcas, kad Filips kopā ar sievu bija viņu lauku mājā, viņš vannas istabā izdarija pašnāvību nošaujoties.[2]
Laikraksta vadīšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc vīra nāves Ketrīna pārņēma The Washington Post vadību. Pirms viņas neviena sieviete nebija ieņēmusi tik augstu amatu kādā izdevniecībā. Daudziem viņas kolēģiem, vīriešiem, bija grūti pieņemt to, ka viņiem ir priekšniece sieviete. Greiema sāka pieņemt darbā vairāk melnādaino cilvēku un sieviešu, ar laiku izdevniecībā dzimumu līdztiesība bija kļuvusi pašsaprotama. Pēc izdevniecības pārņemšanas viņa izteicās: “Ja tu esi bagāta, vēl pie tam sieviete, tevi var ļoti pārprast.”
Būdama The Washington Post prezidente, viņa nezaudēja interesi arī par savu ģimenes dzīvi un bērniem. Viņa darbu uztvēra ļoti nopietni, saprazdama, ka viņas piemērs veido priekšstatu par sievietēm augstos amatos. Viņa ļoti rūpīgi izsvēra savas rīcības un sekas. Savos memuāros viņa par to stāsta: “Man bija pavisam maza izpratne par to, kas man būtu jādara, tādēļ es sāku mācīties. Tas, ko es būtībā izdarīju, es pieliku vienu kājas pēdu priekšā otrai, aizvēru acis un pārkāpu pāri robežai.” Viņa uzdeva jautājumus un konsultējās ar saviem vecajiem draugiem, darīja visu, lai kļūtu par labu vadītāju un nodrošinātu avīzei nākotni.
Greiema par galveno redaktoru pieņēma Bendžaminu Bredliju. Viņš kļuva par vienas daļas akciju īpašnieku un avīzes “uzticības personu”. Ketrīna, (vēlāk visi viņu iesauca par Keju) Bredlijam uzticējās. Greiema un Bredlijs piedzīvoja pirmos pārbaudījumus, kad publicēja tā sauktos “Pentagona dokumentus”, kuros bija informācija par ASV militārajām saistībām ar Vjetnamu. Par to viņus iesūdzēja tiesā, bet apsūdzību atcēla, jo viņu rīcība nekādā veidā nepārkāpa preses brīvību. Vēlāk Greiema deva atļauju The Washington Post žurnālistiem Bobam Vudvardam un Karlam Bernsteinam veidot rakstu sēriju par Votergeitas skandālu. Greiema un Bredlijs atbalstija žurnālistu izmeklēšanas norisi, kad viņi bija gandrīz vienīgie, kas par to rakstīja. Rakstu sērijā par Votergeitu tika stāstīts par nelegālām darbībām, kuras veica tā brīža ASV prezidents Ričards Niksons un viņa valdība. Tolaik Greiemai izteica vienu no šobrīd vispazīstamākajiem draudiem žurnālistikas vēsturē. To izteica Niksona galvenais advokāta Bernsteinam, pirms rakstu izdošanas: “Keitijas Greiemas pupi tiks iesprausti lielā veļas izgriežamajā mašīnā, ja to publicēs.” Vēlāk gan viņi publicēja ne tikai rakstu, bet arī rupjos, aizvainojošos draudus.
1979. gadā Ketrīna nodeva avīzes vadību savam vecākajam dēlam Donaldam. 1997. gadā Greiema publicēja savus memuārus Personal History. Tajā tika aprakstīta Filipa Greiema garīgā slimība, viņas pašas pārdzīvojumi, kā arī sievietes lomas izmaiņas sabiedrībā Greiemas dzīves laikā. 1998. gadā grāmata saņēma Pulicera balvu.
2001. gadā Aidaho biznesa konferences apmeklējuma laikā Greiema smagi nokrita. Viņa guva galvss savainojumu, tika aizvesta uz slimnīcu un operēta, bet, tā arī neatguvusi samaņu, pēc trim dienām nomira.[3]
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2017. gadā Stīvens Spīlbergs uzņēma biogrāfisku filmu "Slepenie dokumenti" (The Post), kurā Ketrīnas Greiemas lomu attēlo Merila Strīpa. Filmā attēlots laika posms Greiemas dzīvē, kad viņa pieņēma lēmumu savā laikrakstā The Washington Post publicēt rakstu sēriju par “Pentagona dokumentiem”, kuros tika atklāta informācija par ASV militārajām saistībām ar Vjetnamu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Katharine Graham». The Guardian.
- ↑ «Philip Graham, 48, Publisher, a Suicide». New York Times.
- ↑ «Katharine Graham of Washington Post Dies at 84». New York Times.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Remembering Katharine Graham (1917—2001) Graham Holdings Company
|