Pulicera balva

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pulicera balva
Gen pulitzer.jpg
Medaļas reverss un avers
Mājaslapa: www.pulitzer.org

Pulicera balva (angļu: Pulitzer Prize) ir viena no prestižākajām balvām ASV, ko pasniedz žurnālistikā, literatūrā, mūzikā un dramaturģijā.

Balva tika izveidota pēc ungāru izcelsmes mediju magnāta Džozefa Pulicera, kurš nomira 1911. gadā, atstātā testamenta. Balvas fondam viņš novēlēja 2 miljonus dolāru. Pulicera balva tiek piešķirta saskaņā ar Kolumbijas universitātes komitejas lēmumu. Balvas piešķiršana notiek kopš 1917. gada, katra gada maija pirmajā svētdienā. Uzvarētāji nominācijā tiek paziņoti jau aprīlī. Komiteja pati nemeklē darbus, respektīvi, kandidāti tiek pieteikti un par katru kandidātu ir jāiemaksā 50 dolāri.[1] Prēmijas, ko piešķir nominācijas uzvarētājam, apmērs ir 10 tūkstoši dolāru. Kopā ar naudas prēmiju žurnālists iegūst arī sertifikātu. Nominācijā Par kalpošanu sabiedrībai tiek piešķirta zelta medaļa. Medaļu iegūst laikraksts, bet pašā nominācijā var būt pieminēts arī raksta vai rakstu sērijas autors (autori).

Kopumā ir 21 nominācija. Lielākā daļa nomināciju ir žurnālistikas jomā, precīzāk, 14 nominācijas. Tajās ir iekļautas nominācijas, piemēram, par Par meistarību, Par starptautisko reportāžu, Par ziņu fotogrāfiju un citas. Sešas kategorijas ir literatūras jomā, bet viena mūzikas jomā. Turklāt pastāv arī speciālās balvas dažādās jomās. Visvairāk Pulicera balva piešķirta tādiem izdevumiem kā The New York Times, The Wall Street Journal un The Washington Post. Kopš 2006. gada Pulicera balvu var saņemt arī izdevumi, kas publicēti elektroniskā veidā. Pirmais elektroniskais izdevums tika apbalvots 2010. gadā.[2] Vienīgais latvietis, kas ir ieguvis Pulicera balvu, ir Ēriks Hills.[3][4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Pieteikuma anketa». pulitzer.org (angliski). Skatīts: 2010. gada 5. augustā.
  2. «Pulicera balvu pirmo reizi iegūst interneta izdevums». tvnet.lv. 2010-04-13. Skatīts: 2010. gada 5. augustā.
  3. «Leģendāru personību mednieks». Latvijas Vēstnesis. 2006-05-26. Skatīts: 2010. gada 5. augustā.[novecojusi saite]
  4. «Erik Hill». viscom.ohiou.edu (angliski). Skatīts: 2010. gada 5. augustā.