Knoringi

Knoringi (vācu: von Knorring) jeb Knorres (von Knorre) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas ieceļojusi Latvijā 15. gadsimtā. Dzimta vēlāk izplatījās arī Krievijā, Zviedrijā, Somijā. Daudzi Knoringi bija uzticami Krievijas Impērijas interešu aizstāvji 18. un 19. gadsimtā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimtas aizsācējs bija bruņinieks Heinrihs Knore (Knorre), kurš 1441. gadā kā Vācu ordeņa vasalis saņēma Pelču muižas (Pelzen) sešu arklu lēni. Jāteles un Vilgāles muižu īpašnieka Heinriha Knora mantinieki 1566. gadā dzimtas vārdu mainīja no Knorre uz Knorring. 1620. gadā dzimta ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā, 1746. gadā - Igaunijas bruņniecības matrikulā, bet 1867. gadā - Vidzemes bruņniecības matrikulā. Johanns von Knorings 1566. gadā saņēma no Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapa Magnusa Pedastes muižu (Pädaste mõis) Muhu salā, aizsākot Knoringu no Pedastes (Knorring a. d. H. Peddast) līniju, kas 1741. gadā ierakstīta Sāmsalas bruņniecības matrikulā. 1720. gadā Knoringi kļuva par Zviedrijas karalistes baroniem.^[1]

Ievērojami dzimtas pārstāvji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Johans fon Knorings (Göran Johan von Knorring, 1657–1726), Zviedrijas armijas virsnieks, Kurzemes vicegubernators un Jelgavas pils komandants
Gothards (Bogdans) fon Knorings (Gotthard Johann von Knorring, Богдан Фёдорович Кнорринг, 1744–1825), Krievijas Impērijas infantērijas ģenerālis Krievu-zviedru kara laikā
Kārlis fon Knorings (Carl Heinrich von Knorring, Карл Фёдорович Кнорринг, 1746–1820), Krievijas Impērijas ģenerālis, pirmais Gruzijas gubernators (1801–1803)
Aleksandrs fon Knorings (Alexander, Baron Knorring, Александр Владимирович Кнорринг, 1822-1882), ģenerālis, krievu-turku kara (1877-1878) dalībnieks
Voldemārs fon Knorings (Woldemar von Knorring, Владимир Карлович, барон Кнорринг, 1784-1864), infantērijas ģenerālis
Sofija fon Knoringa (Sofia Margareta "Sophie" von Knorring, 1797-1848), zviedru rakstniece
Voldemārs fon Knorings (Владимир Романович Кнорринг, 1861—1938), ģenerālleitnants
Ludvigs Knorings (Ludwig von Knorring, 1859–1931), Rietumkrievijas kara politiskās padomes priekšsēdētājs
Nikolajs Knorings (Николай Николаевич Кнорринг, 1880-1967), vēsturnieks
Irina Knoringa (Ирина Николаевна Кнорринг, 1906-1943), dzejniece
Olga Knoringa (Ольга Эвертовна фон Кнорре-Кнорринг, 1887-1978), botāniķe

Kārlis fon Knorings (1746–1820) pirmais Gruzijas gubernators (1801–1803)
ģenerālis Gothards (Bogdans) fon Knorings (1744–1825)
ģenerālis Otto Vilhelms fon Knorings (1759–1812)
ģenerālis Kārlis fon Knorings (1774–1817)
ģenerālis Voldemārs fon Knorings (1784-1864)
mācītājs Francis Pēteris fon Knorings (1792–1875)
diplomāts Ludvigs Knorings (1859–1931), Rietumkrievijas kara politiskās padomes loceklis
vēsturnieks Nikolajs Knorings (1880-1967)

Muižas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādos laika posmos mūsdienu Latvijas teritorijā dzimtas valdījumā bijušas Ermaņu (Hermannshof) u.c. muižas.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Torsten G. Aminoff: Engren v. Knorring i Ryssland. In: Gentes Finlandiae. 1, 1966, S. 63–65.
Torsten G. Aminoff: Johann Knorring till Peddast. In: .Gentes Finlandiae. 2, 1973, S. 42–58.
Gabriel Anrep: Svenska adelns ättar-taflor. Band 2, Stockholm 1861, S. 467–478.
Tor Carpelan (Hrsg.): Ättartavlor för de på Finlands Riddarhus inskrivna ätterna. Band 2, Helsingfors 1958
Karl-August Deubner: Namen-Wappen-Siegelgeschichte des Geschlechts v. Knorr. In: Unser Eichsfeld. 25, 1930.
Karl-August Deubner: Grundbesitz des Geschlechts v. Knorr auf dem Eichsfelde. In: Unser Eichsfeld. 26, 1931, S. 77–86.
Die eisfeldische Familie v. Knorr. In: Deutsches Adelsblatt. 15, 1897, S. 802–803.
Gustaf Elgenstierna: Den introducerade svenska adelns ättartavlor. Band 4, Stockholm 1928
Nicolai von Essen (Bearb.): Genealogisches Handbuch der Oeselschen Ritterschaft. Dorpat 1935, S. 513–516.; Nachtr, S. 689.
Eduard von Fircks: Das Testament des Heinrich Knor v. 1586. In: Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik. 1896, Mitau 1898, S. 1–3.
Genealogisches Handbuch der freiherrlichen Häuser. A 3, Band 21 der Gesamtreihe, C. A. Starke Verlag, Limburg (Lahn) 1959, S. 233–258.
Genealogisches Handbuch des Adels, Genealogisches Handbuch des Adels#Adelslexikon|Adelslexikon. Band VI, Band 91 der Gesamtreihe, S. 330–333, C. A. Starke Verlag, Limburg (Lahn) 1987, ISSN 0435-2408.
Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften. Teil 2, 3: Estland. Görlitz 1930, S. 79–94; Nachtr, S. 18–21.
Ole Gripenberg: Porträtt och data rörande ätten v. Knorring. In: Gentes Finlandiae. 1, 1966, S. 61–66.
Ernst Heinrich Kneschke: Neues allgemeines deutsches Adels-Lexicon. Band 5, Leipzig 1864, S. 167–168, S. 169.
Gotthard von Knorring: Värt släktvapen. Helsingfors 1977.
Harald von Knorring: Die Siegel derer von Rusteberg und ihre Deutung. In: Eichsfeld-Jahrbuch 24 (2016), S. 35–74.
Harald von Knorring: Sigillen från 1200-talets Rusteberg. Die Siegel von Rusteberg im 13. Jahrhundert. Uppsala 2011, 158 Seiten, ISBN 978-91-633-9534-5.
Helge von Knorring: Korporal Johan Fredrik Knorring i Mäntsälä. In: Gentes Finlandiae. 4 (1978), S. 124–128.
Leopold von Ledebur: Adelslexikon der preußischen Monarchie. Band 1, Berlin 1855, S. 450–451.
Pontus Möller: Ätterna Knorring. Helsingfors 2000, ISBN 952-5130-05-3.
Personalia aus der Leichenpredigt auf Friedrich Knörring. (1647) In: Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik. 1905/06, Mitau 1908, S. 303–304.
Jully Ramsay: Frälsesläkter i Finlandintill Stora Ofreden. Helsingfors 1909–1976.
Alexander von Rhaden: Zum Wappen der Familie Knorring. In: Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik. 1905/06, Mitau 1908, S. 320.
Levin von Wintzingerode-Knorr: Die Freiherren v. Knorr auf Sollstedt. Wehnde 1890, In: Mühlhäuser Heimatblätter. 1938, Nr. 7–9 (Beilage zum Mühlhäuser Anzeiger)
B. Siebert: Uder und seine Geschichte. Ein Beitrag zur politischen und wirtschaftlichen Geschichte des Eichsfeldes, insbesondere des Amtes Rusteberg. Druck und Verlag Cordier Heiligenstadt 1938