Kodols vairumam operētājsistēmu ir galvenā sastāvdaļa. Tas pārvalda sistēmas resursus, ir tilts starp citām programmatūras daļām un faktisko datu apstrādi, kas tiek veikta aparatūras līmenī. Kodols nodrošina resursu (galvenokārt procesoru un ievadizvades ierīču) zemāko abstrakcijas slāni, kuru programmatūra var kontrolēt, lai veiktu savas funkcijas. Parasti šīs ierīces procesiem ir pieejamas ar starpprocesu saziņass mehānismiem un sistēmas izsaukumiem.
Atkarībā no to konstrukcijas un īstenošanas, operētājsistēmām ir dažādi kodoli. Ja monolīts kodols izpilda visu operētājsistēmas kodu vienā un tajā pašā adrešu telpā, lai paaugstinātu sistēmas veiktspēju, tad mikrokodols darbina vairumu operētājsistēmas servisu lietotāja telpā kā serverus, ļaujot uzlabot operētājsistēmas drošību un modularitāti. Starp šīm divām galējībām eksistē dažādi risinājumi, piemēram, hibrīdi kodoli.
