Kolkas ledājs
| Kolkas ledājs | |
|---|---|
 | |
  Kolkas ledājs Kolkas ledājs Kolkas ledājs |
|
| Kontinents | Āzija |
| Atrodas |  Krievija,Ziemeļosetija |
| Izvietojums | Lielais Kaukāzs |
| Sākums | Džimaras kalns |
| Ieplūst | Genaldonas ielejā |
| Koordinātas | 42°44′23″N 44°28′24″E / 42.73972°N 44.47333°EKoordinātas: 42°44′23″N 44°28′24″E / 42.73972°N 44.47333°E |
| Platība | 2,47 km2 |
| Garums | 3,1 km |
| Kritums | 450 m |
 Kolkas ledājs Vikikrātuvē
| |
Kolkas ledājs (osetīnu: Хъолхъа) ir ledājs Ziemeļosetijā, Krievijā, netālu no Kazbeka kalna. Ledājs ir spējīgs pulsēt — t.i. uzkrāt un atbrīvot ledu vienā paņēmienā, lai gan netiek uzskatīts par klasisku pulsējošo ledāju.[1] Tā pēdējā noslīdēšana notika 2002. gada 20. septembrī, prasot ap 140 cilvēku upurus.
Atrodas Lielā Kaukāza kalnu sistēmas Terekas upes baseina Genaldonas upes ielejas augštecē, Kazbeka-Džimaras kalnu grēdas ziemeļu nogāzē.[2] Saskaņā ar oficiālajiem datiem Kolkas ledāja garums ir 3,1 km, platība — 2,5 km² (kopā ar nogāžu ledājiem 3,7 km²).[3] Taču ledāja izmēri ir mainīgi un, pēc dažiem aprēķiniem, skaitot no Džimaras kalna, var sasniegt 7,2 km² platību un 8,4 km garumu. Firna (sniega) līnija ir 3000 m augstumā, ledus mēle var noiet līdz 1980 metriem.[4]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Genaldonas upes baseinā ir virkne nelielu ledāju, lielākais no tiem ir Maili ledājs, kura platība ir aptuveni 6,8 km². Kolkas ledājs atrodas tam blakus un vēl 19. gadsimta beigās bija saplūdis ar to. Uz ledāju no Džimaras kalna ved Kolkas cirks — kausveida padziļinājums netālu no virsotnes.
Kolku visu gadu papildina lavīnas, firna un ledus nobrukumi. Tās zemākais un augstākais punkts atrodas attiecīgi 3000 m un 3450 m virs vidējā jūras līmeņa. Vairāk nekā divas trešdaļas potenciāli nobrūkošās ablācijas zonas virsmas sedz morēnas slānis, kura biezums ir līdz 1 m. Šī un citas īpašības, piemēram, samērā lēzenas nogāzes, dziļš cirks un sānu morēnas klātbūtne, kas ierobežo ledus plūsmu un liek tai veikt strauju pagriezienu, padara ledāju ļoti pakļautu zemledus kušanas ūdens uzkrāšanai, kas paaugstina ledāja noslīdēšanas iespēju.
11 km dziļumā zem ledāja atrodas magmas rezervuārs, kura augšdaļa ir 4 kilometru dziļumā un karstas vulkāniskās gāzes pa mikroplaisām var sasniegt ledāja gultni. Ledājs atrodas tuvu neaktīvajam Kazbeka vulkānam, kurā turpinās vulkāniskie gāzu ķīmiskie procesi, un seismiski aktīvā zonā, kurā 2002. gada jūnijā-septembrī tika fiksētas ap 20 nelielas zemestrīces, viena no tām ar epicentru 9 km no Kolkas.[1]
Nobrukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kolkas ledājam zināmas divas lēnas un nenovedušas pie katastrofām noslīdēšanas 1834. un 1969. gadā un divi spēji nobrukumi ar cilvēku upuriem 1902. un 2002. gadā. Vietējie iedzīvotāji ir apzinājušies ar ledāju saistītās briesmas, kas ir redzams no aulu neparastā izvietouma. Lielākā daļa Kaukāza kalnu ieleju apmetņu tika uzceltas upju ielejās, tomēr Genaldonas ielejā visi Karmadonas aizas vecie auli būvēti ielejas nogāzēs vai pat uz tuvējo grēdu virsotnēm.[5] Taču mūsdienās ielejā tika uzceltas vairākas apdzīvotās vietas, paļaujoties uz nepareiziem ledāja potenciāla aprēķiniem,[4] tai skaitā nelikumīgas būvniecības ceļā.[1]
1834. vai 1835. gada noslīdējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par šo noslīdējumu nav nekādu dokumentu, taču zināms, ka tas bijis lēns un bez katastrofālām sekām.[3][6]
1902. gada nobrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais dokumentētais nobrukums notika 1902. gada 3. jūlijā neparasti karstas vasaras vidū, kad vidējā temperatūra bija par 2,7°С augstāka nekā parasti. Jūnijā un jūlija sākumā notika virkne spēcīgu lietavu, upju baseinus piepildot ar lietus un kušanas ūdeņiem, un jūnija vidū Kolkas ledāja mēle sāka kustību. Netālu esošajās apdzīvotās vietās bija dzirdama skaļa sprakšķēšana, un brīžiem Genaldonas upe pārvērtās par melnu dubļu straumi. Līdz jūnija beigām šaurajā aizā blakus Maili ledājam bija redzama stipri ieplaisājusi ledāja mēle. Pēc tam mēle daļēji sabruka, īslaicīgi aizsprostojot upi. Tad ledus, ūdens un morēna materiāla masa izveidoja dubļu plūsmu, kas šļācās pa upes tecējumu, apstājoties netālu no Tmenikau aula augstu nogāzē. Pēc tam ledājs, turpinot savu kustību, aizsprostoja aizu, liekot tai piepildīties ar kušanas ūdeni.
Otrais dubļu plūsmas pārrāvums notika 6. jūlijā, kad 9 km garš ielejas posms tika aprakts zem ledus un akmeņu masas. Tās biezums brīžiem tuvojās 50 m, ielejas nogāžu noberzums sasniedza 100 m augstumu. Domājamais ledus daudzums, kas bija nobrucis ielejā, aizsprostojot aizu, pārsniedza 100 miljonus m³.[3] Dūņu plūsmas ātrums vidēji bija 60—70 km/h, sasniedzot maksimālo ātrumu 100 km/h. Ap 36 cilvēku un ap 1800 lopu gāja bojā, tika sagrauts Karmadonas karsto avotu kūrorts.[7][8]
1969.—1970. gada noslīdējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Noslīdenis formāli sākās 1969. gada 28. septembrī. Tā kā tas notika vēsākā sezonā ar minimālu ledāja baseinā aizkavējušos kušanas ūdeņu daudzumu, notikums risinājās lēni. Līdz 4. oktobrim Kolkas mēle atkal sasniedza Maili ledāju, pārvietojusies par 1,3 km ar vidējo ātrumu 10 m/h. Pēc samērā mierīga mēneša līdz novembra sākumam ledājs atkal sāka kustēties. 100—130 m bieza lauzta ledus masa bloķēja Verhņijkarmadonas avotus un ieslīdēja Genaldonas ielejas augšdaļā ar ātrumu 20—50 m dienā. Līdz 1970. gada janvārim tā bija apstājusies, pavisam ledājs bija pagarinājies par 4,1 km un nokāpis lejup 800 m.
2002. gada nobrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz šim katastrofālākais nobrukums notika 2002. gada 20. septembrī 20:08, kad ledus, ūdens un akmeņu masa ar ap 150 km/h ātrumu[5] izšļācās 18 km garā ielejas posmā līdz Karmadonas aizai līdz 200 m platā straumē, un ledainu dubļu plūsma virzījās vēl 12 km. Ledus gandrīz nekavējoties sāka kust, radot jaunus ezerus un applūstot dažām apdzīvotām vietām, kuras pretēji vecajām tradīcijām bija uzceltas ielejas lejasdaļā. Dubļu plūsmas augstums sasniedza 140 m, gruvešu augstums pie klinšu sienas sasniedza 100 m. Ņižņijkarmadonas ciems kopā ar vairākām atpūtas mājām blakus upei tika iznīcināti.[5] Vismaz 125 cilvēki tika nogalināti un daudzi citi tika ievainoti. Ciemats nav ticis atjaunots. Tā kā kušanas dēļ ciematu applūšana turpinājās, 25. septembrī ar spridzināšanu tika mēģināts novērst Gornajasanibas ciemata applūšanu, tomēr tas neizdevās.[9] Izveidojies Sanibas ezers bija ar 3—10 km³ tilpumu un viņš draudēja ar jaunu bīstamu pārrāvumu caur Karmadonas aizu.[5]
Nobrukuma rezultātā ledājs uz laiku izzuda, atstājot tukšu cirku. Lielais zemledus ūdens daudzums praktiski izsvieda visu ledāju no tā mājvietas, kas ir ļoti rets gadījums.[9] Tomēr tas atkal parādījās 2 gadus vēlāk un atkal sāka pieaugt.[10]
Notikums guva plašāku ievērību, jo tajā gāja bojā Krievijas filmēšanas grupa, ieskaitot aktieri Sergeju Bodrovu jaunāko.[11] Pateicoties tam, tika radītas vairākas sazvērestības teorijas. Cita starpā tika norādīts, ka glaciologi bija prognozējuši, ka noslīdēšana sāksies tikai ap 2030. gadu un būs lēna, analoģiska 1969. gadam.[12] Zinātnieki savukārt iebilda, ka kopš 1990. gada pētījumi bija apturēti novērošanas sistēmas sabrukuma un naudas trūkuma dēļ.[1] Pastāv arī versija, ka ledus kušana paātrinājusies, jo Kazbekā atkal pieaug vulkānisma procesi, par ko liecina sērūdeņraža pārpilnība ledāja vietnē. Agrāk šāda aktivitāte ledāja vietā netika novērota, tomēr karstie Karmadonas avoti (virs +60 °C) liecina, ka vulkāniskie procesi apkaimē nav apstājušies.[5] Pastāv arī viedoklis, ka notikumu izprovocējis augstāk esoša ledus masīva nobrukums, vai daudzi faktori — seismiskie, meteoroloģiskie un vulkāniskie — reizē.[1] Tiek norādīts arī, ka 1995.—2002. gada vidējās temperatūras šajā rajonā ievērojami pārsniegušas normu un ledāji kusuši 1,5—2 reizes ātrāk, kas palielinājis ūdens masu zem ledāja.[3]
2020. gados ledāja nobrukušās atliekas Genaldonas ielejā ir praktiski nokusušas, tomēr izveidojies akmeņu un sacietējušu dubļu vairogs neļauj veikt meklējumus nobrukuma izpostītajā teritorijā.[13]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 mk.ru. Сергей Бодров погиб «при родах» ледника
- ↑ Долгушин Л. Д., Осипова Г. Б. Ледники. — М.: Мысль, 1989. — С. 94—95. — 447 с. — ISBN 5-244-00315-1.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Vladimir M. Kotlyakov, O. V. Rototaeva, G. A. Nosenko. The September 2002 Kolka Glacier Catastrophe in North Ossetia, Russian Federation: Evidence and Analysis // Mountain Research and Development. — 2004/02. — Т. 24, вып. 1. — С. 78—83. — ISSN 1994-7151 0276-4741, 1994-7151. — doi:10.1659/0276-4741(2004)024[0078:TSKGCI]2.0.CO;2.
- ↑ 4,0 4,1 Ледник Колка. История подвижек до трагедии 2002 / Кавказ / Горы мира. Mountain.RU.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Ледниковая катастрофа на Северном Кавказе. В.М.Котляков, О.В.Рототаева
- ↑ Krenke A. N., Rototayev K. P. A surge of the Kolka glacier and hydrometeorological consequences after surge // IAHS, 1973. — Vol. 107. — P. 1160—1171.
- ↑ Антонович И. И. Опасности гор // Техника альпинизма / Л. Гутман, С. Ходакевич, И. Антонович. — М.: Физкультура и спорт, 1939. — 48 с.
- ↑ Ученые давно предупреждали об опасности ледника Колка. Izvestiya. 2002-09-25
- ↑ 9,0 9,1 Huggel, C.; S. Zgraggen-Oswald; W. Haeberli; A. Kääb; A. Polkvoj; I. Galushkin; S. G. Evans (2005). "The 2002 rock/ice avalanche at Kolka/Karmadon, Russian Caucasus: assessment of extraordinary avalanche formation and mobility, and application of QuickBird satellite imagery". Natural Hazards and Earth System Sciences. 5 (2): 173—187.
- ↑ Ледник Колка снова "растет". NTV. 2004-10-12.
- ↑ (25 September 2002). Sergei Bodrov: Russia's lost actor. BBC
- ↑ Ростовский, Михаил Это колкое слово «Колка». Московский комсомолец (20 сентября 2003)
- ↑ «riw.ru. Ледник будет таять 12 лет, а тела погибших останутся в нем навеки». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 2. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 31. maijā.