Sergejs Bodrovs jaunākais

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sergejs Bodrovs jaunākais
Сергей Бодров-младший
Dzimis 1971. gada 27. decembrī
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 2002. gada 20. septembrī (30 gadu vecumā)
Valsts karogs: Krievija Karmadonas aiza, Ziemeļosetija-Alānija, Krievija
Nodarbošanās
  • kinorežisors
  • kinoscenārists
  • aktieris
  • TV raidījumu vadītājs
Darbības gadi 1986—2002
Vecāki Sergejs Bodrovs vecākais, Valentīna Bodrova
Dzīvesbiedre Svetlana Mihailova (1998—2002)
Bērni 2
Paraksts Автограф Сергея Бодрова-младшего.jpg

Sergejs Bodrovs jaunākais (krievu: Серге́й Сергеевич Бодро́в; dzimis 1971. gada 27. decembrī Maskavā, PSRS, miris 2002. gada 20. septembrī Karmadonas aizā Ziemeļosetijā-Alānijā) bija padomju un krievu aktieris, kinorežisors, scenārists un TV raidījumu vadītājs. Pazīstams ar lomām filmās "Kaukāza gūsteknis" (Кавказский пленник, 1996), "Brālis" (1997), Стрингер (1998), "Rietumi-Austrumi" (Est-Ouest, 1999), "Brālis 2" (Брат 2, 2000). Vadījis televīzijas raidījumus Марафон-15, "Skatiens" (krievu: Взгляд) un realitātes šova Последний герой pirmo sezonu.

Gāja bojā ledus lavīnas nobrukumā Karmadonas aizā Ziemeļosetijā-Alānijā kopā ar visu savu filmēšanas komandu un citiem tuvumā esošajiem — kopumā gāja bojā vismaz 125 cilvēki.[1]

Viņš bija pazīstamā krievu kinorežisora, scenārista un producenta Sergeja Bodrova vecākā dēls.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sergejs piedzima 1971. gadā Maskavā pazīstamā krievu kinorežisora, scenārista un producenta Sergeja Bodrova vecākā ģimenē. Māte Valentīna bija mākslas eksperte. Sergejs mācījās speciālajā skolā ar franču valodas apmācību. Pēc skolas beigšanas Bodrovs gribēja iestāties Gerasimova vārdā nosauktajā Viskrievijas valsts kinematogrāfijas institūtā, bet tēvs atrunāja, teikdams, ka kino ir aizraušanās, kas jaizjūt.[2] Tā kā tajā laikā Sergejs tādu aizrautību nejuta, viņš 1989. gada iestājās Maskavas Valsts universitātes Vēstures fakultātē, ko 1994. gadā pabeidza ar izcilību. Lai arī viņš bija pārliecināts, ka nestrādās muzejā vai bibliotēkā, tomēr viņš iestājās aspirantūrā un strādāja pie disertācijas par arhitektūru Venēcijas renesanses glezniecībā (krievu: Архитектура в венецианской живописи эпохи Возрождения), pie tēmas, kas viņu ieinteresēja.[2] Bodrovs disertāciju aizstāvēja 1998. gadā, iegūstot zinātņu kandidāta grādu, jau būdams pazīstams aktieris.

1991. gadā Bodrovs studēja mākslu Itālijā. Lai varētu nopelnīt naudu ceļošanai pa valsti, viņš vasaras sezonās iekārtojās pludmales kūrortā darbā par glābēju. Kad vēlāk viņam intervijā jautāja, vai viņam dzīvē noderējusi akadēmiskā izglītība, Bodrovs atbildēja: "Protams. Lūk, tu atbrauc uz kādu pilsētu. Ko tu parasti zini par šo pilsētu? Ka ir centrālais laukums, daži veikali ... Bet es zinu, ka tur muzejā ir viena glezna, pie kuras var pavadīt visu dienu. Un šī diena pievienojas tavai dzīvei."[3]

1997. gadā Bodrovs iepazinās ar Svetlanu Mihailovu, kas bija televīzijas autorprogrammu veidotāja. Kopā ar citiem televīzijas žurnālistiem viņi brauca uz Kubu apmeklēt jaunatnes un studentu festivālu. Nākamajā gadā viņi apprecējās. 1998. gadā piedzima meita Olga, bet 2002. gadā, tikai mēnesi pirms Bodrova bojāejas, piedzima dēls Aleksandrs.[4]

Darbs kino un televīzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Bodrova pieredze kino bija epizodiskas lomas viņa tēva Sergeja Bodrova vecākā filmās Я тебя ненавижу (1986), СЭР (Свобода — это рай) (1989) un Белый король, красная королева (1992).

Kad 1995. gadā tēvs devās uz Dagestānu uzņemt filmu Кавказский пленник (1996), Bodrovs gribēja doties līdzi, lai palīdzētu ar kādiem palīgdarbiem. Bet negaidīti izrādījās, ka viņš ir piemērots vienai no galvenajām lomām. Filma guva panākumus Krievijā, ieguva arī vairākas starptautisku festivālu balvas. Filmēšanas komandas galvenie dalībnieki (tai skaitā, abi Bodrovi) tika apbalvoti ar Krievijas Federācijas valsts prēmiju literatūrā un mākslā (1997).[5]

1996. gada Bodrovs jaunākais kļuva par televīzijas raidījuma "Skatiens" (krievu: Взгляд) vadītāju Krievijas Pirmajā TV kanālā. Viņš vadīja raidījumu līdz 1999. gada augustam. Bodrovs atzina, ka televīzijā apguvis labu pieredzi.[2]

1996. gadā Soču kinofestivāla laikā Bodrovs jaunākais iepazinās ar kinorežisoru Alekseju Balabanovu. Balabanova nākamajā filmā "Brālis" (1997) Bodrovs tēloja galveno varoni Daņilu Bagrovu. Filmai bija ļoti lieli panākumi. Lai arī kritiķu domas dalījās, tomēr pārsvarā filma tika uzņemta kā jaunā krievu kino manifests.[6] Filmas mūziku bija komponējusi grupa Nautilus Pompilius, ko mīlēja klausīties arī Bodrovs pats. Filma ieguva galveno balvu Soču kinofestivālā un vairākas balvas starptautiskos festivālos. Bodrovs ieguva labākā aktiera balvu kinofestivālos Sočos, Čikāgā un prēmiju "Zelta auns".

Sekoja lomas filmās Стрингер (1998) un Est-Ouest (1999). 2000. gadā Bodrovs atkal filmējās Daņilas Bagrova lomā Balabanova filmā "Brālis 2" (Брат 2). Arī šī filma guva kritiķu atzinību.[7]

2000. gadā Bodrovs devās uz Kaliforniju, lai tēlotu lomu sava tēva filmā The Quickie (2001). Šajā laikā tapa arī Bodrova jaunākā scenārijs filmai Сёстры (2001), kuru viņš pats arī uzņēma kā režisors. Filmas mūzikai izmantoja rokgrupu "Kino" un Агата Кристи kompozīcijas.

2001. gada rudenī Bodrovs jaunākais vadīja realitātes šovu Последний герой ar 16 dalībniekiem izdzīvošanas spēlē, kuras filmēšana notika uz salas Panamas piekrastē.[8] Pēc tam Bodrovs piedalījās otrā plāna lomā vēl vienā Balabanova filmā Война (2002) par Otro Čečenijas karu. Tad vēlreiz filmējās pie sava tēva filmā Медвежий поцелуй (2002).

2002. gada jūlijā Bodrovs jaunākais plānoja uzsākt savu otru filmu Связной kā scenārists, režisors un aktieris. Tā bija iecerēta kā filozofiski mistiska līdzība par divu draugu dzīvi.[9] Septembrī uzņemšanas grupa ieradās Kaukāzā, kur filmēja vairākas epizodes. 20. septembra rītā grupa pārbrauca uz Karmadonas aizu Ziemeļosetijā-Alānijā, kur vajadzēja uzņemt viena filmas varoņa atgriešanos no armijas. Filmēšana norisinājās visu dienu. Vakaram satumstot, filmēšanas grupa devās atpakaļ uz pilsētu. Bet 20:08 pēkšņi nobruka ledājs Kolka un Karmadonas aizu pārklāja 60 metrus biezs ledus un akmeņu slānis. Neviens nepaspēja izglābties. Bodrovs gāja bojā kopā ar visu 42 cilvēkus lielo filmēšanas grupu. Ledus lavīnā kopumā gāja bojā vismaz 125 cilvēki, no kuriem lielāko daļu neatrada, lai gan divus gadus norisinājās apjomīgi meklēšanas darbi.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Михаил Трофименков. Сергей Бодров. «Последний герой». «ПБЮЛ Быстров, Эксмо», 2003.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]