Konstantinopoles līgums (1700)

Konstantinopoles līgums tika parakstīts 1700. gada 14. jūlijā starp Krievijas caristi un Osmaņu impēriju. Ar tā parakstīšanu oficiāli tika izbeigts ilgstošais Krievu—turku karš (1686—1700), kurš bija daļa no plašākas Svētās Romas impērijas, Polijas–Lietuvas kopvalsts un Venēcijas Republikas koalīcijas cīņas pret Osmaņu impēriju, kas kopumā tika apkopotas Lielā turku kara ietvaros.

Šis miera līgums bija tiešs rezultāts Krievijas militārajiem panākumiem Azovas kampaņās (1695–1696), kuru laikā Krievijas karaspēks, personīgi vadīts cara Pētera I, ieņēma stratēģiski nozīmīgo Azakas cietoksni pie Donas upes ietekas Azovas jūrā. Vienlaikus diplomātiskais spiediens no Eiropas varām un miera procesa sākums Karlovicas līguma ietvaros lika Osmaņu impērijai piekāpties un atzīt Krievijas suverenitāti pār n jaunuzcelto Taganrogas cietoksni, kas nodrošināja Krievijai pieeju Melnajai jūrai.

Līguma noteikumi paredzēja arī abu pušu vienošanos par diplomātisko attiecību nodibināšanu, ieskaitot pastāvīgu Krievijas sūtni Konstantinopolē. Krievijai tika garantētas tiesības sūtīt svētceļniekus uz Svētajām zemēm, kas atradās Osmaņu kontrolē. Tāpat tika noteikta tirdzniecības brīvība un miermīlīgas attiecības starp valstīm.

Konstantinopoles līguma noslēgšana bija izšķirošs pavērsiens Krievijas ārpolitikā. Atbrīvojusies no karadarbības dienvidos, Krievija varēja pievērsties jauniem mērķiem Baltijas jūras reģionā, kas tieši noveda pie Lielā Ziemeļu kara uzsākšanas pret Zviedrijas karalisti 1700. gada rudenī. Tādējādi Konstantinopoles līgums iezīmēja vienu no svarīgākajiem soļiem Krievijas pārtapšanā par nozīmīgu Eiropas lielvaru.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)