Krievijas cariste
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Krievijas cariste (krievu: царьство Руское) bija valsts (1547-1721) tagadējās Krievijas Federācijas Eiropas, vēlāk arī Sibīrijas daļā. Krievijas cariste gan pakļāva Kazaņas (1552), Astrahaņas (1556) un Sbīrijas hanistes (1598), bet cieta sakāvi Livonijas karā (1583). Pēc Rurika dinastijas beigšanās 1598. gadā lielvalstī sākās juku laiki, kas beidzās ar Romanovu dinastijas nākšanu pie varas. Jaunās dinastijas cars Pēteris I spēja modernizēt valsti un izveidot plašu koalīciju pret konkurējošo Zviedriijas lielvalsti, kas 1721. gadā tika uzvarēta Lielajā Ziemeļu karā. Krievijas vēsturē šis laikmets vērtējams kā nestabilitātes un pārejas periods no viduslaiku Zelta Ordas vasaļvalsts Maskavijas uz jauno laiku Krievijas impēriju.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēdējais Maskavijas lielkņazs Ivans IV bija pēdējā Bizantijas impērijas imperatora Konstantīna XI brāļameitas Sofijas jeb Zojas (Ζωή Παλαιολογίνα, Зоя Палеологиня) mazdēls. Viņa tēvam lielkņazam Vasīlijam III bija izdevies pakļaut pēdējās vēl neatkarīgās krievu kņazistes. Pēc tēva nāves, trīs gadu vecais Ivans IV tika pasludināts par lielkņazu. 1546. gadā 16 gadus jaunais lielkņazs paziņoja, ka vēlas precēties, bet pirms tam "pēc vecvecāku parauga kronēties par caru" (krievu: венчаться на царство).
Krievijas caristi nodibināja 1547. gada 16. janvārī, kad kremļa Uspenskas katedrālē Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku, pieņemot jaunu titulu "Visas Krievijas cars un Maskavas lielkņazs". Tādā veidā viņš paaugstināja savu un savas valsts starptautisko statusu - tituls "lielkņazs" sociālajā hierarhijā bija līdzvērtīgs tādiem tituliem Eiropā kā "firsts", "hercogs" vai "lielhercogs", savukārt tituls "cars" (no lat. caesar, gr. kαῖσαρ) norādīja uz tā valkātāja statusu, kas līdzvērtīgs "ķeizara" titulam. Pirms tam par cariem sauca Bulgārijas un Zelta Ordas valdniekus, vēlāk arī Krimas, Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanus.
Pēc ilgstošiem krievu-tatāru kariem pirmais visas Krievijas cars Ivans IV 1552. gadā pilnīgi nopostīja Kazaņu[4] un Kazaņas hanisti pievienoja Krievijai, piesavinoties arī Kazaņas hana jeb cara titulu (krievu: царь Казанскiй). 1556. gadā Krievijas caristes karaspēks aplenca un pēc ieņemšanas pilnīgi nopostīja Astrahaņu un Ivans IV pievienoja savam pilnajam titulam arī pakļautās Astrahaņas valdnieka titulu (krievu: царь Астороханскiй). 1598. gadā krievi iekaroja Sibīrijas hanistes galvaspilsētu Kašliku jeb Iskeru pie tagadējās Toboļskas un piesavinājās Sibīrijas cara titulu (царь Сибирскiй).
Kazaņas hanistes iekarošana 1552. gadā ir pirmā reize, kad Maskavas cariste iekaroja valsti, kas atradās ārpus senās Kijevas Krievzemes robežām. Kazaņas un Astrahaņas iekarošana Krievijai deva papildus buferjoslu pret Āzijas klejotāju karotājiem. Kazaņas iedzīvotāji bija etniski un reliģiski atšķirīgi no krieviem. Kazaņā uzcēla pareizticīgo katedrāli, krievu zemniekiem un atvaļinātajiem kareivjiem šeit piešķīra zemi, krievu tirgotāji ieguva brīvu piekļuvi Volgas ūdensceļam. Tatāru augstmaņiem ļāva saglabāt īpašumus, taču tos mudināja pāriet pareizticībā. Parastie musulmaņu iedzīvotāji saglabāja brīvcilvēka statusu. Pustukšās stepju teritorijas sāka kontrolēt kazaki.[5]
Tomēr iekarot bijušās Livonijas konfederācijas zemes Krievijai neizdevās nedz Livonijas (1558-1583), nedz arī Otrā Ziemeļu kara (1655-1661) laikā. Tikai pēc Lielā Ziemeļu kara Krievijai izdevās anektēt Zviedrijas Baltijas provinces un 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī) cars Pēteris I kronējās par "Viskrievijas imperatoru" (Император Всероссийский), un kopš tā laika valsts oficiālais nosaukums bija Krievijas impērija.
Nacionālie simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais Krievijas cars Ivans IV un viņa mantinieki lietoja valsts zīmogu ar Maskavijas ģerboni uz Bizantijas ērgļa krūtīm un 13 pakļauto zemju ģerboņiem apkārt, kas vienlaigus var tikt uzskatīts par lielo valsts ģerboni mūsdienu izpratnē. Pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanu valstu pakļaušanas (1552-1607) Krievijas cari savam titulam pievienoja arī šo valstu cara nosaukumu un trīs kroņus virs divgalvu ērgļa. Pirmais Krievijas cara karogs ("trikolors") ticis lietots 1668. gadā kā karakuģa karogs pēc holandiešu parauga, tādēļ tam izvēlētas tās pašas krāsas.
Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc cara Fjodora nāves Maskavas tronis palika tukšs (dinastija bija izmirusi). Tāpēc Zemes sapulce par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli Borisu Godunovu (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Taču, tā kā visas absolūtisma iezīmes līdz tam Krievijā balstījās tikai uz Ivana IV /Jāņa Briesmīgā despotisko varu, šajā brīdī politiskajā cīņā iesaistījās citas kņazu un bajāru dzimtas, kuru radniecība ar Rjurikovičiem deva tiem lielākas tiesības pretendēt uz troni, nekā Godunoviem. Kaut arī Boriss Godunovs sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties), bajāru opozīcija bija tik spēcīga, ka neļāva tam nostiprināt centrālo varu un nostabilizēt stāvokli valstī. Jau viņa valdīšanas laikā politiskajā cīņā iesaistījās viltvārži, izmantojot neskaidros Ivana IV jaunākā dēla Dmitrija nāves apstākļus Ugļičā 1591. gadā.
1605. gadā par Krievijas caru tika uzaicināts it kā izglābtais cara dēls Dmitrijs (Viltusdmitrijs I), kurš gan jau pēc nepilna gada tika gāzts, jo uzsāka Borisa Godunova reformu turpināšanu (Eiropas parauga universitātes izveidošanas projekts u.c.), bajāru opozīcijas atspiešanu no varas utt. - vārdu sakot, patstāvīgu un pat visai veiksmīgu politiku. 1606. gadā par jauno caru ievēlēja Vasiliju Šuiski (kurš bija galvenais atentāta pret careviču Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru (vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē). Valsts pārvaldē praktiski nekas nemainījās - Šuiskis tikai izmisīgi centās noturēties pie varas un izvairīties no tādas rīcības, kas izprovocētu opozīciju viņu gāzt.
Jauns etaps Krievijas vēsturē sākās 1613. gadā, kad Zemes sapulce par caru ievēlēja Mihailu Romanovu, kurš atjaunoja Joana IV laika valsts pārvaldes tradīcijas, taču ļoti spēcīgi ietekmējās izpildvaras struktūru reformēšanas u.c. jautājumos no Rietumeiropas pieredzes (viņa bērni mājās nēsāja Rietumu parauga apģērbu un guva arī atbilstošu izglītību). Vienīgais reālais spēks, kas varēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, bija Zemes sapulce, tāpēc jau nākamais cars Aleksejs I Romanovs Zemes sapulces sasaukšanu (pēdējā notika 1653. gadā). Viņa laikā patvaldība ieguva absolūtas monarhijas pazīmes (Bajāru dome vēl formāli pastāvēja līdz 1710. gadam, taču tai vairs bija tikai padomdevējas funkcijas, bet padomus, kā zināms, var ievērot un var neievērot).
Pēc cara pavēles Sūtniecību prikazā sāka tulkot uz krievu valodu zinātnisko un politisko literatūru. 1666. gadā pēc Alekseja personīgas pavēles kņazs Miloradovs sūtīja ekspedīciju meklēt sudraba rūdas atradnes, lai veicinātu pašmāju rūpniecības attīstību. Ar tādu pašu uzdevumu uz Holmogoriem devās majora Mamkejeva ļaudis. Ņevjanskā Tumaševs izveidoja pirmos vara pārstrādes uzņēmumus. Tika veicināta tirdzniecības attīstība (tikai viena gada laikā tīrie valsts ieņēmumi no Arhangeļskas ostas preču apgrozījuma bija 300 000 rubļu!). Attīstījās starptautiskie diplomātiskie sakari ar Eiropu, taču nebija tendences iejaukties Eiropas iekšpolitikā. 1676. gadā gan Dānijas sūtnis Fridrihs fon Habels gan centās iesaistīt Krieviju konfliktā ar Zviedriju, taču gan cars, gan tirgotāju aprindas (pamatā Arhangeļskas pārstāvji) noraidīja šo piedāvājumu kā valstij neizdevīgu. Var teikt, ka Alekseja Romanova valdīšanas laikā Krievijā iedibinājās absolūtisms (ar neievērojamām kārtu pārstāvniecības paliekām, kas vairāk bija nodeva tradīcijai) kā politiskā iekārta.
Pēc Alekseja nāves tronī kāpa viņa vecākais dēls (no pirmās sievas) Fjodors III Romanovs, kurš ļoti veiksmīgi turpināja tēva uzsāktās reformas. Pēc Fjodora pavēles kā novecojis tika likvidēts vietvaldības institūts. T.s. muižu saraksti tika sadedzināti. Realizēja galma apģērba reformu - galminiekiem, valsts un militārajiem ierēdņiem pavēlēja valkāt uz „ārzemju drēbes“ (tiesa gan ne vācu, bet gan poļu parauga). Vienlaicīgi viņiem ieteica dzīt bārdas. Atcēla „tiesu nežēlības“ zagļiem vairs necirta nost ne rokas, ne pirkstus. Baznīcas reforma aizliedza t.s. personīgās ikonas ¬ līdz tam plaši izplatīto paražu piekārt baznīcā pie sienas savu ikonu, pie kuras citi nedrīkstēja lūgties utt. Pēc cara pavēles zinātnieki Simeons Polockis un Silvestrs Medvedjevs izstrādāja "Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas" projektu. Krievija ļoti operatīvi un bez ekscesiem sāka pārorientēties savā iekšpolitikā un ārpolitikā uz Eiropu, un, vismaz valdošo slāņu līmenī, sāka iegūt attīstītas rietumnieciskas lielvalsts izskatu.
Pēc Fjodora nāves, kamēr vēl nebija kronēts mazgadīgais brālis Joans, valdnieka funkcijas visai veiksmīgi uzņēmās tā vecākā māsa Sofija. Turpinot Fjodora uzsākto valsts intensīvo attīstību, viņa kā padomdevējus ap sevi sapulcināja sava laika izglītotākos Krievijas cilvēkus: Silvestru Medvedjevu, kņazu Vasiliju Goļicinu (jaunās Krievijas ārpolitikas pamatlicēju) u.c. Tomēr šajā brīdī tālāka valsts politiskā attīstība nebija iespējama - sākās cīņa par varu starp Miloslavsku (cara Alekseja pirmās sievas ģimeni) un Nariškinu (cara Alekseja otrās sievas ģimeni) klaniem. Bija galma apvērsuma mēģinājums, taču, Sofijai tūdaļ izdevās sacelt strēļu pulkus un kronēt par "pirmo" caru Joanu (Pēteris ne uz ko citu kā uz "otro" nevarēja pretendēt) un, kamēr vēl abi pusbrāļi ir mazgadīgi, kļūt par reģenti. Taču jau 1689. gadā Nariškinu klanam izdevās gāzt Sofiju un atbīdīt Miloslavskus no varas.
Varas grožus pārņēma un līdz pat savai nāvei 1694. gadā valsti pārvaldīja Natālija Nariškina. Viņas valdīšanas laikā ritēja veco aristokrātu dzimtu vajāšana (Nariškini bija zemas izcelsmes), valsts amatu un bagātības sagrābšana, iekšējo rēķinu kārtošana, tā kā ne par kādu valsts politisko attīstību nevarēja būt ne runas. Sākās panīkuma posms Krievijas valsts attīstībā.
Pēc mātes nāves Pēteris I sāka fanātiski īstenot tēva un pusbrāļa iesāktās reformas, novedot tās līdz kuriozitātei un ieviešot savas korekcijas. Neraugoties uz pilnīgo valsts ekonomikas sagraušanu, viņš radīja perfektu valsts policejiskās pārvaldes mehānismu, no kura ietekmes vairs nevarēja izvairīties neviens (tieši viņa laikā dzimtbūšana pieņēma savas kroplīgākās formas). Visa vara koncentrējās patvaldnieka - absolūtā monarha - rokās; atbilstoši šiem principiem tika izveidota arī politiskās pārvaldes sistēma.
Sibīrijas pakļaušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievijas teritoriālajai ekspansijai bija dažādi motīvi. Bijušās Kijevas Krievzemes teritorijās tā bija “Krievijas zemju apvienošana”, Baltijā tika “cirsts logs uz Eiropu”, Melnās jūras piekrastes iekarošana deva izeju uz Vidusjūru. Citviet izplešanos vadīja komerciāli un politiski iemesli.[6]
Mongoļu virsvaras laikā (1240-1480) krievu kņazi bija spiesti apmeklēt mongoļu hanus pazemības izrādīšanai, bet pēc 1330. gada sāka pieaugt Maskavijas lielkņazu vara. Viņi labi pazina Mongoļu impērijas iekšpolitisko situāciju un iesaistījās dažādo troņa pretendentu cīniņos. Zelta Ordai sabrūkot, Maskavijas kņazi sāka izplest savu varu uz austrumiem, taču galvenā uzmanība no 1480. līdz 1550. gadam bija pievērsta Livonijas-Maskavijas kariem ar Livonijas Konfederāciju un kariem ar Lietuvas lielkņazisti.
Tūlīt pēc pasludināšanas par Krievijas caru Ivans IV pakļāva bijušās Zelta Ordas zemes — Kazaņas hanisti 1552. gadā un Astrahaņas hanisti 1556. gadā, piesavinoties arī Kazaņas cara titulu (царь Казанскiй) un Astrahaņas cara titulu (царь Астороханскiй). Šīs uzvaras demonstrēja reģiona musulmaņu valdnieku vājumu, paverot ceļu krievu ieplūšanai Kamas un Volgas upju reģionos. Maskavija arī ieguva tiešu kontaktu ar Sibīrijas, Centrālāzijas un Kaukāza reģioniem.[6]
Stroganovu dzimta, kurai cars bija piešķīris tirdzniecības monopolu ar kažokādām un sāli šajā reģionā, meklēja karaspēku, kas varētu tās tirgoņus aizsargāt pret Sibīrijas hana uzbrukumiem. Storganovi noalgoja Donas kazaku vienību kazaka Jermaka vadībā, kas sakāva hanu. Tas pavēra ceļu uz pārējo Sibīriju, kuru apdzīvoja vāji organizētas ciltis, kas nevarēja militāri pretoties krievu un kazaku ieročiem.[5] 1581. gadā Jermaka vadītais karaspēks šķērsoja Urālus, sakāva Sibīrijas hanu Kučumu, kam turpmāk lika maksāt meslus un paziņoja par Maskavas kontroles nodibināšanu reģionā. Tā kā Jermaka sirojums izrādījās ārkārtīgi ienesīgs, tas radīja arī cara interesi par reģiona kontroli.
Turpmākajos gados dažādas krievu sirotāju un tirgoņu grupas gar lielajām Āzijas upēm virzījās aizvien dziļāk Sibīrijā.
No 1585. līdz 1605. gadam krievu kazaki iekaroja Obas un Irtišas, līdz 1628. gadam Jeņisejas, Tunguskas un Angaras upju baseinus, līdz 1650. gadam sasniedza Baikāla ezera apkārtni. Tjumeņa (1586), Toboļska (1587), Mangazeja (1601), Tomska (1604), Jeņisejska (1620), Jakutska (1632), Ohotska (1649), Irkutska (1652). 1643. gadā tiek izpētīta Amūras upe. Tiek sasniegts Klusais okeāns, pakļauta Kamčatka.[6] 17.gs. vidū Krievijas ekspansija sasniedz Cjinu dinastijas Ķīnas pierobežas reģionus Amūrā. 1689. gada augustā noslēgtais Nerčinskas līgums Amūras baseinu atstāj Cjinu kontrolē, kamēr uz ziemeļiem nostiprinās Krievija. 1721. un 1768. gadā Nerčinskas līgumu pārskata, ņemot vērā Krievijas tirdzniecības intereses.
Sibīrijas pirmapguvējus veidoja vairākas grupas:
- Tirgoņi un mednieki, kas koncentrējās uz vērtīgo kažokādu ieguvi.
- Valsts ierēdņi un kareivji, kas sāka veidot valsts pārvaldes sistēmu.
- Karagūstekņi, galvenokārt no Zviedrijas, Livonijas un Polijas-Lietuvas.
- Maskavijas trimdinieki un izsūtītie.
- Valsts zemnieki, amatnieki un garīdznieki, kurus uz šejieni nosūtīja sabiedrības veidošanai veidošanai.
- Piedzīvojumu meklētāji.
- Izbēgušie dzimtcilvēki, noziedznieki un ar varu neapmierinātie, kas Sibīrijā slēpās no valsts varas.[6]
Šo cilvēku labākās un sliktākās rakstura īpašības izpaudās smagajos Sibīrijas apstākļos. Līdzīgi kā daudzas citas impērijas, arī Krievija Sibīrijas pamatiedzīvotājus apspiež, iedzen verdzībā un aplaupa. Krievijas varas izplešanos atvieglo vietējo cilšu zemais attīstības līmenis, un nespēja izrādīt bruņotu pretestību. 1637. gadā izveido par Sibīriju atbildīgu ministriju “Sibīrijas prikazu”, kas galvenokārt nodarbojās ar ierēdņu iecelšanu. Tā kā lielo attālumu dēļ galvaspilsētas kontrole pār Sibīriju bija minimāla, vojevodas šeit parasti iecēla tikai uz diviem gadiem, dažreiz ieceļot divus vojevodas, kas viens otru pieskatīja.[6]
Sibīrijas pakļaušana 18.gs. deva iespēju Krievijas Impērijai:
- kolonizēt Aleutu salas un Krievijas Amerikus.
- pakāpeniski iegūt Kuriļu salas.
- izvērst tirdzniecību ar Ķīnu.
- nostiprināt un attīstīt Sibīrijas pārvaldes sistēmu.[6]
Ņemot vērā, ka lielākā daļa Sibīrijas iekarotāju bija analfabēti, un teritorija atradās tālu no valsts centrālās daļas, par tās iekarošanu un pakļaušanu nav šo notikumu dalībnieku rakstu liecību, taču galvenie fakti ir atainoti vairākās hronikās.[6]
Krievu zemnieki jaunus laukus veidoja, izdedzinot vietējos mežus. Nekontrolēta mežu dedzināšana izpostīja vietējo iedzīvotāju medību vietas. Apjomīgā Sibīrijas kažokzvēru medīšana noveda pie to skaita straujas krišanās 17.gs. vidū. 1684. gadā Maskava aizliedza medīt sabuļus Jeņisejskas un Jakutskas apgabalos. Sarūkošais kažokzvēru skaits neļāva vietējiem jakutiem veikt Krievijas uzspiesto nodevu maksājumus, kas bija jāveic kažokādās. Jakutu lopkopji bija spiesti aizvien vairāk laika veltīt kažokzvēru medībām, lai izpildītu nodevas. Daudzi jakuti bēga uz ziemeļiem, uz tungusu apdzīvotajiem rajoniem, kur iztiku nodrošināja ziemeļbrieži. 1644. gadā kazaku un krievu kažokādu nodevu vācēju grupas pirmo reizi sastopas ar čukčiem, kas turpmākajās desmitgadēs izrāda sīvu militāro pretestību.[7]
Likumdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
XVI gs. iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās (un šī valdnieka autoritātes nostiprināšana), taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. Kārtu pārstāvniecība). Juridiski nostiprinājās troņa mantošanas kārtība. Sīkāka kārtu pārstāvniecības sistēmas regulācija bija paredzēta tikai XVII gs. sākumā, kad radās projekts par caru ievēlēt poļu princi Vladislavu, kā arī Pirmās zemessardzes 1611. gada 30. jūnija lēmumā par valsts pārvaldi pēc kārtības nodibināšanas.
1549. gadā tika izveidota Cara padome, kurā tika izstrādāti svarīgākie reformu virzieni, izdod t.s. Cara Tiesas likumkrājumu (kuru apstiprināja Baznīcas hierarhu sapulce), Nolikumu par dienestu, reformēja tiesu, vietējo pārvaldi, nodokļu sistēmu, baznīcu, lika pamatus specializēto pārvaldes iestāžu (prikazu) sistēmai., kurus tūdaļ akceptēja Zemes sapulce. Tika fiksēta valsts politiskā sistēma (pēc tā augstākā tiesu vara nonāca cara kompetencē). 1551. gadā lielajā Baznīcas hierarhu sapulcē tika pieņemts baznīcas likums, kas atzina cara tiesības iejaukties baznīcas lietās. Paralēli attīstījās prikazi (izpildvaras struktūras) un regulārais karaspēks (strēļi). Taču šo visai veiksmīgi uzsākto tiesiskās sistēmas veidošanu pārtrauca pats cars 1565. gadā radot opričņinu (valsts tika sadalīta opričņinā un zemščinā ar atšķirīgu pārvaldes struktūru un tiesvedības principiem).
Laikā no 1552. līdz 1649. gadam tika aizpildītas Cara Tiesas nepilnības ar atsevišķiem, specializētiem likumu apkopojumiem.
1598. gadā Zemes sapulce par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli Borisu Godunovu (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Boriss Godunovs juridiski sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties). 1606. gadā par jauno caru ievēlēja Vasiliju Šuiski (kurš bija galvenais atentāta pret Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru ¬ vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē.
Sākot ar 1620. gadu ieviesa vispārēju pasta nodokli.
1648. gadā cars Aleksejs Romanovs, Bajāru dome un baznīcas hierarhu sapulce kopīgi nolēma saskaņot visus esošos likumus (kuri bieži vien bija pretrunīgi) un, tos papildinot, izdot jaunu kodeksu. Šajā pasākumā ietilpa arī administratīvās reformas (piemēram, likvidēja privātās bajāru un baznīcas slobodas un aramzemi ap Maskavu un citām pilsētām, atdeva pilsētām bajāru un baznīcas sagrābtās atkarīgās zemes pilsētu teritorijās). Sāka sekularizēt baznīcas zemes, ko tā bija ieguvusi pēc 1580. gada (kad tai aizliedza iegūt jaunus īpašumus). 1649. gadā šo kodeksu nodrukāja un izplatīja. Vēlāk nācās to papildināt ar Norādījumiem par laupītājiem un slepkavībām (1669.), Norādījumiem par muižām (1676.), Norādījumiem par muižām un dzimtīpašumiem (1677.), Jauno tirdzniecības kodeksu (1677.) u.c.
Armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Reformu tendences - jau 1646. gadā kņazs I.D. Miloslavskis tika sūtīts uz Holandi, lai atvestu „dzelzs apstrādes meistarus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 zaldātu lietās izglītotus vīrus“. Paralēli strēļu karaspēkam tika izveidoti „ārzemju parauga“ pulki - gan smagi bruņotie jātnieki, gan kājnieki, kas 1689. gadā jau veidoja vairāk kā pusi armijas (63 pulki, 90000 kareivji). Šiem pulkiem tika ieviestas jaunas militārās pakāpes: majors, rotmistrs, poručiks utt., kam paralēli vecā parauga pulkos pastāvēja vecās pakāpes: sotņiks u.c. Tā kā virsnieku vidū krietnu pusi veidoja vietējie, tad var droši teikt, ka tie nebija ārzemju algotņu pulki, bet gan Rietumu parauga pulki.
Krievijas misionārisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairākas paaudzes pēc Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles krišanas osmaņu turku rokās 1453. gadā krievu ortodoksās baznīcas iekšienē tika izlotota ideja par Krieviju kā "Trešo Romu", ar Romu saprotot Romas impēriju, nevis Romas pilsētu. Formālu pamatu šai idejai deva Maskavas lielkņaza Ivana III laulības ar pēdējā Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Konstantīna XI krustmeitu Sofiju Paleologu.
Sākotnēji "trešās Romas" idejai bija apokaliptiska pieskaņa, jo Krievija bija viena no pēdējām valstīm (blakus Gruzijai), kurā ortodoksā kristietība bija valsts reliģija. Romas katoļu baznīcu un islāmu uzskatīja par ķecerīgām novirzēm no sākotnējās "pareizticības". Pirmo reizi jēdziens "trešā Roma" atrodams Pleskavas mūka Filofeja 1510. gada vēstulē Maskavas lielkņazam, kurā viņš pasludināja: "Divas Romas ir kritušas. Trešā stāv. Un nebūs ceturtās. Neviens neaizvietos Jūsu kristīgo cara valsti!"
Vēlākos gadsimtos šī tēze kļuva par vienu no neoficiālajiem valsts ideoloģijas pamatiem.
Krievijas cari (1547—1721)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rjurikoviču dinastija:
| Attēls | Vārds | Dzimis - Miris | Cars no | Cars līdz |
|---|---|---|---|---|
.JPG)
|
Ivans IV Rurikovičs | 1530—1584 | 1547. gada 26. janvāris | 1584. gada 28. marts (izņemot 1575.-1576.) |
|
Semjons Bekbulatovičs (Kasimovas hans, Ivana IV otrās sievas brāļadēls) | miris 1616 | 1575. gada septembris vai oktobris | 1576. gada augusts vai septembris |
|
Fjodors I | 1557—1598 | 1584. gada 28. marts | 1598. gada 17. janvāris |
Juku laika cari un pretendenti uz troni:
| Attēls | Vārds | Dzimis - Miris | Cars no | Cars līdz |
|---|---|---|---|---|
|
Boriss Godunovs (Борис Годунов) | 1551.-1605. | 1598. | 1605. |
|
Fjodors II Godunovs (Фёдор II Годунов) | 1587/1589.-1605., | 1605 | |
|
Viltusdmitrijs I (Лжедмитрий I) | 1581-1606 | 1605. | 1606. |
|
Viltusdmitrijs II (Лжедмитрий II, kā arī "Kalužas vai Tušinas zaglis" - Kалужский vai Тушинский вор) | 1582-1610 | tā arī nekronējās. | |
|
Vasilijs IV Šuiskis (Василий IV Иоаннович Шуйский) | 1552-1612 | 1606. | 1610. |
|
Vladislavs I Vāsa (Владислав I Жигимонтович) | 1595-1648 | 1610. | 1613. |
| Attēls | Vārds | Dzimis - Miris | Cars no | Cars līdz |
|---|---|---|---|---|
|
Mihails Romanovs (Михаил Фёдорович Романов - bajāra, vēlākā Krievijas ortodoksās baznīcas patriarha Fjodora Romanova dēls) |
1596-1645 | 1613. | 1645. |
.jpg)
|
Aleksejs I Romanovs (Алексей Михайлович Романов) | 1629-1676 | 1645. | 1676. |
|
Fjodors III Romanovs (Фёдор Алексеевич Романов) | 1661-1682 | 1676. | 1682. |
.jpg)
|
Sofija Romanova (Софья Алексеевна Романова) Krievijas reģente savu brāļu nepilngadības dēļ | 1657-1704 | 1682. | 1689. |
.jpg)
|
Ivans V Romanovs (Иоанн Алексеевич Романов) valdīja kopā ar savu jaunāko pusbrāli Pēteri Romanovu | 1666-1696 | 1682. (1689). | 1696. |
|
Pēteris I Lielais (Пётр Алексеевич Романов) līdz 1696. gadam valdīja kopā ar vecāko pusbrāli Ivanu Romanovu, pirmais Krievijas imperators no 1721. gada 20. janvāra | 1672-1725 | 1682. (1689). | 1721. |
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Соловьев С. М., Взгляд на историю установления госуд. порядка в России до Петра Вел. / «Сочинения» - СПб., 1882
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ F. Edward (Frederick Edward) Hulme. The flags of the world : their history, blazonry and associations. London ; New York : F. Warne, [1890?].
- ↑ Полное собрание законов Российской империи, Т.6. — СПб, 1830, С.18.
- ↑ Цвета Русского Государственного национального флага.
- ↑ Очерки по истории КАЗАНСКОГО ХАНСТВА. ГЛАВА ЧЕТВЕРТАЯ. Падение Казанского ханства (1551-1556 г.), Москва "ИНСАН", 1991
- ↑ 5,0 5,1 Russia: People and Empire, 1552-1917
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Russian Expansion to the Pacific, 1580-1700 : A Historiographical Review
- ↑ A History of Russia, Central Asia and Mongolia, Volume II