Kopenhāgenas kritēriji

Kopenhāgenas kritēriji ir Eiropas Savienības (ES) noteikti kritēriji, kas nosaka prasības, kurām jāatbilst valstij, lai tā varētu pievienoties ES. Šie kritēriji tika izstrādāti 1993. gadā Eiropadomes sanāksmē Kopenhāgenā, un sastāv no trim galvenajām jomām:

• Politiskie kritēriji: Valstij jābūt stabilai demokrātiskai sistēmai, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības, tiesiskums, kā arī minoritāšu tiesības.
• Ekonomiskie kritēriji: Valstij jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai, kas spēj izturēt konkurenci un tirgus spēku spiedienu ES iekšējā tirgū.
• Acquis communautaire pieņemšana: Valstij jāspēj pieņemt un efektīvi īstenot ES tiesību aktu kopumu (acquis communautaire), kas ietver visas ES likumdošanas normas, standartus un politikas.

Šie kritēriji palīdz nodrošināt, ka jaunās dalībvalstis ir pietiekami sagatavotas, lai sekmīgi integrētos ES un veicinātu tās kopējās vērtības un mērķus.

Vēsture

Kopenhāgenas kritēriji tika izstrādāti Eiropas Savienības paplašināšanās politikas kontekstā pēc Aukstā kara beigām, kad vairākas Centrālās un Austrumeiropas valstis sāka virzību uz dalību Eiropas Kopienās un vēlāk Eiropas Savienībā. Pēc komunistisko režīmu sabrukuma 1989.–1991. gadā šīm valstīm bija jāveic politiska, tiesiska un ekonomiska pāreja no vienpartijas sistēmas un centralizētas plānveida ekonomikas uz demokrātiju, tiesiskumu un tirgus ekonomiku.

Juridiskais pamats jaunu valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā tika nostiprināts Māstrihtas līgumā, kas tika parakstīts 1992. gada 7. februārī un stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī. Līguma 49. pants noteica, ka jebkura Eiropas valsts, kura ievēro Eiropas Savienības pamatvērtības, var pieteikties dalībai Savienībā. Tomēr šis noteikums pats par sevi vēl nenoteica detalizētus politiskos, ekonomiskos un institucionālos standartus, pēc kuriem vērtēt kandidātvalstu gatavību.

Kopenhāgenas kritēriji tika formulēti Eiropadomes sanāksmē Kopenhāgenā, kas notika 1993. gada 21.–22. jūnijā. Šajā sanāksmē Eiropadome paziņoja, ka ar Eiropas Kopienu asociētās Centrālās un Austrumeiropas valstis, ja tās to vēlas, var kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vienlaikus tika noteikts, ka pievienošanās būs iespējama tikai tad, kad kandidātvalsts spēs uzņemties dalības saistības un izpildīt nepieciešamos politiskos un ekonomiskos nosacījumus.

Sākotnēji kritēriji ietvēra trīs galvenās prasību grupas. Pirmkārt, kandidātvalstij bija jānodrošina stabilas institūcijas, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un cieņu pret mazākumtautībām, kā arī to aizsardzību. Otrkārt, valstij bija jāizveido funkcionējoša tirgus ekonomika un jāspēj izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēku ietekmi Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Treškārt, kandidātvalstij bija jāspēj uzņemties dalībvalsts pienākumus, tostarp pārņemt un īstenot Eiropas Savienības tiesību kopumu un atbalstīt politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus.

Kopenhāgenas sanāksmē tika uzsvērts arī tā sauktais Eiropas Savienības absorbcijas spējas princips. Tas nozīmēja, ka paplašināšanās bija atkarīga ne tikai no kandidātvalstu gatavības, bet arī no pašas Savienības spējas uzņemt jaunas dalībvalstis, vienlaikus saglabājot Eiropas integrācijas tempu un institucionālo darbspēju.

Kritēriji tika precizēti Eiropadomes sanāksmē Madridē, kas notika 1995. gada 15.–16. decembrī. Madridē tika uzsvērts, ka kandidātvalstīm nepietiek tikai formāli pārņemt Eiropas Savienības tiesību normas. Tām bija jāpielāgo arī savas administratīvās un tiesu struktūras, lai tās spētu šīs normas reāli piemērot un īstenot. Šo papildinājumu bieži dēvē par administratīvās spējas jeb Madrides kritēriju.

Nozīmīgs posms Kopenhāgenas kritēriju praktiskā piemērošanā bija Eiropas Komisijas programma Agenda 2000, kas tika publiskota 1997. gada jūlijā. Tajā Komisija izvērtēja kandidātvalstu gatavību dalībai, analizēja paplašināšanās ietekmi uz Eiropas Savienības politiku un finansēm, kā arī sniedza ieteikumus par pievienošanās sarunu sākšanu. Agenda 2000 nostiprināja Kopenhāgenas kritērijus kā galveno mērauklu kandidātvalstu novērtēšanai.

1997. gada 12.–13. decembrī Luksemburgas Eiropadome pieņēma lēmumu sākt paplašināšanās procesu kā vienotu, iekļaujošu un pakāpenisku procesu. Tas nozīmēja, ka visas kandidātvalstis tika vērtētas pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem, taču pievienošanās sarunu temps bija atkarīgs no katras valsts individuālās gatavības.

Kopenhāgenas kritērijiem bija īpaši liela nozīme 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās procesā, kad 2004. gada 1. maijā Eiropas Savienībai pievienojās desmit jaunas valstis: Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovākija un Slovēnija. Šī paplašināšanās bija lielākā Eiropas Savienības vēsturē un praktiski apliecināja Kopenhāgenas kritēriju nozīmi pēckomunistisko valstu integrācijā Eiropas Savienībā.

Vēlāk Kopenhāgenas kritēriji tika piemēroti arī citām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm. Tie saglabāja nozīmi Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās procesā 2007. gada 1. janvārī, Horvātijas pievienošanās procesā 2013. gada 1. jūlijā, kā arī turpmākajā Eiropas Savienības paplašināšanās politikā attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, Turciju, Ukrainu, Moldovu un Gruziju.

Mūsdienās Kopenhāgenas kritēriji tiek uzskatīti par pamata standartu Eiropas Savienības kandidātvalstu novērtēšanai. Tie apvieno politiskās demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību, tirgus ekonomikas, administratīvās spējas un Eiropas Savienības tiesību pārņemšanas prasības. Kritēriju izpilde tiek vērtēta visā pievienošanās procesā, un galīgo lēmumu par jaunas dalībvalsts uzņemšanu pieņem tikai pēc tam, kad pievienošanās līgumu ir apstiprinājušas Eiropas Savienības institūcijas, visas dalībvalstis un pati kandidātvalsts.