Krievu-poļu karš (1792)
1792. gada poļu-krievu karš jeb Karš Konstitūcijas aizsardzībai bija karš starp Krievijas Impēriju un Polijas-Lietuvas kopvalsti, kas izcēlās Polijas pirmās dalīšanas un Krievijas nepiekrišanas dēļ Polijas-Lietuvas kopvalsts ieviestajai 3. maija konstitūcijai.
Konstitūcija, kas 1791. gada 3. maijā tika pasludināta Varšavas Seimā, izraisīja lielu neapmierinātību Polijas magnātu vidū, jo tā izšķiroši nostiprināja centrālo varu valstī. Krievijas ķeizariene Katrīna II paziņoja, ka viņa ne par ko nepiekritīs "šim jaunajam lietu stāvoklim". Neapmierinātie magnāti ar Krievijas atbalstu izsludināja Targovicas konfederāciju, lai cīnītos pret Polijas karali Staņislavu Augustu. Polijas karalis tos pasludināja par nemierniekiem.
Neskatoties uz to, ka Polijas armija varēja veiksmīgi pretoties agresoriem, Polijas karalis Staņislavs Augusts zaudēja vēlmi cīnīties un nostājās Torgovicas konfederācijas pusē. Staņislavs Augusts bija spiests pakļauties konfederātu prasībām un noslēgt pamieru ar krieviem. Grodņā tika sasaukts seims, kas pasludināja iepriekšējās konstitūcijas atjaunošanu. Varšavu un vairākas citas pilsētas okupēja krievu garnizoni. Polijas armija tika reformēta pēc krievu parauga, un daudzas tās vienības tika izformētas.
Tas paātrināja Polijas otro sadalīšanu (1793. gada 21. janvārī), pēc kuras Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorija un iedzīvotāju skaits samazinājās līdz vienai trešdaļai no tās teritorijas un iedzīvotāju skaita pirms pirmās sadalīšanas 1772. gadā. Turklāt tās neatkarība tika ievērojami ierobežota.
Šī kara rezultātā labā krasta Ukraina, izņemot Volīnijas rietumu daļu, kļuva par Krievijas Impērijas sastāvdaļu.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu-poļu karš.
|