Krievu-zviedru karš (1741—1743)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Daļa no Somijas Karēlijas (dzeltenā krāsā), kas pēc Turku līguma 1743. gadā pārgāja Krievijas pakļautībā.

Krievu-zviedru karš (1741–1743) jeb Cepuraino karš (somu: Hattujen sota, zviedru: Hattarnas ryska krig), bija Zviedrijas un Krievijas impērijas karš Austrijas mantojuma kara (1740—1748) laikā. Zviedriju diplomātiski atbaltīja Francijas karaliste.

Kara iegansts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā pretkrievu noskaņojumu pastiprināja Zviedrijas diplomāta Malkolma Sinklēra (Sinclair) nogalināšana Silēzijā 1739. gada jūnijā, kas Krievu—turku kara laikā bija notikusi Krievijas impērijas ģenerālfeldmaršala Miniha uzdevumā. 1740. gada novembrī Pēterburgā notika galma apvērsums, kura laikā reģentu Bīronu arestēja, bet par jauno reģenti līdz ķeizara Ivana VI pilngadībai izsludināja viņa māti hercogieni Annu. Francija un Zviedrija atbalstīja Pētera I meitas Elizabetes pretenzijas uz troni.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot Pēterburgas galma nesaskaņas, 1741. gada 8. augustā Zviedrijas Riksdāgs pieteica karu Krievijai, taču 3. septembrī ap 20 000 vīru lielā Zviedrijas armija cieta sakāvi kaujā pie Lappeenrantas (zviedru: Villmanstrand). Pēc 1741. gada 6. decembra galma apvērsuma jaunā Krievijas impērijas valdniece Elizabete pavēlēja gāztā ķeizara ģimeni lielā slepenībā turēt ieslodzījumā Daugavgrīvas cietoksnī, tomēr atteicās no solījumiem atgriezt Baltijas provinces Zviedrijai un nolēma turpināt karadarbību. 1742. gada jūnijā Krievijas impērijas karaspēks ar 30 000 vīru atsāka karadarbību un Pētera Lasī vadībā ieņēma Haminas (Fredrikshamn), jūlijā Porvo (Borgå) un augustā Savonlinnas (Nyslott) un Hemēnlinnas (Tavastehus) cietokšņus. Helsinkos aplenktā Zviedrijas armija padevās 26. augustā.

1743. gada jaunvārī Krievijas impērijas armija sāka uzbrukumu Turku (Åbo) virzienā, tādēļ Turku pilī sākās miera sarunas, kurās Zviedrijas pusi pārstāvēja Rīgā dzimušais sūtnis Ēriks Matīss fon Nolkens (Nolcken), bet Krievijas pusi ģenerālis Aleksandrs Rumjancevs. 1743. gada 17. jūnijā puses parakstīja vienošanos par kara pārtraukšanu, Riksdāga komisija piesprieda nāvessodu neveiksmīgajiem karaspēka komandieriem ģenerāļiem Kārlim Lēvenhauptam un Henrikam Magnusam fon Budenbrokam.

7. augustā karojošās puses noslēdza Turku miera līgumu, kurā atteicās ne tikai no Baltijas provincēm, bet arī no Kīmmenegordas un Savonlinnas (Kymmenegårds och Nyslotts) lēnes daļas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]