Daugavgrīvas cietoksnis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zviedru flotes izsēdinātais desants bombardē Daugavgrīvas cietoksni pāri Buļļupei 1701. gadā.
Vieni no cietokšņa vārtiem mūsdienās.
Daugavgrīvas cietoksnis 1830. gadā (no Атлас крепостей Российской империи).

Daugavgrīvas cietoksnis (vācu: Neumünde Schanz, Festung Dünamünde, poļu: twierdza Dynemunt, krievu: крепость Дюнамюнде, Усть-Двинск) ir Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā uzbūvēts cietoksnis, kas atrodas Daugavgrīvā pie Buļļupes ietekas Daugavā.

Daugavgrīvas cietoksnim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, tajā dzīvojis Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernests Gliks (1680—1683), Pirmā pasaules kara laikā tajā izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība — 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons (1915), Latvijas brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks (1919). Mūsdienās cietoksnis ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, daļa no tā teritorijas iekļauta Latvijas Republikas muitas zonā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu-zviedru karš (1600—1629) un pēc tā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavgrīvas cietokšņa pirmsākumi ir meklējami 17. gadsimtā., kad Poļu-zviedru kara laikā 1608. gadā zviedru armija uzcēla pirmos nocietinājumus Daugavas jaunajā grīvā (Neimindes skansti — Neumünde) un tajā nometināja 250 karavīru lielu garnizonu. 1609. gadā Lietuvas karavadonis Hodkevičs ieņēma nesen uzcelto cietoksni, bet 1617. gada augustā Daugavas grīvā ieradās zviedru flote un atguva Neimindes skansti. 1617. gada 12.—14. septembrī Neimindes skansti ieņēma Rīgas pilsētas karaspēks. 1621. gada 13. augustā zviedru flote ar 150 kuģiem izsēdināja desantu Daugavas grīvā un pēc ilgstošas bombardēšanas 2. oktobrī zviedriem padevās gan Daugavgrīvas pils, gan Neimindes skansts aizstāvji.

1624. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs personīgi inspicēja nocietinājumus un pavēlēja tos atjaunot. Neimindē tolaik bija 6 kazarmu ēkas, nedaudz māju un 1 baznīca. Karadarbībā sagrautā nocietinājumu vietā zviedru ģenerāļa Rotenberga vadībā 1640. gados uzbūvēja Nīderlandes parauga cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Cietoksnī bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. 1670. gadā zviedri cietoksni modernizēja pēc tā laika standartiem, ievērojot māršala Vobana jauninājumus fortifikācijā. Piecus agrākos bastionus paplašināja, uzbūvēja sesto bastionu, jaunus kazemātus, pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus. Modarnizēšanas darbus vadīja zviedru kara inženieris Ēriks Dālbergs. 1680. gadā Neimindi pārdēvēja par Daugavgrīvas cietoksni. 1680.—1683. gadā Daugavgrīvas cietoksnī par garnizona luterāņu mācītāju kalpoja Ernests Gliks.

Pārmaiņas pēc Lielā Ziemeļu kara (1700—1721)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gada 24. marta naktī uzbrukumā Daugavgrīvas cietoksnim pāri aizsalušajai upei devās sakšu armija ģenerāļa Fleminga vadībā. 500 vīru lielais zviedru garnizons atsita uzbrukumu un kaujā esot krituši apmēram 1000 sakšu karavīri. Tā kā zviedru garnizonam bija jācīnās pret 6 sakšu bataljoniem un ledus Daugavā un Lielupē pielaida uzbrukumu no visām pusēm, tad cietokšņa kara padome nolēma padoties. 28. martā zviedri ar ieročiem atstāja cietoksni, ko Flemmings par godu karalim Augustam II pārdēvēja par Augustburgu (Augustusburg). 1701. gadā cietoksni ar 500 kājniekiem un 120 jātniekiem ielenca zviedru pulkvedis Albedils un 23. decembrī tas atkal pārgāja zviedru rokās. 1709. gada 26. novembrī Krievijas cars Pēteris I sāka deviņus mēnešus ilgo Rīgas aplenkumu. Zviedriem Rīgā bij 10 000 un Daugavgrīvā 1000 vīru liels garnizons. 1710. gada augustā cietoksnis beidzot padevās. 1710. gadā tas sastāvēja no 6 bastionu frontēm ar ūdens grāvjiem, akmeņu eskarpiem un segto eju, iekšpusē bija kazarmas un pulvera pagrabi.[1]

Pēc Krievijas impērijas galma apvērsuma ķeizariene Elizabete 1742. gadā lielā slepenībā pavēlēja ieslodzīt Daugavgrīvas cietoksnī gāzto mazgadīgo ķeizaru Ivanu VI ar ģimeni, kurus 1744. gadā pārveda uz Oranienburgu Pēterburgas pievārtē. Krievijas impērijas armija 1755. gadā uzcēla pirmo krievu garnizona pareizticīgo baznīcu (Свято-Преображенская церковь), 1765. gadā sāka būvēt Komētas fortu. 1773.—1776. gadā cietoksnī pēc Aleksandra Vista projekta jaunu pareizticīgo baznīcu. 1850. gadā lika pamatus Mangaļsalas dambim, lai novērstu tālāku Daugavas grīvas aizsērēšanu un 1852. gadā cietoksnī ierīkoja telegrāfa līniju. 1858. gadā uzbūvēja tiltu pār Buļļupi un 1871. gadā atklāja dzelzceļa līniju uz Rīgu. Baltijas rusifikācijas periodā 1893. gadā to pārdēvēja par Ustjdvinskas cietoksni (krievu: крепость Усть-Двинск).

Pirmais pasaules karš (1914—1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavgrīvas cietoksnis (Кр. Усть-Двинск) ar Buļļusalu un Bolderāju Baltijas rusifikācijas laikā ar krieviskajiem nosaukumiem (1893-1917).
Vācijas ķeizars Vilhelms II 1917. gadā inspicē Rīgas operācijā ieņemto cietoksni.

1915. gadā cietoksnī bija izvietoti kopā 9 500-10 000 cilvēku, neskaitot upes flotiliju:

  • garnizona pulks ar 20 rotām — 5000 cilvēku,
  • artilēristu un apkalpes komanda — 2300 cilvēku,
  • mīnu rota — 300 cilvēku,
  • sapieru rota — 250 cilvēku,
  • telegrāfistu un telefonistu — 125 cilvēku,
  • darba rotas no zemes sargiem.

1915. gada 16. augustā cietoksnī sāka veidot 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu.

Kaut arī cietoksnī jau no 1914. gada bija izsludināts aplenkuma stāvoklis, ieročus tam nācās vērst tikai pret ienaidnieka cepelīniem un aeroplāniem. Rīgas operācijas laikā 1917. gada 2. septembrī, lai segtu atkāpjošās daļas, cietokšņa baterijas atklāja uguni Slokas virzienā apmēram līdz Majoriem un Jelgavas šosejas virzienā līdz 16 km. Tad artilēristi un sapieri saspridzināja baterijas, lielgabalus, dedzināja ēkas un mantas, vācu rokās tas nonāca pilnīgi nelietojamā stāvoklī.

Latvijas neatkarības karš (1918—1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 3. janvārī — 22. maijā Daugavgrīvas cietoksnī atradās LSPR armija, tad to ieņēma landesvērs. Bermontiādes laikā 1919. gada 13. oktobrī Lielbritānijas un Francijas flote izbrauca no Daugavas un nostājās jūrā pretim Daugavas grīvai. Kad Latvijas armija gatavojās forsēt Daugavu, ģenerālis Sīmansons 14. oktobrī lūdza sabiedroto flotes artilērijas pabalstu no Daugavgrīvas puses un 15. oktobrī sabiedroto flote atklāja uguni un pēc intensīvas apšaudes 9. Rēzeknes kājnieku pulks pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, kurā padevās ap 300 karavīru ar vienu lielgabalu un radiostaciju. Pēc Latvijas neatkarības kara beigām cietoksni piešķīra Latvijas armijas artilērijas pulkam.

Latvijas okupācija Otrā pasaules kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā to ieņēma PSRS Baltijas kara flotes vienības. Cietoksnī izvietoja PSRS militārās vienības un objektus:

  • 2 zemūdenes
  • Mīnu traleri
  • Kuģu remontdarbnīcas
  • Apsardzes daļu.

Vēlāk militāro vienību un zemūdeņu skaits mainījās.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas Federācijas armijas izvākšanās no cietokšņa 1993. gada 31. augustā to pārņēma Latvijas aizsardzības spēki. 1995. gada 6. novembrī cietoksnim piešķīra Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. 1999. gada 7. jūnijā Aizsardzības ministrija nolēma cietokšņa teritoriju nodot privatizācijai un VAS "Aizsardzības īpašuma fonds" iznomāja cietoksni SIA “Aumeisteru muiža” uz 49 gadiem. 2000. gada 26. oktobrī to savā īpašumā pārņēma Privatizācijas aģentūra, kas 2005. gadā vienojās ar cietokšņa nomnieku SIA "Aumeisteru muiža" par grozījumiem nekustamā īpašuma ilgtermiņa nomas līgumā, kas paredz stingrākus nosacījumus arhitektūras pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā. Līdz ar to tika mainīti agrāk par valstij neizdevīgu atzītā nomas līguma nosacījumi.

2010. gada septembrī Privatizācijas aģentūra nolēma neturpināt Daugavgrīvas cietokšņa nomas līgumu sakarā ar to, ka Daugavgrīvas cietokšņa nomnieks SIA "Aumeisteru muiža" vienpusējā kārtā samazināja nomas maksas apmēru un ilgstoši nemaksāja nomu.[2] 2010. gada 1. oktobrī SIA «Aumeisteru muiža» cēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret Privatizācijas aģentūras valdes lēmumu par nomas līguma izbeigšanu atcelšanu, nomas maksas noteikšanu un nomas līguma ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Vienlaicīgi 2010. gada oktobrī SIA "Arnika un Co" Rīgas domes Pieminekļu padomei iesniedza priekšlikumu Daugavgrīvas cietokšņa teritorijā novietot piemiņas zīmi — liela izmēra pareizticīgo krustu.[3]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lövis of Menar. Die alte und neue Dünamünde (1908);
  • В.Е.Жамов, Крепость Усть-Двинск (1912).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 57°02′42″N 24°02′23″E / 57.04500°N 24.03972°E / 57.04500; 24.03972