Ernsts Johans Bīrons

Ernsts Johans Bīrons; Ernst Johann von Biron
	Kurzemes un Zemgales hercogs
	Amatā; 1737. gada 13. jūlijā — 1762. gada 16. aprīlī
Priekštecis	Ferdinands Ketlers
Pēctecis	Pēteris Bīrons
	Krievijas Impērijas reģents (pagaidu valdnieks)
	Amatā; 1740. gada 17. oktobrī — 1740. gada 8. novembrī
Priekštecis	Anna I Romanova (ķeizariene)
Pēctecis	Anna Leopoldovna (reģente)
Dzimšanas dati	1690. gada 23. novembrī; Kalnciema muiža, Kurzemes un Zemgales hercogiste ; (mūsdienās Tīreļi, Latvija)
Dzīves vieta	Jelgava, Pēterburga, Jaroslavļa
Miršanas dati	1772. gada 29. decembrī (82 gadu vecumā); Jelgavas pils, Jelgava, Kurzemes un Zemgales hercogiste ; (mūsdienās Latvija)
Apglabāts	Jelgavas pils hercogu kapenes, Jelgava, Latvija
Dinastija	Bīroni
Tēvs	Kārlis fon Bīrens
Māte	Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena
Dzīvesbiedrs(-e)	Benigna Gotlībe fon Trota-Treidena
Bērni	Pēteris, Hedviga Elizabete, Kārlis Ernsts
Reliģija	luterticība

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ernsts Johans Bīrons

Ernsts Johans Bīrons (vācu: Ernst Johann von Biron, krievu: Эрнст Иоганн Бирон; dzimis 1690. gada 23. novembrī, miris 1772. gada 29. decembrī) bija baltiešu muižnieks, grāfs, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas un Krievijas Impērijas reģents (no 1740. gada 28. oktobra līdz 1740. gada 8. novembrim).

Biogrāfija

Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižā Kārļa fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzimušas fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē.

Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījās Kēnigsbergas Universitātē. Tā kā Ernsta Bīrona vārds nav ierakstīts universitātes matrikulā, acīmredzot bijis brīvklausītājs.

Pulkvedis Manšteins (1711-1757), kurš piedalījās Bīrona gāšanā, savos memuāros apgalvoja, ka 1714. gadā Ernsts esot centies kļūt par carēviča Alekseja sievas princeses Sofijas Šarlotes galma kambarkungu, taču esot ar kaunu noraidīts. Citu pierādījumu šim apgalvojumam nav, turklāt tas ir visai maz ticams, jo uz šādiem posteņiem nepieteicās, bet kandidātus uzaicināja.

Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. Literatūrā plaši izplatīts stāsts, ka 1718. gada 12. februārī (pēc citiem avotiem 1719. vai pat 1723. gadā) virsmeistars Pjotrs Bestuževs esot bijis apslimis, un savā vietā pie hercogienes aizsūtījis ar dokumentiem Ernstu Bīronu, kurš atraitnei tik ļoti iepaticies, ka tā viņu norīkojusi būt savā tuvumā, ieceļot jauno muižnieku par galma kambarkungu. Bija arī muižas pārvaldnieks Vircavā (viņa vēstules 1721. gadā Bestuževam liecina par spēju apdomāt vairākas problēmas vienlaikus, nepalaižot garām sīkumus, t.i. īpašība, kas viņam lieti noderēja vēlākos gados, vadot impēriju).

Ar 1719. gadu E. Bīrona dzīvē saistās visai nepatīkams gadījums, par kuru labprāt vēlāk tenkoja viņa politiskie ienaidnieki. Dienesta darīšanās Bīrons devās uz Kēnigsbergu, kur iesaistījās kautiņā, kā rezultātā viens cilvēks mira, bet viņu arestēja par slepkavību un piesprieda sodu 700 reihstāleru apmērā vai 3 gadus cietumā. Lietas patiesie apstākļi nav zināmi, taču pats fakts ir neapstrīdams, par ko liecina Bīrona vēstule (1719. gada 11. oktobrī) un lūgums (1725. gadā) starpniekam palīdzēt vērsties pie Prūsijas karaļa Frīdriha I ar lūgumu anulēt piespriesto sodu.

1722. gadā viņš saderinājās ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlībi fon Trotu-Treidenu. 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā, bet 1724. gada 15. februārī piedzima viņu pirmais dēls Pēteris. Daudzās vēstules sievai, kuras Ernsts rakstīja no Maskavas, Pēterburgas un Rīgas liecina, ka viņš patiesi bija pieķēries savai laulātajai draudzenei: uzrunas tonis vēstulēs ir daudz maigāks, nekā prasīja tā laika pieklājības normas.

1725. gadā Bīrons ieradās uz Krievijas Impērijas ķeizarienes Katrīnas I kronēšanas ceremoniju, kura iecēla viņu par hercogienes Annas kambarkungu, bet 1727. gadā viņš kļuva par hercogienes galma virsmeistaru un neaizvietojamu palīgu.

1727. gada 23. jūnijā Bīronu ģimenē piedzima meita Hedviga Elizabete, bet 1728. gada 11. oktobrī, - dēls Kārlis Ernsts.

Dzīve Krievijas Impērijā

Hercogienei Annai kāpjot Krievijas Impērijas tronī, viņš pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Krievijas Impērijā, kur kļuva par ķeizarienes favorītu ar milzīgu ietekmi impērijas politikā, 23. martā Bīrons kļuva par viņas kambarkungu. 9. maijā saņēma Sv. Aleksandra Ņevska ordeni, bet 10. maijā - Sv. Andreja ordeni un virskambarkunga amatu. 1730. gada 2. septembrī Ernsts Johans Bīrons saņēma no Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa VI Hābsburga grāfa titulu un beidzot tika ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā. Bīrons ātri kļuva par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Krievijā.^[1]

1734. gadā Bīrons nopirka arī Vartenbergas īpašumu Silēzijā. Šai pašā gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Augusts III slepeni piedāvāja nākotnē Kurzemes troni Ernstam Johanam, piedāvājumu atkārtoja arī 1736. gadā. 1737. gada 4. maijā Dancigā mira pēdējais Ketleru dzimtas Kurzemes un Zemgales hercogs Ferdinands. 22. jūnijā Ernsts Johans Kurzemes muižnieku konferencē tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. 8. jūlijā Polijas-Lietuvas kopvalsts Sejms apstiprināja vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas.

Kopš 1736. gada Ernsts Bīrons ļoti lielu uzmanību pievērsa pils celtniecībai pie Bauskas Rundālē, kā arī Mītavas pils (no 1738. gada) celtniecībai, par ko liecina visai plašā un dažbrīd skarbā sarakste ar arhitektu Rastrelli, apspriežot piļu plānus, izskatu un celtniecības gaitu.

Troņa zaudēšana

1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) nomira imperatore Anna, pirms nāves ieceldama Ernstu Johanu par Krievijas Impērijas reģentu mazgadīgā Ivana VI laikā (kas deva 600 000 rubļu ienākuma gadā). Taču jau 9. novembra (v.st.) naktī reģentu arestēja un ieslodzīja Šliselburgas cietoksnī, visas viņa muižas tika sekvestrētas un manta konfiscēta. 1741. gada jūnijā viņam piesprieda nāvessodu, sacērtot četrās daļās, taču reģente Anna Leopoldovna šo sodu nomainīja ar izsūtījumu uz Sibīriju. 1741. gada 27. jūnijā par Kurzemes hercogu tika ievēlēts Volfenbītelas-Līneburgas princis Ludvigs Ernests. No 1741. gada novembra līdz 1742. gada martam Bīrons ar ģimeni atradās trimdā Pelimā, Toboļskas guberņā, kur viņš slimoja un ziemas salā 28. decembrī nodega viņa ģimenei uzceltā māja. Pēc ķeizarienes Elizabetes nākšanas pie varas viņš 1742. gada janvārī saņēma apžēlošanas rakstu, kas drīz vien tika nomainīts ar rīkojumu par nometināšanu Jaroslavļā, kur viņš ar sievu un bērniem pavadīja visu Elizabetes Petrovnas valdīšanas laiku no 1742. līdz 1762. gadam. 1749. gadā no Jaroslavļas uz Maskavu aizbēga viņa meita Hedviga, pārgāja pareizticībā un 1759. gadā tika izprecināta Preobraženskas pulka gvardes kapteinim Aleksandram Čerkasovam.

Līdz 1758. gada rudenim Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome, izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748. gadā, 1755. gadā, 1758. gadā) sūtot delegācijas uz Krievijas Impēriju un lūdzot atbrīvot savu hercogu. 1758. gada 16. novembrī Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts III parakstīja diplomu par investūru uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni savam dēlam, Saksijas princim Karlam Kristianam Jozefam, kas ieradās hercogistē nākamā gada 12. februārī.

Troņa atgūšana

1762. gada 25. februārī, pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī, Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no heroga troņa par labu Holšteinas-Gottorpas hercogam Georgam Ludvigam (1719—1763). Taču 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II atdeva Ernstam Johanam tiesības uz viņa Kurzemes hercogisti, taču hercogam nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Mītavā priekšā bija hercogs Kārlis. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīrons svinīgi ieradās Mītavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās — atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Saksijas Kārlis atstāja Mītavu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam Bīronam.

1764. gada 31. decembrī Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam un viņa troņmantniekam princim Pēterim (1765. gada 3 janvārī saņemot diplomu par investūru). 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu, kas sagrāva viņa veselību. 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa.

1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mira Jelgavas pilī no otrā infarkta.

Ģerbonis

1731. gadā iznākušajā I. Bekenšteina darbā par heraldiku grāfa Ernsta Johana Bīrona ģerbonis aprakstīts šādi: baltā laukā uz nokaltuša koka sēž melns krauklis, pagriezis galvu atpakaļ, skatās sev aiz muguras, tam knābī zariņš ar trim ozolzīlēm, virs vairoga zils grāfa kronis, no kura izaug divas ozolzīles, starp kurām ir atkārtots melnais krauklis. Pēc tam ģerbonī tika ieviestas izmaiņas: sarkanā laukā uz zaļa pamata celms ar vienu zaru, kurš galā sadalās trijos zaļojošos zariņos ar trim ozolzīlēm; celma priekšā kā josta novietota zelta atslēga; virs kroņa divi zaļojoši zari ar trim ozolzīlēm katrā, starp kuriem melns krauklis, pagriezis galvu pa labi; rotājums - sarkans un sudrabs.

Valdnieka tituls

Kādu 1739. gada dokumentu Ernsts Johans Bīrons parakstīja ar titulu: "No Dieva žēlastības mēs, Ernsts Johans, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā, Silēzijas Vartenbergas, Bralinas un Gošucas brīvkungs, utt., utt., utt. " (vāciski: Von Gottes Gnaden Wir Ernst Johann in Liefland zu Churland und Semgallen, freyer Standesherr in Schlesien zu Wartenberg, Bralin und Goschutz u.s.w., u.s.w., u.s.w.).^[2]

Attēli

I. Sokolova zīmētais portrets
Portrets Rundāles pilī
Ernsts Johans Bīrons kā Krievijas Impērijas reģents un Kurzemes hercogs (1740)
Ziemas pils ķeizarienes Annas un Bīrona valdīšanas laikā
Pirmās izsūtījuma vietas Pelimas pilsētas skats Sibīrijā
Otrās izsūtījuma vietas Jaroslavļas pilsētas skats
Hercoga rezidence Jelgavas pils (būvēta 1738.—1740. un 1763.—1772. gadā)

Atsauces

↑ Kurzemes-Zemgales hercogistes 7 brīnumi. Jumava, Rīga. 9.-10. lpp. ISBN 978-9984-38-523-5.
↑ Kurzemes un Zemgales valdnieku tituli

Literatūra

Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
Edgardo Franzosini, Il mangiatore di carta (Milano:SugarCo) 1989
Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ernsts Johans Bīrons.

Bīronu dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Ferdinands Ketlers (kā aizbildnis)	Kurzemes hercogs 1737.-1741.	Pēctecis: Ludvigs Ernests
Priekštecis: Anna I Romanova	Krievijas Impērijas reģents 1740.	Pēctecis: Anna II Romanova
Priekštecis: Kārlis Kristians Jozefs	Kurzemes hercogs 1763.-1769.	Pēctecis: Pēteris Bīrons

[1] Kurzemes-Zemgales hercogistes 7 brīnumi. Jumava, Rīga. 9.-10. lpp. ISBN 978-9984-38-523-5.

[autogenerated1-2] Kurzemes un Zemgales valdnieku tituli

[1]

[2]