Baltijas provinces

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltijas provinces Zviedrijas pakļautībā (17. gs.).
Baltijas provinces Krievijas pakļautībā (19. gs. beigas).
Baltijas provinču saliktais ģerbonis (1884).

Baltijas provinces ir vēsturisks apzīmējums Zviedrijas aizjūras provincēm jeb domīnijām (zviedru: Östersjöprovinserna), Igaunijai un Vidzemei. Pēc Lielā Ziemeļu kara par Baltijas provincēm sauca Krievijas impērijas autonomās[1] Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas kara laikā bijušās Livonijas konfederācijas ziemeļu daļa 1561. gadā tika pievienota Zviedrijas lielvalstij un tajā tika izveidota Igaunijas hercogiste (Zviedru Igaunija) ar Zviedrijas ķēniņu kā nominālo Igaunijas hercogu. Pēc Ingrijas kara Krievijas caristei atņemtajās Ingrijas zemēs 1617. gadā izveidojās Zviedru Ingrijas province ar administratīvo centru Nīenas pilsētā (tagad Pēterburga) pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī. Pēc Poļu—zviedru kara 1629. gadā Zviedrijas valdījumā nonāca arī Livonijas hercogistes ziemeļu daļa (Zviedru Vidzeme) jeb Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland). Mēģinājums anektēt arī Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju Otrā Ziemeļu kara laikā Zviedrijai neizdevās.

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I anektēja Zviedrijas Baltijas provinces, pārkāpjot sākotnējo vienošanos ar Polijas-Lietuvas valdnieku Augustu II, ka Ingrija un Karēlija pēc kara pienāksies Krievijai, bet Livonija un Igaunija — Polijai. Pēc Ingrijas iekarošanas Pēteris I piešķīra tai hercogistes statusu (герцогство Ижорское), 1708. gadā nodibināja Ingermanlandes guberņu, kas 1710. gadā tika pārdēvēta par Sanktpēterburgas guberņu.

Juridiski Zviedrija tiesības uz Baltijas provincēm zaudēja pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā, kad tās kļuva par guberņām Krievijas impērijas sastāvā. Rīgas guberņai saglabāja autonomijas tiesības, ko garantēja Krievijas ķeizara Pētera I apstiprinātās t. s. Sigismunda Augusta privilēģijas.

Pēc Pētera I nāves 1726. gadā Rīgas guberņas sastāvā tika izveidotas piecas provinces: Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas un Sāmsalas. Krievijas ķeizariene Katrīna II 1783. gadā atņēma Kurzemes hercogam Slokas novadu un Baltijas provincēs izveidoja Rēveles un Rīgas vietniecības (vācu: Statthalterschaft, krievu: наместничество), kas pastāvēja līdz viņas nāvei 1796. gadā.

Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā Krievijas impērija anektēja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala teritoriju, kur izveidoja Kurzemes guberņu.

Nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1757. gadā kaltais 96 kapeiku livonēzs (Moneta livoesthonica 1757) ar Rīgas un Igaunijas guberņu ģerboņiem.

Baltijas provincēs 17. un 18. gadsimtā turpināja lietot savu naudu. Pēc Poļu—zviedru kara beigām Rīgā 1630. gadā atsāka darboties naudas kaltuve, kurā kala sudraba monētas pēc Polijas—Lietuvas naudas sistēmas parauga. 1644. gadā ar zviedru karalienes Kristīnes pavēli Rīgā pie Sv. Jēkaba baznīcas atvēra otru, Zviedrijas Valsts monētu kaltuvi, kurā kala Livonijas šiliņus un trīspelherus. Tomēr norēķinos pamatā lietoja citās Eiropas valstīs kaltos dālderus. Kad Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas caristes karaspēks 1656. līdz 1661. gadam ieņēma Kokneses pili, tajā darbojās krievu naudas kaltuve.

Arī pēc Baltijas guberņu inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā visu 18. gadsimtu un un pat 19. gadsimta pirmajā pusē tirdzniecībā lietoja Rietumeiropas valstīs kalto naudu. 1756. gadā Krievijas impērijas Senāts atļāva kalt pēc dāldera sistēmas piecu nominālu monētas lietošanai Rīgas un Igaunijas guberņās — 96, 48, 24 un 4 kapeiku livonēzus no 72 raudzes sudraba un 2 kapeiku livonēzu no 36 raudzes sudraba. Paredzēja, ka Krievijas monētas bus apgrozībā tikai līdz Narvai, bet Baltijas guberņās būs apgrozībā livonēzi. Pēc Septiņgadu kara beigām 1764. gada livonēzus izņēma no apgrozības. Tomēr Rietumeiropas dālderu un dukātu lietošana turpinājās, tādēļ 1814., 1824. un 1848. gadā atkārtoti izsludināja rīkojumus, kas aizliedza ārvalstu naudas turpmāko apgrozību Baltijas guberņās.[2]

Senas kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mati Laurs. Katrīna II un muižniecības autonomija Baltijā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013, Issue 88, p. 31—44.
  2. Kristīne Ducmane, Anda Ozoliņa. Naudas laiki Latvijā. Rīga : Lauku Avīze, 2013. 249. lpp. ISBN 978-9984-87-884-3.