Krievu—zviedru karš (1741—1743)
| Krievu—zviedru karš (1741—1743) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievu—zviedru kariem un Austrijas mantojuma kara | |||||||||
 1742. gada karte kas attēlo karadarbības teritoriju. | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Krievijas Impērija |
 Zviedrijas karaliste | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
| Spēks | |||||||||
| 26000 | 18000 | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
| Nav zināms | 7000 nogalināti, ievainoti vai sagūstīti | ||||||||
Krievu—zviedru karš (1741—1743) jeb Cepuraino karš (somu: hattujen sota, zviedru: hattarnas ryska krig), bija Zviedrijas un Krievijas Impērijas karš Austrijas mantojuma kara (1740—1748) laikā. Zviedriju diplomātiski atbalstīja Francijas Karaliste.
Kara iegansts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zviedrijā pretkrievu noskaņojumu pastiprināja Zviedrijas diplomāta Malkolma Sinklēra (Sinclair) nogalināšana Silēzijā 1739. gada jūnijā, kas Krievu—turku kara laikā bija notikusi Krievijas Impērijas ģenerālfeldmaršala Miniha uzdevumā. 1740. gada novembrī Pēterburgā notika galma apvērsums, kura laikā reģentu Bīronu arestēja, bet par jauno reģenti līdz ķeizara Ivana VI pilngadībai izsludināja viņa māti hercogieni Annu. Francija un Zviedrija atbalstīja Pētera I meitas Elizabetes pretenzijas uz troni.
Norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izmantojot Pēterburgas galma nesaskaņas, 1741. gada 8. augustā Zviedrijas Rigsdags pieteica karu Krievijai, taču 3. septembrī ap 20 tūkstošu vīru lielā Zviedrijas armija cieta sakāvi kaujā pie Lapēnrantas (zviedru: Villmanstrand).
Pēc 1741. gada 6. decembra galma apvērsuma jaunā Krievijas Impērijas valdniece Elizabete pavēlēja gāztā ķeizara Ivana VI ģimeni lielā slepenībā turēt ieslodzījumā Daugavgrīvas cietoksnī, tomēr atteicās no solījumiem atgriezt Baltijas provinces Zviedrijai un nolēma turpināt karadarbību.
1742. gada jūnijā Krievijas Impērijas karaspēks ar 30 tūkstošu vīru atsāka karadarbību, un Pētera Lasī vadībā ieņēma Haminas (Fredrikshamn), jūlijā Porvo (Borgå) un augustā Savonlinnas (Nyslott) un Hemēnlinnas (Tavastehus) cietokšņus. Helsinkos aplenktā Zviedrijas armija padevās 26. augustā.
1743. gada jaunvārī Krievijas Impērijas armija sāka uzbrukumu Turku (Åbo) virzienā, tādēļ Turku pilī sākās miera sarunas, kurās Zviedrijas pusi pārstāvēja Rīgā dzimušais sūtnis Ēriks Matīss fon Nolkens (Nolcken), bet Krievijas pusi ģenerālis Aleksandrs Rumjancevs. 1743. gada 17. jūnijā puses parakstīja vienošanos par kara pārtraukšanu, Riksdaga komisija piesprieda nāvessodu neveiksmīgajiem karaspēka komandieriem ģenerāļiem Kārlim Emīlam Lēvenhauptam un Henrikam Magnusam fon Budenbrokam.
7. augustā karojošās puses noslēdza Turku miera līgumu, kurā atteicās ne tikai no Baltijas provincēm, bet arī no Kīmmenegordas un Savonlinnas (Kymmenegårds och Nyslotts) lēnes daļas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|