Kriss Eimons
 Kriss Eimons 1973. gadā Nirburgringā
| ||
| Personas dati | ||
| Dzimis | 1943. gada 20. jūlijā Bulsa, Jaunzēlande
| |
| Miris | 2016. gada 3. augustā (73 gadu vecumā) Rotorua, Jaunzēlande
| |
| Pārstāvētā valsts | Jaunzēlande
| |
| Formula 1 karjera | ||
| Sezonas | 1963—1976 | |
| Sacīkstes | 108 (96 starti) | |
| Čempiona tituli | 0 | |
| Uzvaras posmos | 0 | |
| Pjedestāli posmos | 11 | |
| Pole position | 5 | |
| Ātrākie apļi | 3 | |
| Pirmās sacīkstes | 1963. gada Monako Grand Prix | |
| Pēdējās sacīkstes | 1976. gada Kanādas Grand Prix | |
Kristofers Arturs «Kriss» Eimons (angļu: Christopher Arthur «Chris» Amon; 1943. gada 20. jūlijs — 2016. gada 3. augusts) bija Jaunzēlandes autosportists, kas bija pazīstams ar karjeru Formula 1 pasaules čempionātā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Formula 1 braucējiem, kas nav uzvarējuši nevienā sacīkstē.
Karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc skolas absolvēšanas tēvs Eimonam sagādāja Austin A40 automašīnu, ar kuru viņš brauca ģimenes fermā un piedalījās vietējās autosacensībās.[1] 1960. gadā viņš sāka braukt Cooper-Climax sacīkšu auto ar 1,5 l dzinēju, 1961. gada nogalē viņš iegādājās vecu Maserati 250F ar 2,5 l dzinēju.[1] 1962. gada nogalē Eimons iegādājās Cooper-Climax ar 2,5 l dzinēju. Šis auto iepriekš piederēja Brūsam Maklārenam. 1963. gadā kādā sacīkstē Lakeside International Raceway Austrālijā Eimonu pamanīja bijušais autobraucējs Redžs Pārnells, kuram piederēja autosacīkšu komanda, kura piedalījās Formula 1 pasaules čempionātā.[1]
Eimona pirmā Formula 1 sacīkste beidzās vēl pirms starta: Monako Grand Prix viņa komandas biedra Morisa Trentiņjāna auto piemeklēja tehniskas problēmas, tāpēc viņš pārņēma Eimona auto. Savu pirmo startu Eimons piedzīvoja nākamajā posmā, Beļģijas Grand Prix izcīņā. Itālijas Grand Prix treniņbraucienos Eimons piedzīvoja avāriju, kuras rezultātā salauza trīs ribas un bija spiests izlaist vairākus čempionāta posmus. 1964. gada janvārī Redžs Pārnells nomira un komandas vadību pārņēma viņa dēls Tims.[1] Togad Nīderlandes Grand Prix Eimons pabeidza sacīksti piektajā vietā un izcīnīja pirmos pasaules čempionāta punktus savā karjerā. 1965. gadā Pārnella komanda panāca vienošanos ar British Racing Motors (BRM) par dzinēju piegādi, taču viņi bija spiesti atteikties no Eimona, lai viņa vietā nolīgtu BRM atbalstīto Ričardu Etvudu.
Eimons pievienojās McLaren vienībai, taču komanda nevarēja uzturēt divas automašīnas Formula 1 čempionātā. Eimons 1965. un 1966. gadu galvenokārt aizvadīja Can-Am čempionātā, kā arī piedalījās dažās Formula 1 sacīkstēs aizvietojot savainoto Etvudu Pārnella komandā un Ričiju Ginteru, kurš pameta Honda komandu sezonas vidū. 1966. gadā Eimons kopā ar Brūsu Maklārenu izcīnīja uzvaru Lemānas 24 stundu sacīkstēs braucot ar Ford GT40.[1] Viņš nesekmīgi mēģināja kvalificēties Itālijas Grand Prix braucot ar Brabham BT11 un pārstāvot savu komandu — Chris Amon Racing.
1967. gadā Eimons atgriezās Formula 1 un pievienojās Scuderia Ferrari. Eimona komandasbiedrs Lorenco Bandīni gāja bojā pēc Monako Grand Prix piedzīvotas avārijas, Maiks Pārkss Beļģijas Grand Prix salauza abas kājas un Ludoviko Skarfioti nolēma uz brīdi aiziet no autosporta. Tādējādi Eimons lielāko daļu sezonas bija komandas vienīgais braucējs.[1] 4 no 11 sezonas posmiem Eimons finišēja labāko trijniekā. Viņš turpināja pārstāvēt Ferrari vienību līdz 1969. gada vidum. 1970. gadā viņš pievienojās jaunizveidotajai March komandai, taču sezonas beigās to pameta sakarā ar nesaskaņām ar komandas vadību.
1971. un 1972. gadā Eimons pārstāvēja Matra komandu un vairākkārt pietuvojās tam, lai izcīnītu savu pirmo uzvaru pasaules čempionāta posmā. 1971. gada Itālijas Grand Prix viņam to liedza ķiveres defekts, kura dēļ viņš bija spiests samazināt ātrumu, bet 1972. gada Francijas Grand Prix — caura riepa, kuras nomaiņā viņš zaudēja daudz laika. Matra gada beigās pārtrauca dalību Formula 1 pasaules čempionātā, tāpēc Eimons 1973. gadā pievienojās nesen izveidotajai Tecno komandai. Komanda nespēja laicīgi sagatavoties sezonas pirmajiem posmiem un bija spiesta izlaist vairākus posmus gada gaitā. Dažas sacīkstes pirms sezonas beigām Eimons pameta komandu un pēdējos divus posmus aizvadīja Tyrrell Racing sastāvā.[1]
1974. un 1975. gadā paralēli periodiskai dalībai Formula 1 posmos savas un citu komandu sastāvā Eimons piedalījās autosacīkšu čempionātos Jaunzēlandē. 1976. gadā viņš pievienojās Ensign komandai un aizvadīja lielāko daļu Formula 1 pasaules čempionāta sezonas. Pēc tam, kad Vācijas Grand Prix Nikijs Lauda piedzīvoja smagu avāriju, Eimons nolēma tūlīt pārtraukt autobraucēja karjeru.[1] Par spīti šim lēmumam, viņš piekrita piedalīties pēdējos divos sezonas posmos Wolf-Williams Racing sastāvā. Pēc negadījuma Kanādas Grand Prix treniņbraucienos Eimons vēlreiz nolēma pārtraukt karjeru.
1977. gadā Eimonam tika izteikts piedāvājums atgriezties Formula 1, bet viņš to noraidīja. Viņš piedalījās vienā Can-Am čempionāta posmā, taču atzina, ka «tas viņam vairs nesagādā baudu» un atgriezās Jaunzēlandē.
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kriss Eimons nomira 2016. gada 3. augustā Rotorua slimnīcā Jaunzēlandē no vēža.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|