Jaunkurzeme
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg)
Jaunkurzeme (vācu: Neukurland, latīņu: Nova Curonia) bija Kurzemes un Zemgales hercogistes 1654. gadā dibināta kolonija Karību jūrā esošajā Tobāgo salā, kas ar pārtraukumiem pastāvēja līdz 1689. gadam.
No laika, kad Tobāgo bija Kurzemes hercogistes kolonija, tajā saglabājušies dažādi vietvārdi, piemēram, Lielais Kurzemes līcis (angļu: Great Courland Bay), Jēkaba forts (Fort James/Fort Jacobus) un Lielā Kurzemes upe (Great Courland River).[1]
Dibināšana un darbība
[rediģēt | labot pirmkodu]1654. gada 20. maijā Tobāgo ieradās Vilems Mollens (Willem Mollens) ar kuģi „Valzivs” (vācu: Wallfisch) un kapteinis Johans Brants ar kuģi „Kurzemes hercogienes ģerbonis” (Wadden der Herzogin von Kurland), atvedot 120 karavīru un ap 80 brīvļaužu ģimeņu. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (nīderlandiešu: Neew Coerlande). Mollens ziņoja Jēkabam Ketleram, ka salā neesot neviena eiropieša un nosūtīja Ketleram nelielu salas karti, kurā kā vienīgā apdzīvotā vieta bija norādīts Jēkaba forts (Jacobo foort) un Ventspils ciems (dorch Windoo) vēlākā Lielā Kurzemes līča krastā. Salas kartes otrā pusē bija uzzīmēts Jēkaba forta plāns ar to aptverošajiem vaļņiem, kuros jau bija izbūvēts viens bastions, forta iekšpusē uzceltu ēku dievkalpojumiem, kā arī ārpus forta ierīkotas noliktavas, plantāciju un kapsētu.[2]
Pēc Mollena gubernatora amatā īslaicīgi atradās Kornēlijs Karons (Cornelius Caroon), bet pēc tam — Volferts fon Klotings (Clotting), kurš 1656. gada septembrī ar 130 karavīriem bija ieradies ar kuģi „Pastāvība” (Constantia). 1657. gada jūlijā no Ventspils uz Tobāgo izbrauca Andreass Boms (Bohm) ar kuģi „Miers” (Pax) un kapteini Martinu Martensu. 1657. gada decembrī uz Tobāgo pārtikas kravu veda galinte „Dāma” (Die Dame) kapteiņa Klāsa Debrīna (de Brien) vadībā, bet 1658. gada augustā uz salu nosūtīts Vilems Mollens ar galioti „Kavalieris” (Der Cavalier), kurā iekrauts proviants.[2]
Jaunkurzeme veidoja daļu no Kurzemes hercogistes tirdzniecības trīsstūra, kas savienoja Ventspili, Gambiju un Tobāgo. Hercogs Jēkabs nodarbojās arī ar vergu tirdzniecību, noslēdzot līgumus ar afrikāņu vadoņiem par vergu piegādi, kas Eiropas kontekstā bija pilnīgi neparasta prakse, jo citi eiropieši Āfrikā iebruka un afrikāņus sagūstīja ar varu.[3]
1658. gadā, Zviedrijas Karalistei iebrūkot Kurzemē un sagūstot hercogu Jēkabu, Kurzemes hercogistes sakari ar Jaunkurzemi pārtrūka, un kolonijas iedzīvotāji palika bez atbalsta. 1659. gadā Nīderlandes Karaliste salu īslaicīgi pārņēma, taču 1660. gadā, atgūstot brīvību, hercogam Jēkabam pēc vairākiem mēģinājumiem Jaunkurzemi izdevās atgūt.[3]
Izpēte un piemiņa
[rediģēt | labot pirmkodu]20. gadsimta otrajā pusē Tobāgo vēstures izpēti uzsāka ASV latviešu vēsturnieks Edgars Andersons, īpaši pievēršoties laikam, kad sala bija Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonija. 1956. gadā Andersons Čikāgas Universitātē sekmīgi aizstāvēja promocijas darbu The Curonians and the Westindies. 1957. gadā viņš pirmo reizi apmeklēja Tobāgo, izveidojot sakarus ar jaunās valsts valdības pārstāvjiem. 1960. gadā Andersons piedalījās starptautiskā ekspedīcijā, kuras mērķis bija pētīt Trinidādas un Tobāgo vēsturi. Viņa pētījumi apkopoti vairākos izdevumos, tostarp „Tobago” (1962), „Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija” (1970) un „Tur plīvoja Kurzemes karogi” (1970).[1]
1974. gadā Tobago notika pirmais trimdas latviešu salidojums, kura laikā netālu no Jēkaba forta atklāja piemiņas plāksni. 1976. gadā Trinidādas un Tobāgo valdība piešķīra zemi pieminekļa celtniecībai, kur 1978. gadā īstenots Jāņa Mintika projekts „Zem Kurzemes karoga”.[1]
Vēlāk Andersons un arhitekts Staņislavs Borbals izstrādāja ieceri par t.s. „Kurzemes ansambļa” (Courland Inn) izveidi Tobāgo, kas ietvertu muzeju, krogu, bibliotēku, pasta nodaļu un brīvdabas izstādi, tomēr projekta īstenošanu kavēja finansējuma trūkums, Trinidādas un Tobāgo politiskais stāvoklis un Andersona nāve 1989. gadā. Pēc Andersona nāves darbību turpināja Borbals, Aivars Jerumanis, Guntars Gedulis un citi. 2008. gadā, lai saglabātu Kurzemes hercogistes vēsturi Tobādo, nodibināja Kurzemes līča rajona vēstures un aizsardzības fondu. 2009. gadā salā izveidots neliels muzejs, kurā apskatāmas ziņas par salu kā Kurzemes hercogistes koloniju un citām salā bijušajām varām.[1]
Skatīt arī
[rediģēt | labot pirmkodu]Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 Kaspars Strods. ««Kurzemnieki» eksotiskajā Tobago 20. gadsimta otrajā pusē: trimdas latviešu ieceres un sapņi». Latvijas Sabiedriskais medijs, 2023. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2026. gada 2. janvārī.
- 1 2 Mārīte Jakovļeva. «VII. Koloniālā politika». Izstāde „Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1610–1681) un viņa laikmets”. Latvijas Nacionālais arhīvs, 2022. gads. Skatīts: 2026. gada 2. janvārī.
- 1 2 Guntars Gedulis (2012. gada 31. maijs). "Vēlreiz – uz Tobāgo!". Latvijas Avīze. Atjaunināts: 2026. gada 2. janvārī.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]- Kārlis Bukovskis, Rihards Plūme, Uģis Lībietis (2020. gada 10. marts). Tobāgo: Valsts kolonizēšanas stāsts un Latvijas saistība ar to. Diplomātiskās pusdienas. Latvijas Radio 1. Latvijas Sabiedriskais medijs. Skatīts: 2026. gada 2. janvārī.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |