Lībānu—Jaunzemju šūnakmens krauja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lībānu-Jaunzemju avotkaļķu karjers pirms Otrā pasaules kara

Lībānu—Jaunzemju šūnakmens krauja ir saldūdens kaļķiežu atsegums Kazu gravas ziemeļrietumos. Augstākajā punktā tā augstums ir 4,5 m, un tas ir aptuveni 50 m garš. Tas sākas netālu no Septiņavotu Lielā ūdenskrituma.[1] Šajā atsegumā ir atrodami pārkaļķotu augu nospiedumi un dažu dzīvnieku fosilijas — lapas, stumbri, saldūdens moluski un citi floras un faunas elementi.[2] Šī krauja ir bijušā avotkaļķu karjera siena.[3] Kaļķakmens ieguves vieta atradās senās Lībānu-Jaunzemju ielejas malā, kas laika gaitā pievienojusies Kazu gravai. Šī krauja izveidojās pateicoties karbonātisko avotu ūdeņu izgulsnēšanai, kas laika gaitā veidojusi 11 — 13 m biezu avotkaļķu kārtu. Lielākā daļa nogulumiežu veidojušās holocēnā, no boreālā līdz subatlantiskajam laikam.[2] Šeit šūnakmens atradne tika izmantota jau no 19. gadsimta nogales līdz 20. gadsimta 60. gadiem, tad tā tika pamesta. Uz šī karjera stāvās malas izveidojās Septiņavotu Lielais ūdenskritums, kas ir viens no iespaidīgākajiem šāda tipa veidojumiem Latvijā.[1]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 57°19′56″N 25°19′58″E / 57.33222°N 25.33278°E / 57.33222; 25.33278