Līdzskanis

Artikulācijas veidi
	Troksnenis
	Slēdzenis
	Afrikāta
	Berzenis
	Svelpenis
	Skanenis
	Nazāls
	Flaps, taps
	Vibrants
	Spraudzenis
	Plūdenis
	Patskanis
	Puspatskanis
	Laterāls
	Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti.

Artikulācijas vietas

Labiāla

Bilabiāla

Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti.

Par līdzskani (IPA: [liːt͡s.skɑ.nis]) vai konsonantu artikulatorajā fonētikā sauc tādu valodas skaņu, kuras radīšanai tiek pilnībā vai daļēji slēgts augšējais balss trakts. Par augšējo balss traktu sauc tā daļu virs gāmura.

Svešvārds konsonants cēlies no latīņu valodas vārdiem con (līdz, ar) un sonare (skanēt), no kā atvasināts pierastākais latviskais termins «līdzskanis». Konsonanta ideja bija tā, ka tā ir skaņa, kura pati par sevi, bez patskaņa, skanēt nevar; vismaz tā tas ir latīņu valodā. Tomēr šī koncepcija nav vispārīga, jo tādās valodās, kā nuhalku, vārdā var būt līdzskaņi bez neviena patskaņa.

Tā kā līdzskaņu skaits pasaules valodās ir lielāks, nekā līdzskaņu burtu skaits jebkurā no alfabētiem, lingvisti izstrādājuši sistēmu, ko sauc par Starptautisko fonētisko alfabētu, lai katram jebkurā valodā iespējamam līdzskanim atbilstu unikāls simbols. Arī latviešu alfabētā ne katrai skaņai atbilst savs burts. Piemēram, afrikātas [dz] un [dʒ] tiek attēlotas ar digrāfiem dz un dž, burts h atbilst skaņām [x] un [h].

Līdzskaņu pazīmes

Katru līdzskani var atšķirt pēc vairākām pazīmēm:

Artikulācijas veids ir līdzskaņa radīšanas (artikulēšanas) metode; kā piemēram nazāla (caur degunu), slēdzenis (pilnīga gaisa plūsmas pārtraukšana) vai spraudzenis (kā patskanis).
Artikulācijas vieta norāda uz to aktīvo runas orgānu, kas iesaistīts gaisa plūsmas modulēšanā. Lūpeņu artikulācija veidojas lūpās, mēleņu artikulāciju veido kāda no mēles daļām. Papildus tam var būt arī vienlaicīga papildartikulācija, kā palatalizācija (mēle pieskaras cietajām aukslējām) vai faringalizācija (sasprindzinās rīkles dobuma sienas).
Pēc balss saišu darbības (fonācijas) izšķir balsīgos (balss saites rada toni visā skaņas artikulācijas laikā) un nebalsīgos (balss saites nedarbojas) līdzskaņus.
Pēc gaisa patēriņa noteiktā laika vienībā izšķir aspirētos un neaspirētos līdzskaņus.
Pēc gaisa plūsmas mehānisma (elpas virziena) izšķir ekspiratoriskos līdzskaņus (artikulē izelpā) un daudz retāk sastopamos inspiratoriskos līdzskaņus (artikulē ieelpā) un klikšķus (artikulācija bez gaisa plūsmas).
Pēc artikulācijas ilguma izšķir īsos un garos līdzskaņus. Dažās valodas (kā igauņu un sāmu) izšķir trīs fonēmu garumus: īsus, garus un pārgarus.
Pēc artikulācijas centru skaita izšķir viencentra un divcentru (afrikātas un koartikulētie) līdzskaņus.

Visvairāk un vismazāk līdzskaņu

Bugenvilas salas rotoku valodā ir tikai seši līdzskaņi.

Latviešu valodā ir 23 līdzskaņi (un četras afrikātas).

Ubihu valodā ir lielākais neklikšķu līdzskaņu skaits — 84. Dažās hoisu valodās var būt līdz pat 115 līdzskaņiem, bet to skaits var variēties atkarībā no tā, kā tiek analizēti klikšķi.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Līdzskanis.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Interaktīvi artikulācijas veids un vieta (angļu val.)

Avoti

Ian Maddieson, Patterns of Sounds, Cambridge University Press, 1984. ISBN 0-521-26536-3
Latvijas Padomju enciklopēdija, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1985.