Geminācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Geminācija[1] ir fonētiska parādība, kad līdzskaņi tiek izrunāti paildzināti, respektīvi, gari. Ortogrāfijā garus līdzskaņus visbiežāk atspoguļo ar burtu dubultošanu, taču burtu dubultošana ne vienmēr atbilst fonētiskai līdzskaņu pagarināšanai, piemēram, angļu valodā nav garu līdzskaņu kaut arī vēsturisku iemeslu dēļ savā ortogrāfijā tā bieži izmanto burtu dubultošanu.

Tā pat kā gariem patskaņiem, arī gariem līdzskaņiem IPA izmanto trīsstūru kola simbolu [ː] tādējādi vārda aka smalka fonētiskā transkripcija būtu ['akːa]. Latviešu valodnieki mēdz izmantot burtu dubultošanu kvadrātiekavās garu līdzskaņu norādīšanai – a[kk]a un dažkārt arī parastu kolu, lai norādītu "pusgarus" līdzskaņus, piemēram, sa[k:]ne.[2]

Baltijas somu valodu ietekmē latviešu valodā ir labi attīstīts līdzskaņu garums, taču atkarībā no klases kurai pieder kāds noteikts līdzskanis pret tiem attiecas dažādi. Skaneņu garums ir fonēmisks (valodas lietotāji to apzinās, tas tiek uzrādīts rakstībā un tam var būt nozīmes šķiroša nozīme), piemēram, vārdos mana un manna nazālā skaneņa [n] garums ir fonēmisks. Gari skaneņi ir pārsvarā sastopami aizguvumos un kursisko izlokšņu ietekmētos vārdos (piem., mellene).[3]

Gari nebalsīgie troksneņi savukārt ir tikai fonētiski un ir daudz biežāk sastopami. Vārdos, ko var attēlot ar modeli (L)PTP, ja viens no patskaņiem (P) nav garš, tad tādam ir jābūt troksnenim (T), piemēram, [laːpa] un [lapːa] jeb lāpa un la[pp]a, pagarinoties vienam no īsajiem patskaņiem, garais troksnenis tiek saīsināts la[pp]alapā.[3] Šo parādību sauc par pēdas izohroniju, tā bieži novērojama Baltijas somu valodās.

Līdzīgo parādību zviedru valodā dažkārt sauc par "komplementāro garumu" (angļu: complementary quantity), piemēram, vārds lappa ("lāpīt, likt ielāpus") tiktu izrunāts ar īsu pirmo patskani (un garu troksneni [p]), bet vārds lapa ("lakt"), savukārt, tiktu izrunāts ar garu pirmo patskani (un īsu [p]), tādējādi latviešu valodas garumzīmes un zviedru valodas dubultotais troksneņu pieraksts ir divi dažādi piegājieni vienas un tās pašas parādības atainošanai.

Tā kā gari troksneņi ir tieši saistīti ar garu patskaņu klātbūtni (ko latviešu valodā jau apzīmē), tad latviešu valodas ortogrāfijā tos neuzrāda. Izņēmums, protams, ir morfoloģiski (vārddarināšanas) rezultātā radušies divu troksneņu sakopojumi, ko gan raksta, gan izrunā gari (piem., lappuse), arī gadījumos, kad tie neatbilst parastajiem troksneņu pagarināšanās nosacījumiem, piemēram, vārdos attieksme un tikko pēc dubultotajām fonēmām /tt/ un /kk/ seko diftongi [iɛ] un [uɔ], kas tiek pielīdzināti gariem patskaņiem un parasti novērstu troksneņu fonētisku pagarināšanos (taču šis ir strīdīgs jautājums un daži autori norāda troksneņus pozīcijā starp īsu patskani un diftongu kā "pusgarus", piemēram, vārdā piko [k] būtu pusgarš pi[k:]uo.

Lietuviešu valodā garu līdzskaņu nav, morfēmu saskaršanās vietā izveidojušies divu līdzskaņu sakopojumi tiek fonētiski saīsināti.[3]

Pēdas izohronija latviešu valodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noteiktos gadījumos latviešu valoda tiecas uz situāciju, kur viena zilbe vienmēr ir gara jeb smaga, vārda lāpa pirmajai garajai jeb smagajai zilbei līdzvērtīgs garums vārda lapa pirmajā zilbē tiek sasniegts ar gemināciju. Vārda lapa zilbju struktūru varētu analizēt kā lap-pa un tā kā zilbe lap ir kļuvusi slēgta tad pēc daudzu valodu (to vidū – igauņu) klasifikācijas tā skaitīsies smaga jeb gara.

Baltu valodniecībā šāds piegājiens gan nav bez sarežģījumiem, jo parasti par garām tiek uzskatītas tikai tās zilbes, kas spējīgas nest intonāciju (skat. Fonoloģija rakstā Zilbes intonācija), ar troksneni slēgta zilbe tādējādi vismaz baltu klasifikācijā netiktu uzskatīta par garu.[4] Tāpat jāpiezīmē, ka baltistu biežāk pētītajā lietuviešu valodā līdzskaņu garuma jautājums nav aktuāls.

Somugristikā sastopamais jēdziens pēdas izohronija (grieķu: iso – "tāds pats", chronos – "laiks") ir ļoti līdzīgs latviešu valodas parādībai, kad garš līdzskanis saīsinās, gramatisku procesu rezultātā kādam no īsajiem patskaņiem kļūstot garam. Kā norāda nosaukums, pēda (uzsvērta + tai sekojoša neuzsvērta zilbe) saglabā to pašu garumu kā pirms tam. Piemēram, IPA: [lapːa][lapaː].

A. Daugaviete gan teoretizē, ka latviešu valodā nav pēdas izohronijas, jo tādi vārdi kā, piemēram, lapā neveido pēdu, jo saskaņā ar dažiem autoriem[5][6] divzilbju vārdos ir palīguzsvars pirms pēdējās garās zilbes.[7] Tas gan ir pretrunā ar latviešu valodniecībā izplatīto uzskatu, ka, lai vārdā būtu palīguzsvars, tajā ir jābūt vismaz trim zilbēm.[8]

Somugrists L. Posti piedēvējis palīguzsvaru pirms posttoniskas zilbes ar garu patskani arī lībiešu valodai (no šādas pozīcijas raugoties arī lībiešu valodas savstarpēji saistītā līdzskaņu-patskaņu garuma attiecība nekvalificētos kā pēdas izohronija). Šādu viedokli kritizējis Vītso[9] uzskatot, ka Posti ietekmējies no Endzelīna 1922. gada «Lettische Grammatik».

Atšķirības lībiešu valodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no latviešu (un arī igauņu valodas) lībiešu valodā gari var būt ne tikai nebalsīgi, bet arī balsīgi troksneņi. Geminēti balsīgi troksneņi tiek uzskatīti par salīdzinoši nesenu parādību lībiešu valodā.[10]

Degeminācija lietuviešu valodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā pieminēts lietuviešu valodā līdzskaņu garuma šķiršana nenotiek. Uz morfēmiskās robežas izveidojušos divu troksneņu sakopojumus fonētiski saīsina. Tādi vārdi kā pùs-seserė "māsīca", iš-šókti "izlēkt", iš šóno "no sāniem" tiek izrunāti ar vienu s vai š.[11] Priedēkļiem at- un ap- lietuviešu valodā ir versijas ati- un api-, ko lieto pirms vārdiem, kas sākas ar skaņām [t], [p] un [d], [b], tādējādi izvairoties no divu slēdzeņu sakopojumiem, piemēram, ati-tìkti "atbilst", ati-darýti "atvērt", api-pìnti "appīt", api-ber̃ti "apbērt".

Vienīgais gadījums, kad līdzskaņus lietuviešu valodā izrunā paildzināti ir skaneņi tā saucamajos diftongiskajos savienojumos, kad tiem ir tā saucamais cirkumfleksa akcents (kāpjošā intonācija), piemēram, ra[ñ.]kos "rokas", ku[.]pis "šķiņķis", ka[l̃.]tas "vainīgs", va[r̃.]tai "vārti" (punkts līnijas apakšdaļā ir simbols, ko lietuviešu valodniecībā izmanto pusgaras skaņas apzīmēšanai).[11]

Atkarībā no indivīda izrunas atsevišķos gadījumos uz morfēmu robežas radušies gari līdzskaņi arī latviešu valodā var tikt degeminēti, piemēram, a[dd]uot un a[bb]ērt vietā aduot un abērt.[6] Tāpat arī dažos vecos salikteņos, piemēram, svē[dd]iena vietā svēdiena.

Citās rakstības sistēmās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums "līdzskaņu dubultošanās" ir nosacīts, jo valodas, kas neizmanto latīņu alfabētu, izmanto citus veidus kā atspoguļot paildzinātus līdzskaņus.

Japāņu valoda, kur geminācija ir izplatīta, gan hiraganā, gan katakanā izmanto mazu cu (tsu) kanu (t.s. sokuon, attiecīgi っ hiraganā un ッ katakanā), kas apzīmē, ka nākošās zilbes līdzskanis dubultosies.

Labs piemērs dažādām vārdu konstrukcijām, kur vienmēr ir dubultoti līdzskaņi ir bikkuri formas apstākļa vārdi, kuru uzbūve gandrīz vienmēr seko principam [zilbe]っ[zilbe]り. Piemēram, やっぱり (yappari - beigu beigās, tomēr) vai ぴったり (pittari - caurum caurēm, tieši tā).

Ir vērts piezīmēt, ka japāņu valodas gadījumā vienīgais geminētais skanenis, kas ir iespējams ir [nn], ko veido nevis ar sokuon, bet pievienojot [n] kanu (kas ir vienīgā kana, kas nesatur patskani) pirms [na], [ne], [ni], vai [no]. Piemēram, あんな (anna - tā, tādā veidā). Kombinācijas [mm] vai [rr] japāņu valodā nav iespējamas un sokuon netiks likts pirms kanas, kas sākas ar [m] vai [r].

Īpašvārdu atveidē latviešu valodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā troksneņu dubultošanās netiek atspoguļota pašas latviešu valodas vārdiem, tad, lielākoties, arī latviskojot īpašvārdus tā tiek atmesta. Izņēmums ir skaneņi ([l], [m], [n], [r]), kuru dubultošanās tiks saglabāta.

Skatīt rakstus, kur pieminēta līdzskaņu dubultošanās atveide latviešu valodā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pielietojums: Latvijas Bibliotēkas ASV Kongresa bibliotēkas pielietoto terminu tulkojumi, 40. lappuse, Gemination - Geminācija
  2. Kalnača A. (2004). Morfēmika un morfonoloģija. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 92.–102.. lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 Kortmann, Bernd (2011). The Languages and Linguistics of Europe. Walter de Gruyter. 5. lpp. ISBN 3110220253. Atjaunināts: [[{{{1}}}. gads|{{{1}}}]]. gadā. "Consonant quantity is well-developed in Latvian as a result of Fennic substratum influence. Sonorants show distinctive quantity mainly in loanwords, cf. manna [manːa] 'manna' vs. mana [mana] (nom.sg.fem. of 1st ps. sg possesive pronoun). Non-distinctive quantitative variation in obstruents occurs in native words: immidiately post-tonic voicless obstruents are automatically lengthened between short vowels, cf. lapa [lapːa] 'leaf' vs. lāpa [laːpa] 'torch,' lapā [lapaː] 'leaf (loc.sg.)'. In Lithuanian there is no consonantal quantity and on the morphemic boundary geminates are shortened."
  4. Daugavet, Anna. "Геминация согласных в латышском языке: следы прибалтийско-финского влияния": 303.–304.. “Как известно, в балтийских языках слоги, содержащие сочетание краткого гласного с шумным согласным (как звонким, так и глухим), не считаются долгими, поскольку на них отсутствуют слоговые интонации. (..) Можно сделать вывод, что цель геминации – сделать краткий ударный слог долгим, дополнив имеющийся в нем краткий гласный конечным согласным.” 
  5. Endzelīns J. (1951). Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība. 32. lpp.
  6. 6,0 6,1 Laua A. (1997). Latviešu literārās valodas fonētika. Rīga: Zvaigzne ABC. 82.–110.. lpp.
  7. Daugaviete: Несмотря на это, латышский обнаруживает существенное отличие от эстонского и ливского в том, что долгий заударный гласный, обеспечивающий отсутствие геминаты, в латышском, принадлежит слогу, который, по всей видимости, сам несет второстепенное ударение, т. е. ˈlaˌpā ‘лист’ (loc.sg.), и, таким образом, не образует одну стопу с предшествующим ударным слогом. Отсюда следует, что если в лив. tapāb (1/3sg.prs.) – tappõ (inf.) ‘убивать’ имеет место смена одной количественной схемы стопы на другую, то в лтш. ˈlaˌpā (loc.sg.) – ′la[pp]a (nom.sg.) ‘лист’ изменяются границы стоп.
  8. Akadēmiskā terminu datubāze – palīguzsvars. "Valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru. Lai būtu palīguzsvars, latviešu valodā vārdā jābūt vismaz trim zilbēm, piemēram, vārdā meitenīte ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi -nī-. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007"
  9. Viitso T.‑R. (1974). "On the phonological role of stress, quantity and stød in Livonian". Советское финно-угроведение 10: 159.–170.. 
  10. Daugaviete: "Несмотря на одинаковую роль в современном языке, такие чередования со звонкими и глухими, как tapāb ‘убиваю, убивает’ – tappõ ‘убивать’ и tabāb ‘угадываю, угадывает’ – ta’bbõ ‘угадывать’, имеют разное происхождение. Геминированные звонкие, в полном соответствии с направлением современного чередования, возникли из одиночных согласных (*tabada > ta’bbõ), тогда как геминированные глухие, напротив, сохраняют более архаичное звучание, которое в других формах подверглось дегеминации (*tappab > tapāb) [Viitso, 1981/2008: 161]18. Таким образом, отсутствие в латышском звонких внутриморфемных геминат находит соответствие не только в эстонском, но и на более раннем этапе развития ливского языка.
  11. 11,0 11,1 Pakerys A. (1995). Lietuvių bendrinės kalbos fonetika: vadovėlis aukštųjų mokyklų studentams. Vilnius: Žara. 233.–298.. lpp.