Valoda

Aptuveni 2. gadsimta sienas gleznojums Teotivakanā, kur attēlots runājošs cilvēks

Valoda ir artikulētu zīmju kopums, cilvēku sazināšanās līdzeklis. Valodas galvenā funkcija ir informācijas un domu apmaiņa. Izmantojot valodu, mēs domājam un iegūstam informāciju (lasot grāmatas, skatoties kinofilmas, klausoties radio). Tā ir valodas domāšanas un informācijas iegūšanas funkcija. Izmantojot valodu, tiek nosaukti priekšmeti, darbības, parādības un pazīmes. Tā ir valodas nosaucošā funkcija. Valodai ir arī emocionālā funkcija, un ar to var paust emocijas: prieku, sarūgtinājumu un pārdzīvojumu.

Valodas filozofija

Valodas filozofija ir viena no galvenajām pētniecības jomām mūsdienu rietumu filozofijā. Šajā jomā mēģina izprast, kā valoda ir veidota un lietota, un, galu galā, kas ir valoda. Īpaša pieeja tradicionālajām filozofijas problēmām, pievēršot uzmanību vārdu lietojumam ikdienā, ir ikdienas valodas filozofija. Galvenās problēmas, ko apskata valodas filozofijā, ir vārdu nozīme, valodas lietošana (konteksts), valodas izzināšana un attiecības starp valodu un īstenību.

Valodas izcelsme

Teorijas par valodas izcelsmi ir daudz un dažādas, un tās aptver gan lingvistikas, gan antropoloģijas, kognitīvās zinātnes un evolūcijas bioloģijas skatpunktus. Par šo jautājumu zinātnieki spriež jau vairākus gadsimtus, taču pie vienotas valodas izcelsmes teorijas nav nonākuši. Galvenā problēma ir tiešu empīrisku pierādījumu trūkums, jo runātā valoda neatstāj fosilizējamas pēdas, un agrīnie valodas attīstības posmi nav tieši rekonstruējami.

Viena no senākajām pieejām ir spekulatīvās teorijas, kas mēģina izskaidrot valodas rašanos, balstoties uz skaņu imitāciju vai emocionālu izteiksmi. Piemēram, onomatopoētiskā jeb tā sauktā bow-wow teorija pieņem, ka valoda radusies no dabas skaņu atdarināšanas, savukārt pooh-pooh teorija uzsver spontānu emocionālu izsaucienu nozīmi. Lai gan šīs pieejas mūsdienās tiek uzskatītas par vienkāršotām, tās iezīmē agrīnos mēģinājumus sistemātiski skaidrot valodas izcelsmi.

Mūsdienu zinātnē dominē evolucionārās pieejas, kas valodu skata kā pakāpenisku adaptāciju cilvēka bioloģiskajā un sociālajā attīstībā. Saskaņā ar šīm teorijām valoda attīstījās ciešā saistībā ar smadzeņu struktūru izmaiņām, īpaši Broka apvidus un Vernikes apvidus funkcionalitāti, kā arī ar sociālās komunikācijas nepieciešamību agrīnajās cilvēku kopienās. Valoda tiek uzskatīta par kompleksu kognitīvu sistēmu, kas saistīta ar simbolisko domāšanu un abstrakciju.

Svarīga loma valodas izcelsmes izpētē ir arī ģenētikai. Pētījumi par FOXP2 gēnu liecina, ka noteiktas mutācijas var būt saistītas ar runas un valodas spējām. Tas norāda uz bioloģisku pamatu valodas attīstībai, lai gan šis gēns viens pats neizskaidro valodas sarežģītību.

Pastāv arī sociālās mijiedarbības teorijas, kas uzsver, ka valoda radās kā instruments sadarbības, informācijas nodošanas un grupas koordinācijas uzlabošanai. Šajā kontekstā valoda tiek interpretēta kā adaptīva priekšrocība, kas veicināja cilvēku izdzīvošanu un kultūras attīstību.

Papildus tiek apspriesta arī žestu teorija, kas pieņem, ka valoda sākotnēji bija balstīta uz roku kustībām un vizuāliem signāliem, pirms tā pārgāja uz vokālu formu. Šo pieeju atbalsta pētījumi par zīmju valodām un neiroloģiskajām paralēlēm starp žestiem un runu.

Valodniecība

Zinātni par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību sauc par valodniecību. Izšķir vispārējo un konkrēto valodniecību (pētī kādu valodu, valodu grupu vai saimi). Tradicionāli valodniecību veido semantika, sintakse un fonoloģija, bet valodas sistēmas līmeņus un apakšsistēmas pēta arī fonētika, gramatika, leksikoloģija, frazeoloģija, stilistika, valodas attīstību aplūko valodas vēsture, etimoloģija, valodas funkcionēšanu sabiedrībā — dialektoloģija, sociolingvistika un citas nozares.

Valodu daudzveidība

Valodu saimes. Indoeiropiešu valodu saime, pie kuras pieder latviešu valoda, ir iekrāsota gaiši zaļā krāsā

Pasaulē ir vairāk nekā 7000 dzīvu valodu. Gandrīz 400 valodu pratēju skaits pārsniedz miljonu, savukārt aptuveni 55% no visām valodām prot mazāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Pēc pratēju skaita kā dzimtās valodas lielākās ir ķīniešu valoda (makrovaloda, 1197 miljoni), spāņu valoda (414 miljoni), angļu valoda (335 miljoni), hindi (260 miljoni) un arābu valoda (makrovaloda, 237 miljoni).

Pēc kopējā pratēju skaita lielākās valodas ir angļu valoda (1,348 miljardi), mandarīnu valoda (1,120 miljardi), hindi (600 miljoni), spāņu valoda (543 miljoni) un arābu valoda (274 miljoni).

Valodas tiek grupētas valodu saimēs pēc to kopējā priekšteča (pirmvalodas). Lielākās valodu saimes ir indoeiropiešu valodas (runā 45% no pasaules iedzīvotājiem), sinotibetiešu valodas (22%), Nigēras-Kongo valodas (6,4%), afroaziātu valodas (6,0%) un austronēziešu valodas (5,9%).

Skatīt arī

• ISO 639-1 valodu kodu saraksts

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valoda.
• «Ethnologue: Languages of the World» (angliski).