Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts
| Valsts |
 Latvija |
|---|---|
| Dibināts | 1945. gadā |
| Atrašanās vieta | Jelgavas iela 3, Rīga |
| Tips | Latvijas Universitātes akadēmiskā pamatstruktūrvienība |
Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts bija Latvijas Universitātes akadēmiskā pamatstruktūrvienība (2004—2016). Apvienots ar LU Kardioloģijas zinātnisko institūtu, izveidojot LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūtu.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dibināts pēc tālaika Valsts klīniskās slimnīcas direktora Paula Stradiņa iniciatīvas 1946. gadā kā LZA Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūts. P. Stradiņa projekts paredzēja zinātniskā institūta ciešu integrāciju ar jaunbūvējamo slimnīcas un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes kampusu teritorijā starp Liepājas ielu, dzelzceļu, Arsenālu un Mārupes ielu, tomēr grandiozais projekts palika nerealizēts.
2004. gadā institūts tika integrēts Latvijas Universitātē kā patstāvīga juridiska persona, kuras zinātnisko darbību pārraudzīja Latvijas Universitāte. 2013. gada Latvijas zinātnisko institūciju starptautiskajā izvērtējumā LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts ieguva vāju novērtējumu.[2][3] 2016. gadā to apvienoja ar LU Kardioloģijas zinātnisko institūtu.
Galvenie pētījumu virzieni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Neiroendokrinoloģija un ķermeņa svara disregulācija
- Koronārās un perifērās aterosklerozes patoģenēze
- Metabolais sindroms, cukura diabēts un citas endokrīnās slimības
- Gēnu polimorfismu profilu izpēte kardiovaskulārā un cukura diabēta riska novērtēšanai
- Vazomotorā un neirovaskulārā regulācija, t.sk. endoteliālā disfunkcija
- Šūnu alerģisko reakciju mehānismu izpēte
- Plaušu pēcoperācijas funkcijas prognostisko kritēriju izstrāde
- Vēža mikrošūnu rašanās mehānismi
- Šūnu malignizācijas un vēža šūnu rezistences rašanās morfoloģiskie mehānismi (šūnu optisko un morfoloģisko īpašību novērtēšana ar datorizētu mikroskopiju)
- Šūnu membrānu jonu kanālu un proteīnu izpēte signālu transdukcijas procesos
- Noguruma fizioloģiskie mehānismi un psihofizioloģiskā adaptācija
- Osteoporoze, osteorecepcija un osteorefleksoterapija[4]
Publikācijas un zinātniskie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]* Эренпрейс, Ян-Ольгерт Густавович. Роль нуклеиновых кислот в дифференцировке и малигнизации. / Академия наук Латв. ССР, Институт экспериментальной и клинической медицины.- Рига: Изд-во Акад. наук Латв. ССР, 1963. - 168 с.
* Раковая клетка. Сборник статей под редакцией доктора медицинских наук Я. Г. Эренпрейса; Латвийский НИИ экспериментальной и клинической медицины Министерства здравоохранения Латвийской ССР. - Рига: Зинатне, 1973. - 144 с.
* Эренпрейс, Ян-Ольгерт Густавович. Современные концепции опухолевого роста./Я. Г. Эренпрейс; Латвийский НИИ экспериментальной и клинической медицины. - Рига: Зинатне, 1987. - 120 с.
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ http://www.lu.lv/par/strukt/instituti/kardiologijas-un-regenerativas-medicinas-instituts/ Arhivēts 2016. gada 27. maijā, Wayback Machine vietnē. Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūts]
- ↑ Pētījumā, ko veica Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes sekretariātu, kopumā tika vērtētas 150 iestādes, tai skaitā zinātniskās institūcijas, augstskolas un to struktūrvienības, privātās institūcijas, komercsabiedrības un nodibinājumi.
- ↑ Atklāj slēdzamo zinātnisko institūciju sarakstu Arhivēts 2014. gada 22. janvārī, Wayback Machine vietnē. LETA/BNS 2014. gada 17. janvārī
- ↑ «lu.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 5. jūlijā.