Laukveida bombardēšana

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1945. gadā 97% no Veselas pilsētas tika nobombardēti pirms to ieņēma sabiedrotie.

Laukveida bombardēšana (arī “blīvā” vai “paklājveida” bombardēšana) - militārs termins - aviācijas uzlidojumā pilsētai vai apdzīvotai vietai izmantota bombardēšanas taktika, kurā netiek izdalīti atsevišķi militāri objekti, bet mērķis ir visa apdzīvota vieta kā tāda: blīva, vienlaidus bombardēšana.

Juridiskais vērtējums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laukveida bombardēšana par noziedzīgu atzīta 1977. gada Ženēvas konvenciju 1. Papildprotokolā - aizliedzot bombardēt pilsētas, ciemus u.c. apdzīvotas vietas, kurās atrodas liels daudzums civiliedzīvotāju. Uzbrukums, kurā kā viens kopīgs mērķis izvēlēts vairāki savrupi un nesaistīti militāri objekti apdzīvotā vietā, tiek uzskatīts par nemērķtiecīgu un noziedzīgu. Šāda uzbrukuma īstenošana, apzinoties, ka tā rezultātā būs pārlieku lieli civilo objektu un civiliedzīvotāju upuri, tiek traktēts kā nopietns pārkāpums (grave breach).

Savukārt tikai militāru objektu (piemēram, armijas pozīciju vai karabāzes) kopuma laukveida bombardēšana ir likumīga.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzos uzlidojumos 2. Pasaules kara laikā bombardēja nevis atsevišķus militārus objektus pilsētu robežās, bet gan pašas pilsētas. Šādus gadījumus mēdza attaisnot gan ar tiesiskiem argumentiem, gan militāriem, tai skaitā ar nepieciešamību iznīcināt pretinieka rūpniecību, demoralizēt iedzīvotājus, piespiežot tos pārstāt atbalstīt savu valdību, vai vienkārši kā pretinieka “sodīšanu” par kādu tā nodarījumu. Roterdama, Drēzdene, Hirosima — zināmākie no piemēriem. Nirnbergas procesā laukveida bombardēšanas likumība netika apspriesta. Kaut tas bija klajā pretrunā ar 1949. gada 4. Ženēvas Konvencijas prasībām par civiliedzīvotāju aizsardzību, turpinājās arī t.s. aukstā kara laikā. Par spilgtākajiem šādas bombardēšanas piemēriem daudzi starptautisko tiesību speciālisti uzskata 1972. gadā ASV kara aviācijas īstenotos t.s. “Ziemassvētku uzlidojumus” Ziemeļvjetnamas pilsētām Hanojai un Haifonai, ko šobrīd atzīst par kara noziegumu. Arī 1991. gadā bumbvedēji B-52 savos uzlidojumos izmantojuši t.s. laukveida bombardēšanas taktiku. Taču tā kā uzbrukuma mērķis bijis tikai un vienīgi Irākas republikas gvardes pozīcijas un līdzekļi, ASV aviācijas rīcība šajā gadījumā tiek uzskatīta par likumīgu.

Pēdējo gadu konflikti liecina, ka karojošās puses, pat ja nav pievienojušās 1. Papildprotokolam, respektē laukveida bombardēšanas aizliegumu. Piemēram, sabiedroto alianse Līča kara laikā informēja, ka dodot triecienus objektiem Irākā, tas darīts ievērojot 1. Papildprotokola normas.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton & company, NewYork-London, 1999.