Leksēma

Leksēma (no sengrieķu: λέξις – ‘vārds’, ‘izteiksme’) ir valodnieciska kategorija – abstrakta valodas vienība, kas aptver vārdu kopā ar visām tā gramatiskajām formām un leksiskajām nozīmēm. Citiem vārdiem sakot, leksēma apzīmē vārdu kā vārdnīcas vienību, neatkarīgi no tā locījuma, laika, dzimtes vai skaitļa.

Leksēmas jēdziens ir fundamentāls morfoloģiskajā un semantiskajā analīzē, jo tā kalpo kā vienojošais pamats dažādu formu un nozīmju sistematizācijai. Piemēram, latviešu valodā leksēmai skriet pieder tādas formas kā skrienu, skrēji, skrēja, skrietu, skrienot u.c., kā arī atvasinājumi, kas saglabā saistību ar pamatnozīmi.

Viens no ar leksēmu cieši saistītiem jēdzieniem ir lemma – vārda kanoniskā jeb pamatforma, kuru izmanto vārdnīcās un morfoloģiskajā, kā arī leksikālajā analīzē. Latviešu valodā lemmas visbiežāk ir nemainīgās formas – piemēram, lietvārdi vienskaitļa nominatīvā (zieds), vai darbības vārdi nenoteiksmē (lasīt).

Mūsdienu valodniecībā leksēmas klasificē dažādās apakškategorijās:

• Polisēmas – viena leksēma ar vairākām nozīmēm (piemēram, atslēga – priekšmets, jēdziens).
• Homonīmi – fonētiski identiskas, bet nozīmē atšķirīgas leksēmas (piemēram, mērs – mērvienība, pilsētas vadītājs).
• Frazeoloģiskas leksēmas – stabilas vārdu kopas, kuras funkcionē kā viena nozīmju vienība (piemēram, mest plinti krūmos).

Leksēmas jēdziens ir īpaši nozīmīgs datorlingvistikā, korpusu valodniecībā un vārdnīcu veidošanā, kur nepieciešama formu normalizācija (lemmatizācija) un semantiskā klasifikācija. Leksēmu analīze veicina izpratni par vārdu paradigmām, valodas strukturālo sistēmu un leksiskajām attiecībām.

Skatīt arī

• Morfoloģija (valodniecība)
• Semantika
• Datorlingvistika
• Leksika
• Vārdnīca