Lofofors

Vikipēdijas lapa
Sūnenis ar izlaistu lofoforu uztver sīkās daļiņas

Lofofors ir vairāku primitīvu organismu tipu barošanās orgāns, ar kura palīdzību tie satver barības vielas un sīko planktonu. Šāds barošanās orgāns ir pleckājiem, sūneņiem, foronīdiem un entoproktiem no spirālveidīgo virstipa.

Pleckāju lofofors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pleckāja Magellania flavescens lofofors

Pleckājiem lofofors atrodas čaulā, mantijas dobumā, aizņemot lielāko tā daļu. Vienkāršā variantā tas ir gaļīgs disks, no kura malām atiet kustīgas skropstiņas, bet lielākai pleckāju daļai tie ir divi mutes abās pusēs simetriski novietoti gari taustekļi tā saucamās rokas, kas izveido krāšņus izliekumus un spirāles. Daudziem slēdzenes pleckājiem rokas balstās uz iekšējā skeleta elementiem, sauktiem "rokas aparāts". Gar lofofora diska vai roku malām ir izvietoti tievi tausteklīši (cirri), kuru pamatnē atrodas dobumiņš, kas iet uz muti. Rokas savā starpā var būt savienotas ar skrimšļotu plēvi un satur sevī platu branhiālo kanālu, kas pildīts ar asinīm. Tausteklīšu kustības rezultātā pa dobumiņu notiek ūdens cirkulācija uz muti. Vienai pleckāju daļai roku kustību veic īpaši muskuļi, kuri piestiprināti pie čaulas vāciņiem, bet citiem muskuļi ir pašā lofoforā.