Magnētiskās rezonanses tomogrāfija

Animācija, kas sastādīta no daudziem paralēliem cilvēka galvas šķērsgriezuma MR attēliem

Magnētiskās rezonanses tomogrāfija (MRT) ir medicīniska iekšējo orgānu un audu izmeklēšanas metode, kas pieder pie tomogrāfiskajām metodēm (metodēm, ar kurām var iegūt plānu audu slāņu attēlus). Bieži tiek saukta vienkārši par magnētisko rezonansi (MR). Metode pamatojas uz kodolu magnētiskās rezonanses (KMR) parādību.

Atšķirībā no KMR spektroskopijas, kurā tiek izmantots pilnīgi homogēns magnētiskais lauks, magnētiskās rezonanses tomogrāfijā lieto magnētiskā lauka gradientu. MRT metodē svarīgi nevis iegūt datus par analizējamā parauga ķīmisko sastāvu, bet noskaidrot rezonējošo ūdeņraža kodolu jeb protonu telpisko sadalījumu, jo cilvēka organismā dažādi audi un orgāni satur dažādu ūdeņraža daudzumu.

Medicīnā šo metodi nemēdz saukt par kodolu magnētisko rezonansi, kā būtu pareizāk, bet vienkārši par magnētisko rezonansi, jo termins "kodolu" var rosināt pacientos radiofobiju. Tomēr šai metodei nav nekāda sakara ar radioaktivitāti vai jonizējošo radiāciju, tādēļ, atšķirībā no rentgenoloģiskās datortomogrāfijas, MRT izmeklējumus var veikt atkārtoti neierobežotu skaitu reižu.

Aksiāls vēdera dobuma šķērsgriezums

Vēsture

Kodolu magnētiskās rezonanses pamatprincipu — ūdeņraža kodolu ierosināšanos radioviļņu iedarbībā spēcīga ārēja magnētiskā lauka apstākļos — atklāja Fēlikss Blohs un Edvards Milss Pērsels (Edward Purcell) 1946. gadā (1952. gadā viņi par to saņēma Nobela prēmiju fizikā). Līdz 1970. gadam šī parādība tika izmantota molekulārajā analīzē, bet 1971. gadā Raimans Damadiāns (Raimond Damadian) atklāja, ka audzēju patoloģiskajos audos ir palielināts protonu relaksācijas laiks, līdz ar to magnētiskā rezonanse ir izmantojama medicīniskajā diagnostikā. Nedaudz vēlāk (1973. gadā) Polam Loterbēram (Paul Lauterbur) izdevās iegūt telpiski kodētus MR signālus no neviendabīgām audu struktūrām. 2003. gadā viņš kopā ar Pīteru Mensfīldu (Sir Peter Mansfield) par to saņēma Nobela prēmiju medicīnā.

MR tehnoloģijas nodrošināts sirdsdarbības novērojums reālajā laikā

Magnētiskās rezonanses priekšrocības

Atšķirībā no rentgenoloģiskiem izmeklējumiem, MR metode labi spēj atšķirt dažādas struktūras mīkstajos audos, turklāt netiek izmantots jonizējošs starojums. Ar MR metodi var iegūt asinsvadu attēlus (it sevišķi, ja vēnā tiek ievadīta īpaša gadolīniju saturoša kontrastviela). Tā kā MR ir tomogrāfiska metode, ar to var iegūt orgānu attēlus daudzos plānos šķērsgriezumos. Ar MR iespējams veikt tādus sarežģītus izmeklējumus kā brīvā ūdens difūzijas pētījumus, galvas smadzeņu traktogrāfiju vai spektroskopiju, perfūzijas izmeklējumus.

Moderns magnētiskās rezonanses tomogrāfs

Magnētiskās rezonanses trūkumi

Magnētiskās rezonanses izmeklējumus nevar veikt pacientiem ar brīviem feromagnētiskiem metāla priekšmetiem (piemēram, šāviņu šķembām) organismā, jo intensīvajā magnētiskajā laukā tie var sākt pārvietoties. Dažādi metāliski implantāti traucē MR izmeklējumiem. Ar MR metodi nevar novērot nelielus pārkaļķojumus organismā. Slēgtā tipa MR aparātos nevar izmeklēt slimniekus ar klaustrofobiju. MR iekārtas ir ļoti dārgas un sarežģītas.

Literatūra

• Klīniskā medicīna. Otrā grāmata. Prof. Aivara Lejnieka redakcijā. Rīga, Medicīnas apgāds, 2012, 678. lpp. ISBN 978-9984-813-50-9

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Magnētiskās rezonanses tomogrāfija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Virtuālais ceļojums pacienta organismā