Radioaktivitāte (no latīņu: radiare — 'izstarot' un activus — 'aktīvs, darbīgs') — dažu atomukodolu spēja pašiem no sevis sabrukt, veidojot jaunus, atšķirīgus kodolus (vai arī mainās kodola iekšējā enerģija). Pastāv divi galvenie radioaktīvās sabrukšanas veidi: alfa sabrukšana un bēta sabrukšana. Dažiem smago elementu kodoliem piemīt spēja spontāni dalīties (sk. kodolu dalīšanās). Alfa sabrukšanas procesā kodols izmet pozitīvi lādētu alfa daļiņu (hēlija atoma kodolu). Šis sabrukšanas veids ir raksturīgs smagajiem elementiem, un to bieži pavada gamma starojums. Bēta sabrukšanā radioaktīvais kodols izstaro bēta daļiņu (elektronu vai pozitronu). Dabisko izotopu (rādija, polonija, urāna, torija un citu) radioaktivitāti sauc par dabisko. Dažādu kodolreakciju rezultātā mākslīgi iegūto izotopu radioaktivitāti sauc par mākslīgu radioaktivitāti.
SI sistēmā radioaktivitāti mēra bekerelos (Bq). Agrāk radioaktivitāti noteica kirī (Ci) mērvienībās, kas tagad ir ārpussistēmas mērvienība. 1 kirī atbilst 3,7·1010 bekereliem.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Radioaktivitāte.
