Pāriet uz saturu

Mahathirs bin Mohamads

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Mahathirs bin Mohamads
محاضير بن محمد
Mahathirs bin Mohameds 2018. gadā
Malaizijas premjerministrs
Amatā
1981. gada 16. jūlijs — 2003. gada 31. oktobris
Priekštecis Huseins Onns
Pēctecis Abdulla Ahmads Badavi
Amatā
2018. gada 18. maijs — 2020. gada 24. februāris
Priekštecis Nadžibs Razaks
Pēctecis Muhjidins Jasins
Dzimšanas dati 1925. gada 10. jūlijā (101 gads)
Valsts karogs: Britu impērija Alorsetara, Nefederālās malaju valstis, Britu impērija (tagad Karogs: Malaizija Malaizija)
Profesija ārsts, politiķis, rakstnieks
Augstskola
Reliģija sunnītu islāms

Mahathirs bin Mohamads (malajiešu: محاضير بن محمد, Mahathir bin Mohamad; dzimis 1925. gada 10. jūlijā) ir Malaizijas politiķis, ārsts un rakstnieks. Malaizijas politikā un valsts lietās bija iesaistīts sešas desmitgades. Mahathirs bin Mohameds divus termiņus bija Malaizijas premjerministrs. Premjerministra krēslā pavadīja 24 gadus, kas ir visilgākais laika periods no visiem Malaizijas premjerministriem. Pirmo reizi viņš premjerministra krēslā bija no 1981. gada 16. jūlija līdz 2003. gada 31. oktobrim, savukārt otro reizi premjerministra amatā bija no 2018. gada 10. maija līdz 2020. gada 24. februārim.

Mahathira vadībā Malaizija kļuva par vienu no visstraujāk augošajām reģiona valstīm, tomēr viņš tika arī kritizēts par autoritāru pārvaldību un cilvēktiesību ierobežošanu.[1]

Biogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Mahathirs bin Mohamads dzimis 1925. gada 10. jūlijā Alorsetarā, kas tajā laikā bija Britu impērijas pilsēta Nefederālajās malaju valstīs.[2] Pēc Otrā pasaules kara sāka mācīties Karaļa Čārlza VII Medicīnas koledžā, kas vēlāk kļuva par Malajas Universitātes medicīnas fakultāti, pēc tam studēja arī Singapūras Universitātē.[3][4] 1957. gadā atgriezās dzimtajā Alorsetarā, kur uzsāka ārsta praksi.[5]

Jau studiju gados Mahathirs bin Mohamads pievērsās politikai un 1946. gadā kļuva par partijas UNMO biedru.[6] Uzsākot ārsta praksi dzimtajā pilsētā Mahathirs bin Mohamads kļuva par partijas priekšsēdētāju Kedahā. Neskatoties uz ievērojamo lomu partijā, viņš netika ievēlēts pirmajās Malaizijas vispārīgajās vēlēšanās, kas norisinājās 1959. gadā. 1964. gada vēlēšanās Mahathirs bin Mohamads tika ievēlēts.[7] No 1974. līdz 1978. gadam viņš bija Malaizijas izglītības ministrs,[8] no 1976. līdz 1981. gadam bija deputātu premjerministrs,[7] no 1978. līdz 1981. gadam bija Malaizijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs.[9]

1981. gada 16. jūlijā Mahathirs bin Mohamads kļuva par Malaizijas premjerministru.[10][11] Premjerministra amatā bija līdz 2003. gada 31. oktobrim. Būdams premjerministrs, Mahathirs bin Mohamads no 1981. līdz 1986. gadam bija Malaizijas aizsardzības ministrs, no 1986. līdz 1999. gadam — Malaizijas iekšlietu ministrs, no 1998. līdz 1999. gadam un no 2001. līdz 2003. gadam — Malaizijas finanšu ministrs.

Pēc 2003. gada Mahathirs bin Mohamads joprojām iesaistījās Malaizijas politikas jautājumos, viņš izdeva grāmatas un izteica viedokļus par politiskajiem procesiem valstī.

2018. gada 10. maijā (92 gadu un 304 dienu vecumā) Mahathirs bin Mohamads otro reizi kļuva par Malaizijas premjerministru.[12] 2020. gadā Malaizijā sākās politiska krīze, kā rezultātā Mahathirs bin Mohamads 2020. gada 24. februārī tika atstādināts no Malaizijas premjerministra amata.[13]

Darbība (1981—2003)

[labot | labot pirmkodu]

Viņš pārveidoja Malaiziju no valsts ar vāji attīstītu agrāro ekonomiku par vienu no "Āzijas tīģeriem". Propagandēja "Āzijas vērtības" pretstatā Rietumu un vadīja Nepievienošanās kustību. Viņa uzskatu kopumu (viņš tika uzskatīts par nacionālistu) Malaizijā sauca par "mahathirismu".

Viņa valdības laikā 1987. gadā, kad viņš bija premjerministrs, tieslietu ministrs un iekšlietu ministrs,[1] viņa partijas jaunatnes organizācija etniskās spriedzes apstākļos sarīkoja mītiņu, kurā daži plakāti aicināja uz valstī mītošo ķīniešu slepkavošanu.[14] Tā vietā, lai vērstos pret vainīgajiem, policija arestēja opozīcijas deputātus un slēdza vairākus laikrakstus. Vienlaikus šīs darbības bija domātas, lai apmierinātu šķeltniekus paša Mahathira partijā.[15][16]

Mahathirs 1992. gadā izmantoja kāda incidenta radīto iespēju atcelt štatu sultānu konstitucionālo imunitāti no civilprasībām un krimināllietām, bet 1994. gadā sultānu tiesības tika vēl vairāk mazinātas.

Viņš ir programmas "Vīzija 2020" autors, kuras mērķis bija līdz 2020. gadam pārvērst Malaiziju par industrializētu valsti ar vidējo IKP pieaugumu 7% gadā un pastāvīgu valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos (1995. gadā nabadzīgo iedzīvotāju skaits jau bija samazinājies līdz 9%). Pirms 1998. gada krīzes IKP pieaugums bija vidēji 9%. Mahathirs ātri pārvarēja 1998. gada finanšu krīzi, paļaujoties uz vietējiem resursiem un palielinot valdības izdevumus pretēji SVF ieteikumiem. Kā preventīvu pasākumu pret līdzīgiem ekonomiskiem satricinājumiem nākotnē viņš ierosināja "zelta dināra projektu", kas paredzēja izveidot starptautisku valūtu, kas būtu nodrošināta ar zeltu.

Valsts un starptautiskā līmenī Mahathirs aizstāvēja islamizāciju, kas 2001. gadā pēc viņa paziņojuma, ka viņš pats ir fundamentālists un Malaizija jau kļuvusi par fundamentālā islāma valsti, radīja spriedzi valstī[17] un noveda viņu pie demisijas pēc pusotriem gadiem.

Darbība (no 2018)

[labot | labot pirmkodu]

Mahathiram bija ciešas saites ar Krieviju, un abu valstu vadītāji kopīgi izrādīja skepsi pret tiesvedību, kas apsūdzēju Krieviju Malaizijas lainera notriekšanā virs Donbasa.[18]

2020. gada augustā pēc amata atstāšanas viņš izveidoja nacionālistisku Dzimtenes cīnītāju partiju (Pejuang). Tomēr 2022. gada vēlēšanās šī partija neieguva nevienu vietu.[19] 2023. gadā viņš to pameta un pievienojās citai partijai.[15]

2022. gadā (97 gadu vecumā) viņš paziņoja, ka Malaizijai jāpieprasa sev Singapūra un Indonēzijas Riau salas, jo tās kādreiz piederējušas Malajai.[20] Citi viņa paziņojumi par malajiešu kopību izsauca apsūdzības izvirzīšanu tiesā.[21]

2023. gadā štatu vēlēšanās viņš atbalstīja koalīciju, kas viņu gāza no amata 2020. gadā, un tika iecelts par tās "neoficiālo padomnieku" četrās tās kontrolētajās štatu valdībās.[22]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 «Operation Lalang — P. Ramakrishnan». www.themalaysianinsider.com (en-gb). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-10-28. Skatīts: 2026-02-20.
  2. ↑ «Mahathir turns 95 today». Malaysiakini (angļu). 2020-07-10.
  3. ↑ -NUS President Prof Tan Eng Chye. «Malaysia's PM receives top honour from NUS». Nus News (angļu), 2018-11-13.
  4. ↑ Bernama. «Mahathir, Siti Hasmah stroll down memory lane at alma mater». Free Malaysia Today (angļu), 2018-11-13.
  5. ↑ «The man who succeeded Mahathir». MalaysiaNow (angļu). 2021-01-02.
  6. ↑ «Tun Dr Mahathir Mohamad's journey in Umno». The Star (angļu). 2008-05-20.
  7. 1 2 «Mahathir Mohamad - Age, Politics & Facts». Biography (angļu). 2014-04-02.
  8. ↑ Sabrina Noor. «What were Tun Mahathir’s contributions when he was Education Minister in the 70s?» (angļu), 2020-01-20.
  9. ↑ «Malaysia: Prime Minister Mahathir Mohamad». Asia Society (angļu). 2018-09-27.
  10. ↑ Veena Babulal. «Same date, 37 years apart, Dr M makes history yet again». NST Online (angļu), 2018-07-16.
  11. ↑ Alan Teh Leam Seng. «Tun M, Father of Modern Malaysia». NST Online (angļu), 2018-06-17.
  12. ↑ Shannon Teoh Malaysia Bureau Chief. «Mahathir sworn in as Malaysia's 7th Prime Minister». The Straits Times (angļu), 2018-05-11. ISSN 0585-3923. Skatīts: 2.
  13. ↑ Yen Nee Lee. «Malaysia's Prime Minister Mahathir Mohamad submits resignation to the king». CNBC (angļu), 2020-02-24.
  14. ↑ «Hisham � gonna say sorry for UMNO Youth keris episodes?». www.limkitsiang.com. Skatīts: 2026-02-20.
  15. 1 2 «Mahathir, 12 others leave Pejuang». The Edge Markets. 2023-02-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-03-19. Skatīts: 2026-02-20.
  16. ↑ Ross King. Kuala Lumpur and Putrajaya: Negotiating Urban Space in Malaysia. Asian Studies Association of Australia, 2008-12-01. 98. lpp. ISBN 978-9971-69-415-9.
  17. ↑ Kevin Tan. «Malaysia a fundamentalist Islamic country, says PM». Malaysiakini, 2002-06-17. Skatīts: 2024-05-12.
  18. ↑ Nile Bowie. «The ties that bind Mahathir to Moscow». Asia Times (en-US), 2019-09-10. Skatīts: 2026-02-20.
  19. ↑ «Ex-Malaysia PM Mahathir Mohamad suffers shock defeat in polls». Al Jazeera (angļu). Skatīts: 2026-02-20.
  20. ↑ «Ex-PM Mahathir says Malaysia should claim Singapore and Riau Islands». The Straits Times (angļu). 2022-06-20. ISSN 0585-3923. Skatīts: 2026-02-20.
  21. ↑ «Mahathir questioned by police over Malay Proclamation campaign, says lawyer». The Straits Times (angļu). 2023-06-02. ISSN 0585-3923. Skatīts: 2026-02-20.
  22. ↑ Julia Chan. «Perikatan names Dr Mahathir as unofficial adviser to four states under its control». Malay Mail (angļu), 2023-09-15. Skatīts: 2026-02-20.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mahathirs_bin_Mohamads&oldid=4455020"