1951. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti.[1][2] Pēc tam sācis strādāt trešajā Rīgas ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā par inženieri un laboratorijas vadītāju.[1] 1958. gadā kļuvis par Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītāju, to vadījis līdz 1998. gadam, piecus gadus (1964—1971) Līdaka bijis arī institūta direktora vietnieks.[1] Laikā no 1990. līdz 1998. gadam vadījis Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļu.[1] Laikā no 1976. līdz 1992. gadam bijis galvenais redaktors laikrakstā Экспериментальная и клиническая фармакотерапия(Eksperimental'naja i kliničeskaja farmakoterapija).[1][3]
Līdaka tiek uzskatīts par vienu no medicīniskās ķīmijas un sintētisko zāļu tehnoloģijas pamatlicējiem Latvijā.[1] Viņš ir bijis viens no dažādu pretvēža preparātu izstrādātājiem, tai skaitā imifosa, ftorafūra, nifurona, ginihina (hinifurils) un liofura. Ir publicējis vairāk nekā 400 zinātniskos rakstus.[1]
1976. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu.[1] Tāpat saņēmis vairākus apbalvojumus un medaļas, tai skaitā 1998. gadā ticis apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
