Pjērs Ežēns Marselēns Bertlo (franču: Pierre Eugène Marcellin Berthelot; dzimis 1827. gada 25. oktobrī, miris 1907. gada 18. martā) bija franču ķīmiķis, zinātnes vēsturnieks un politiķis.
Veicis dažādu organisko vielu sintēzi no neorganiskajām (piemēram, sintezējis taukus). Pētījumu rezultāti deva triecienu uzskatiem par organisko vielu rašanos t.s. "dzīvības spēka" klātbūtnē. Viens no termoķīmijas pamatlicējiem. Pētījis sprādziena procesus. Sīkāk nodarbojies ar terpēnu pētījumiem. Bija naftas neorganiskās izcelsmes teorijas piekritējs.
Publicējis darbus par zinātnes vēsturi, tai skaitā par alķīmiju,[1] par Lavuazjē.[2] No 1886. līdz 1887. gadam - izglītības ministrs, bet no 1895. līdz 1896. gadam - Francijas ārlietu ministrs.[3]
Bertlo nomira pēkšņā nāvē 1907. gada 18. martā, tūlīt pēc savas sievas Sofijas nāves. Abi kopā apglabāti Panteonā Parīzē.
La Révolution chimique, 1890
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marselēns Bertlo.