Maskava—Gailīši

Maskava—Gailīši
Autors(-i)	Venedikts Jerofejevs
Oriģinālais; nosaukums	Москва—Петушки
Valsts	Padomju Savienība
Valoda	krievu
Žanrs(-i)	pseidobiogrāfisks prozas dzejolis
Izdevējs	pašizdots (samizdats)
Izdota	1970 (samizdats); 1973 (komerciāls izdevums Izraēlā);
OCLC	1075576408

Maskava—Gailīši ir krievu rakstnieka un satīriķa Venedikta Jerofejeva pseidobiogrāfisks postmodernistisks prozas dzejolis.

Sarakstīts no 1969. līdz 1970. gadam un izplatīts samizdatā, pirmo reizi tika publicēts 1973. gadā Izraēlā un vēlāk, 1977. gadā, Parīzē.

Padomju Savienībā tas tika publicēts tikai 1989. gadā, Perestroikas laikmetā, literārajā almanahā Vesķ (Весть) un žurnālā Atturība un kultūra (Трезвость и Культура) nedaudz saīsinātā formā.

Stāsts seko intelektuālam alkoholiķim Veņam (jeb Veņičkam), kurš dodas ar piepilsētas vilcienu 125 km braucienā no Maskavas pa Gorkijas dzelzceļa līniju, lai apmeklētu savu skaisto mīļoto sievieti un bērnu Petuškos (Gailīšos), pilsētā, kuru stāstītājs raksturo gandrīz utopiski.

Stāsta sākumā viņš ir nupat atlaists no darba kā telefona kabeļu ierīkošanas brigādes priekšnieks, par to, ka veidoja grafikus par alkohola daudzumu, ko viņš un viņa kolēģi laika gaitā patērēja. Šie grafiki parādīja skaidru korelāciju ar personīgajām iezīmēm. Piemēram, komjaunatnes pārstāvim grafiks bija līdzīgs Kremļa mūrim, bet Veņas grafiks vienkārši rādīja viņa nespēju novilkt taisnu līniju izdzertā alkohola daudzuma dēļ. Pēdējo naudu Veņička tērē dzērieniem un pārtikai ceļojumā. Atrodoties vilcienā, viņš iesaistās garos monologos par vēsturi, filozofiju un politiku. Viņš arī iedraudzējas ar daudziem saviem ceļabiedriem un pie vairākām alkohola pudelēm pārrunā dzīvi Padomju Savienībā. Visbeidzot Venička aizguļas, nokavē savu staciju un pamostas vilcienā, kas dodas atpakaļ uz Maskavu. Joprojām piedzēries, pusapziņā un fantastisku vīziju mocīts, viņš bezmērķīgi klīst pa naksnīgās pilsētas ielām, uzduras ļaundaru bandai, bēg no tās un tiek noslepkavots.

Piemineklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavā, Cīņas laukumā (Площадь Борьбы), atrodas piemineklis romānam, ko veidojuši mākslinieki Valērijs Kuzņecovs un Sergejs Mancerevs, kas sastāv no divām skulptūrām. Vienā attēlots vīrietis, kas pieķēries dzelzceļa stacijas zīmei Maskava, un uz pjedestāla rakstīts teikums "Jūs nevarat uzticēties cilvēka viedoklim, kurš vēl nav salāpījies". Otrā attēlota jauna sieviete zem dzelzceļa stacijas zīmes Petuški un teikums "Petuškos jasmīns nekad nepārstāj ziedēt un putni vienmēr dzied".

Skatuves versija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gadā Maskava—Gailīši tika pielāgota viena cilvēka izrādei Gertika teātrī, Londonā, Veņas lomu spēlēja Toms Kortnijs. Iestudējums saņēma Critics Circle un Evening Standard balvu un 1995. gadā tika iestudēts arī Ņujorkas Union Square teātrī, saņemot lieliskas kritiķu atsauksmes.^[1]

Poēmu latviešu valodā 2007. gadā tulkojis Uldis Tīrons, kurš 2021. gadā pēc tās motīviem iestudējis arī izrādi "Klāvas tantes skūpsts" Jaunajā Rīgas teātrī.^[2]^[3]