Mecamoras atomelektrostacija
| Mecamoras atomelektrostacija | |
|---|---|
 Mecamoras atomelektrostacija | |
| Informācija | |
| Valsts: |  Armēnija
|
| Koordinātas: | 40°10′51.04″N 44°8′56.07″E / 40.1808444°N 44.1489083°EKoordinātas: 40°10′51.04″N 44°8′56.07″E / 40.1808444°N 44.1489083°E |
| Projekta sākums: | 1969. gads |
| Komerciālo operāciju sākums: | 1976. gada 22. decembris |
Mecamoras atomelektrostacija jeb Mecamoras AES, zināma arī kā Armēnijas atomelektrostacija, ir vienīgā atomelektrostacija Dienvidkaukāzā; tā atrodas 36 kilometrus uz rietumiem no Erevānas pie Mecamoras pilsētas. Apkārtējā zeme nav izmantojama lauksaimniecībai. Tā ir tikusi nosaukta par vienu no bīstamākajām un sliktāk aprīkotajām atomelektrostacijām pasaulē.[1] Līdzīgi kā citām agrīnajām VVER-440 elektrostacijām, bet atšķirīgi no Rietumvalstu vieglā ūdens reaktoriem, Mecamoras atomelektrostacijai trūkst ierobežojošas ēkas, kas parasti ir pastiprināta dzelzsbetona vai tērauda struktūra, kas iekļauj kodolreaktoru. 2015. gadā tā saražoja ap 40 % no Armēnijai nepieciešamās elektrības.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atomelektrostacijas komplekss sastāv no divām vienībām. Pirmās iedarbināšana notika 1976. gada 22. decembrī, bet otrās 1980. gada 5. janvārī. To pārvalda slēgta akciju sabiedrība, kuras mērķis ir droša un rentabla enerģijas ražošana.[2] Atomelektrostacija sastāv no diviem VVER-440 V270 modeļa kodolreaktoriem, tā atrodas vietā, ko apdraud zemestrīces, seismiskā noturība ir 8 magitūdas. Šī iemesla dēļ to būvēja tādu, lai tā izturētu 9 magnitūdu zemestrīci. Kopējā jauda ir 815 MW, katrai vienībai ir 407,5 MW jaudas.[3] Pēc 1989. gada zemestrīces PSRS Ministru padome nolēma, ka esošie divi reaktori ir jāizslēdz. Pēc PSRS sabrukuma Armēnijai bija nopietnas problēmas ar energoapgādi un tika nolemts iedarbināt otro reaktoru. Pirms tam izpētei un konsultācijām tika piesaistīti starptautiski uzņēmumi. Tā rezultātā tika izstrādāts darbības plāns, kas paredzēja pēc sešu gadu pārtraukuma 1995. gada 5. novembrī iedarbināt otro reaktoru, ļaujot atrisināt Armēnijas energoapgādes problēmas.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Marianne Lavelle, Josie Garthwaite. «Is Armenia's Nuclear Plant the World's Most Dangerous?». National Geographic, 2011. gada 14. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 28. aprīlī.
- ↑ 2,0 2,1 «Official site». www.anpp.am. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. martā. Skatīts: 2016. gada 28. aprīlī.
- ↑ Armenian Soviet encyclopedia 6. Yerevan. 1980. 169. lpp.
|