Armēnija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Armēnija
Հայաստանի Հանրապետություն
Hayastani Hanrapetut’yun
Armēnijas karogs Armēnijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaMer Hayrenik
Location of
Galvaspilsēta Erevāna
Valsts valodas armēņu valoda
Valdība
 -  Prezidents Seržs Sargsjans
 -  Premjerministrs Karens Karapetjans
Neatkarība
 -  sabrūkot Padomju Savienībai 1991. gada 23. septembrī 
Platība
 -  Kopā 29 743 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2011. g. 3,018,854 
 -  Blīvums 101,5/km² 
Valūta Armēnijas drams/AMD
Laika josla (UTC+4)
Interneta domēns .am
Tālsarunu kods +374

Armēnija (armēņu: Հայաստան; Hayastan), oficiālais nosaukums — Armēnijas Republika (Հայաստանի Հանրապետություն; Hayastani Hanrapetut’yun), ir valsts Eirāzijā, starp Melno jūru un Kaspijas jūru, Aizkaukāza dienvidu daļā. Tā robežojas ar Turciju rietumos, Gruziju ziemeļos, Azerbaidžānu austrumos, Irānu un Azerbaidžānai piederošo Nahčivanu dienvidos. Armēnija ir unitāra, daudzpartiju, demokrātiska nacionāla valsts un viena no senākajām civilizācijām pasaulē ar bagātīgu kultūras mantojumu. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Erevāna. Valsts valoda — armēņu valoda, aptuveni 98% iedzīvotāju ir armēņi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielarmēnijas valsts karogs
Lielarmēnijas valsts robežas I gs. p.m.ē.

Senā Armēnijas valsts jeb Lielarmēnija (Մեծ Հայք) pastāvēja Mazāzijā laikā no 189. g.p.m.ē. līdz 387. gadam.

Pirms tam laiku pa laikam armēņiem izdevās izveidot savus valstiskus veidojumus, taču tie bija īslaicīgi, un ātri nonāca atkarībā no lielākajiem kaimiņiem — Asīrijas, Babilonas. Pēc tam tā bija satrapija Ahemenīdu Persijas impērijā, līdz to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. IV-III gs.p.m.ē. mijā Armēnija bija suverēna valsts ar Ervanduni dinastiju tronī. III gs. beigās to iekaroja Seleikīdu impērijas valdnieks Antiohs III Lielais, taču kad seleikīdi 190. g.p.m.ē. pie Magnezijas cieta sakāvi karā ar Romas impēriju, Armēnijas stratēgs Artašess 189. g.p.m.ē. tika kronēts par Armēnijas valdnieku. Viņa valsti dēvē par Lielarmēniju, lai atšķirtu to no t.s. Mazās Armēnijas rietumos no Eifratas, kur valdīja Antioha radinieks Mitridats.

Lielāko varenību Lielarmēnija sasniedza 95.-56. gados p.m.ē., valdnieka Tigrana II laikā, kad tās robežas pletās no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai.

I gs. pēc vairākiem postošiem kariem Lielarmēnija kļuva par Romas impērijas vasaļvalsti. 114. g. to anektēja un padarīja par Romas provinci, taču jau pēc pārdesmit gadiem, pateicoties Partas impērijas atbalstam, Lielarmēnija atguva suverenitāti.

301. gadā valdnieks Trdats III (Տրդատ Գ Մեծ, 286.-330.) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību — Armēnija ir pirmā valsts pasaulē, kura ieviesusi kristietību kā valsts reliģiju.

387. gadā Lielarmēniju iekaroja un sadalīja savā starpā Bizantijas impērija un Persijas Sasanīdu valsts. Pēc tam tās lielāko daļu iekaroja osmaņu turki un lielākā daļa armēņu apdzīvoto apgabalu tika iekļauti Osmaņu impērijā. Pirmā pasaules kara laikā armēņi centās atjaunot savu valsti, liela daļa iedzīvotāju gāja bojā Armēņu genocīda laikā (1915).

1918. gadā nodibināja Armēnijas Republiku, liela loma Armēnijas neatkarības iegūšanā bija latviešu virsniekam Voldemāram Ozolam.[1] Jau 1920. gadā Armēnijas Republiku okupēja Sarkanā armija. 1921. gada 16. martā pēc Krievijas-Turcijas draudzības līguma parakstīšanas Nahičevanu iekļāva Azerbaidžānas PSR sastāvā, bet pēc 1921. gada 13. oktobrī parakstītā Karsas miera līguma vēsturiski armēņu apdzīvoto Karsas apgabalu iekļāva Turcijas sastāvā. 1922. gadā Armēnijas PSR tika iekļauta Aizkaukāza PFSR sastāvā.

Armēnija atguva suverenitāti pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Kad 1991. gada 2. septembrī Kalnu Karabaha pasludināja neatkarību no Azerbaidžānas, sākās Karabahas karš (1991-1994). Trešdaļu uguns pārtraukšanas līnijas, pēc pamiera, kurš tika noslēgts 1994. gada 12. maijā, kontrolē Armēnijas Republikas vienības.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaits Armēnijā sasniedz 3 238 000, no kuriem vairāk kā 1 miljons (vairāk par 35% kopējā iedzīvotāju skaita) dzīvo galvaspilsētā Erevānā. Armēnijā ir otrais lielākais iedzīvotāju blīvums bijušās PSRS teritorijā. Pēc PSRS sabrukuma un Armēnijas neatkarības atgūšanas emigrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits ir samazinājies.

Armēniju var uzskatīt par monoetnisku valsti, jo armēņi veido 97,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tomēr vēl lielāka daļa armēņu mūsdienās dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes, jo armēņu kopskaits pasaulē sasniedz 8 līdz 12 miljonus. Tam ir liela nozīme arī Armēnijas ekonomikā. Lielākās armēņu kopienas ārpus Armēnijas ir Krievijā (īpaši Maskavā), Francijā, Irānā, ASV, Gruzijā, Sīrijā (samazinājusies pilsoņu kara laikā), Libānā, Argentīnā, Austrālijā. Armēņu diasporas veidošanās sākotnēji lielākais vilnis ir saistīts ar Armēņu genocīdu (1915). Padomju laikā Armēnijā dzīvoja samērā daudz azerbaidžāņu (līdz 2,5%) un krievu, taču pēc neatkarības atgūšanas un saistībā ar karu Kalnu Karabahā to skaits strauji samazinājās, pie tam armēņu īpatsvaru valsī pastiprināja bēgļu ierašānās no Azerbaidžānas.

Tāpat kā armēņi ir dominējošā nacionalitāte, tāpat arī valsts valoda armēņu valoda ir dominējoša, un to ikdienā lieto gandrīz visi valsts iedzīvotāji. Otrā izplatītākā Armēnijā ir krievu valoda, ko augstākā vai zemākā līmenī pārvalda 95% iedzīvotāju.

Armēnija ir senākā valsts pasaulē, kas pieņēmusi kristietību kā oficiālo valsts reliģiju (301). Tā valda Armēnijā arī mūsdienās, pie tam 93% kristiešu pieder tradicionālajai, ar citām kristīgajām baznīcām maz saistītajai Armēņu Apustuliskajai baznīcai.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēnijas administratīvā iedalījuma shēma

Armēnija ir iedalīta 10 marzēs (reģionos), kā arī atsevišķās administratīvs statuss ir valsts galvaspilsētai Erevānai. Katru marzi pārvalda marzpets (marzes gubernators), ko amatā apstiprina valdība. Erevānas pārvaldnieks ir pilsētas mērs, kuru ieceļ valsts prezidents.

Galvaspilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karte Ģerbonis Karogs Galvaspilsēta Nosaukums
armēņu valodā
Platība (km²) Iedzīvotāju skaits (2011) ISO 3166-2
Yerevan in Armenia.svg Yerevan coa.gif Yerevan flag.gif Erevāna Երեվան &0000000000000227000000227 &00000000010601380000001 060 138 AM-ER

Reģioni (marzes)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karte Reģions Nosaukums
armēņu valodā
Administratīvais
centrs
Platība (km²) Iedzīvotāju skaits
(2011)[2]
Municipalitāšu
skaits
ISO 3166-2
Aragatsotn in Armenia.svg Aragatsotnas reģions Արագածոտն Aštaraka &00000000000027530000002 753 &0000000000132925000000132 925 114 AM-AG
Ararat in Armenia.svg Ararata reģions Արարատ Artašata &00000000000020960000002 096 &0000000000260367000000260 367 97 AM-AR
Armavir in Armenia.svg Armaviras reģions Արագածոտն Armavira &00000000000027530000002 753 &0000000000265770000000265 770 97 AM-AV
Gegharkunik in Armenia.svg Gegarkunikas reģions Գեղարքունի Gavara &00000000000053480000005 348 &0000000000235075000000235 075 92 AM-GR
Kotayk in Armenia.svg Kotaikas reģions Կոտայ Hrazdana &00000000000020890000002 089 &0000000000254397000000254 397 67 AM-KT
Lori in Armenia.svg Lori reģions Լոռի Vanadzora &00000000000037890000003 789 &0000000000235537000000235 537 113 AM-LO
Syunik in Armenia.svg Sjunikas reģions Սյունիք Kapana &00000000000045060000004 506 &0000000000141771000000141 771 109 AM-SU
Shirak in Armenia.svg Širakas reģions Գյումրի Giumri &00000000000026810000002 681 &0000000000251941000000251 941 119 AM-SH
Tavush in Armenia.svg Tavušas reģions Տավու Ijevana &00000000000027040000002 704 &0000000000128609000000128 609 62 AM-TV
Vayots Dzor in Armenia.svg Vajotdzoras reģions Վայոց Ձոր Jegegnadzora &00000000000023080000002 308 &000000000005232400000052 324 44 AM-VD

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo armēņu investīcijām un atbalsta.[3] Pirms neatkarības atgūšanas Armēnijas ekonomika bija pamatā balstīta ražošanā — ķīmijas rūpniecībā, elektronikā, mašīnbūvē, pārtikas apstrādē, sintētiskās gumijas un tekstilrūpniecībā, kas bija atkarīgas no resursu piegādes no citām PSRS republikām. Valstī bija attīstīts moderns industriālais sektors, tika ražoti rūpniecības darbagaldi, tekstils un citas rūpniecības preces apmaiņā pret izejmateriāliem un enerģiju.[4]

Pirms PSRS sabrukuma 1991. gadā lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no saražotā apjoma un šajā sfērā strādāja mazāk par 20% nodarbināto. Pēc neatkarības atgūšanas ievērojami palielinājās lauksaimniecības nozīme ekonomikā, līdz 1990. gadu beigām pieaugot līdz vairāk kā 30% no IKP un vairāk kā 40% no kopējā darbaspēka apjoma.[5] Šis lauksaimniecības nozīmes pieaugums tiek saistīts ar pārtikas nodrošināšanu iedzīvotājiem pārejot uz tirgus ekonomiku un citu rūpniecības sektoru sabrukumu 1990. gadu sākumā. Ekonomikai stabilizējoties un atsākoties izaugsmei, lauksaimniecības daļa IKP nokritās līdz nedaudz virs 20% (2006. gadā), lai arī lauksaimniecībā nodarbināto skaits saglabājās vairāk kā 40%.[6]

Erevāna ir Armēnijas ekonomikas un kultūras centrs

Armēnijā iegūst tādus derīgos izrakteņus kā varš, cinks, zelts un alva. Lielākā daļa enerģijas tiek iegūta no Krievijas importējot degvielu, to skaitā dabasgāzi un kodoldegvielu, ko izmanto Metsamoras atomelektrostacijā. Galvenais vietējais enerģijas avots ir hidroelektrostacijas. Apzināti neliela apjoma akmeņogļu, dabasgāzes un naftas krājumi, bet to ieguve vēl nav attīstīta.

Līdzīgi kā citās bijušajās PSRS republikās, saglabājušies tikai daži no PSRS laika lielajiem ražošanas uzņēmumiem. Ekonomiku papildus ietekmē 1988. gada Armēnijas zemestrīces sekas; tās laikā bojā gāja vairāk kā 25 000 iedzīvotāju un 500 000 palika bez pajumtes. Joprojām nav atrisināts konflikts ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Azerbaidžānas un Turcijas robežu slēgšana smagi ietekmējusi ekonomiku, jo Armēnija ir atkarīga no enerģijas un izejmateriālu piegādes no citām valstīm. Zemes ceļi caur Gruziju un Irānu ir nepietiekami un neuzticami. Laika posmā no 1989. līdz 1993. gadam IKP nokritās gandrīz par 60%, bet pēc tam turpinājis izaugsmi.[5] Pēc nacionālās valūtas drama ieviešanas 1993. gadā tā pirmajos gados cieta no hiperinflācijas.

Tomēr Armēnijas valdība spēja ieviest plašas ekonomiskās reformas, kas ļāva ievērojami samazināt inflāciju un stabilizēja izaugsmi. 1994. gada pamiers Kalnu Karabahas konfliktā ļāva samazināt militāros izdevumus. Kopš 1995. gada piedzīvota ekonomiskā izaugsme un pēdējos gados inflācija saglabājusies pavisam neliela. Tradicionālos ekonomikas sektorus kā lauksaimniecība papildinājušas arī jaunas nozares kā dārgakmeņu apstrāde un juvelierizstrādājumu ražošana, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un nelielā mērā arī tūrisms (lielāko tūristu daļu veido diasporas armēņi).

Jaunas ēkas Ažapnjakas apkaimē Erevānā

Stabilā izaugsme ir piesaistījusi atbalstu no starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, arī citas valstis ir izsniegušas aizdevumus. Aizdevumi tikuši izlietoti budžeta deficīta mazināšanai un valūtas stabilizēšanai; privātās uzņēmējdarbības atbalstam; enerģijas sektoram; lauksaimniecībai; pārtikas apstrādei; transportam; veselības un izglītības sektoram; zemestrīces skartā reģiona atjaunošanai. 2003. gada 5. februārī Armēnija pievienojās Pasaules tirdzniecības organizācijai. Joprojām kā viena no galvenajām tiešajām ārvalstu investīcijām saglabājas armēņu diaspora, kura finansē lielu daļu infrastruktūras un citu publisko objektu rekonstrukciju.

1994. gada jūnijā tika pastiprināts liberāls ārvalstu investīciju likums, bet 1997. gadā pieņemts privatizācijas likums, kā arī izveidota programma valsts īpašumu privatizācijai. Joprojām aktuāla problēma ir bezdarbs, kas 2015. gadā bija 18,5%.[7] To ietekmē arī tūkstošiem bēgļu no Kalnu Karabahas konflikta.

UNDP Tautas attīstības indeksā Armēnija 2015. gadā ieņēma 85. vietu, kas bija zemākais rādītāja Aizkaukāza republiku vidū.[8] 2015. gada Transparency International Korupcijas uztveres indeksā (CPI) Armēnija ieņēma 95. vietu 168 valstu vidū.[9] 2016. gada Ekonomiskās brīvības indeksā Armēnijai ir 54. vieta, priekšā tādām attīstītām valstīm kā Francija, Portugāle un Itālija.[10]

Starptautiskā sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēnija ir vairāk nekā 35 dažādu starptautisku organizāciju dalībniece, kuru skaitā ir Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Padome, Āzijas Attīstības Banka, Neatkarīgo Valstu Sadraudzība un Pasaules Tirdzniecības Organizācija. Piedalās Austrumu partnerības programmā ar Eiropas Savienības valstīm.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēņiem ir savs alfabēts un valoda. Alfabētu 405. gadā izveidoja Mesrops Maštocs un tajā ir 39 burti, trīs no tiem tika pievienoti Kilikijas periodā.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čahkadzoras olimpiskais sporta komplekss

Armēnijā populārākie sporta veidi ir cīņas sports, svarcelšana, džudo, futbols, šahs un bokss. Armēnijas kalnainas apvidus piedāvā labas iespējas nodarboties ar slēpošanu un klinšu kāpšanu. Tā kā valstij nav izejas uz jūru, ar daļu no ūdens sporta veidiem var nodarboties tikai ezeros, galvenokārt Sevanā. Augsto sasniegumu sportā starptautiskā līmenī Armēnija guvusi panākumus šahā, svarcelšanā un cīņas sporta veidos. Armēnija ir aktīva arī starptautiskajā sporta kopienā un ir pilntiesīga Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) un Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) locekle. Tajā notiek vispasaules armēņu sporta spēles.

Pirms 1992. gada armēņi olimpiskajās spēlēs piedalījās, pārstāvot PSRS. Šīs komandas sastāvā iegūtas vairākas medaļas, pirmo no tām ieguva Hrants Šahinjans, kurš 1952. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Helsinkos vingrošanā ieguva divas zelta un vienu sudraba medaļu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V.Ozola L.k.o.k. biogrāfija
  2. Provinces: area, population and density
  3. Avet Demourian. «Armenian Eyes, Ears on US Genocide Vote». The Washington Post, 2007. gada 19. oktobris. Skatīts: 2009-07-07.
  4. «The World Factbook: Armenia». CIA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 14. novembris. Skatīts: 2007-11-15.
  5. 5,0 5,1 Z. Lerman and A. Mirzakhanian, Private Agriculture in Armenia, Lexington Books, Lanham, MD, 2001.
  6. Statistical Yearbook 2007, Armenia National Statistical Service, Yerevan
  7. «Unemployment Armenia». Armenian Statistical Service of Republic of Armenia. Skatīts: 2016-05-06.
  8. «Human Development Report 2015 – "Rethinking Work for Human Development"». HDRO (Human Development Report Office) United Nations Development Programme. Skatīts: 2015. gada 14. decembris.
  9. «CPI 2015 table». Transparency International. Skatīts: 2016-01-28.
  10. «Heritage Index of Economic Freedom». The Heritage Foundation.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]