Mehāniskais transportlīdzeklis
Mehāniskais transportlīdzeklis ir pašgājējs transportlīdzeklis, kas pārvietojas pa ceļu ar savu enerģiju, tajā skaitā arī traktortehnika un trolejbusi.[1] Pie mehāniskajiem transportlīdzekļiem nepieskaita sliežu transportlīdzekļus (vilcienus un tramvajus).[1]
Mehāniskā transportlīdzekļa dzinējspēku nodrošina dzinējs, parasti iekšdedzes dzinējs vai elektrodzinējs, vai divu dzinēju kombinācija, tādi kā elektriskais hibrīddzinējs un elektriski uzlādējams hibrīddzinējs. Juridisku iemeslu dēļ mehāniskos transportlīdzekļus klasificē vairākās transportlīdzekļu klasēs, tajā skaitā vieglajās automašīnās, autobusos, motociklos, bezceļu transportlīdzekļos, vieglajās kravas automašīnās un kravas automašīnās. Šī klasifikācija var atšķirties atkarībā no katras valsts tiesību aktiem. ISO 3833: 1977 ir standarts autotransporta līdzekļu tipiem, terminiem un definīcijām.[2] Lai izvairītos no tā, ka cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem būtu nepieciešama vadītāja apliecība, īpašas atzīmes un apdrošināšana, elektriskie ratiņkrēsli netiek uzskatīti par mehānisko transportlīdzekli.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Ceļu satiksmes likums». likumi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 5. augustā. Skatīts: 2018. gada 12. augustā.
- ↑ «ISO 3833:1977». Starptautiskā standartizācijas organizācija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-10-06. Skatīts: 2011-08-22.
 | Šis ar transportu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|